Zelta dēls

19 . STĀRĶIS

Viņi zina, ka esmu pārsteidzīgs. Kvinna ir ēsma. Aja ir āķis. Ja uzķeršos un uzbrukšu Ajai, tie atgūs Lisanderu. Viņi izmantos sekun­des daļu, kamēr manas slātes asmens būs atrāvies no viņa, un nogali­nās vai apdullinās mani. Dzirdu ieročus, kas notēmēti man aiz mugu­ras, tāpēc paturu slāti pie mazā zēna rīkles. Bezpalīdzīgi paceļoties gaisā, skatu aizmiglo asaras. Sāpēm briestot krūtīs, pakratu galvu. Es nevaru viņu te atstāt. Pārregulējis zābakus, atgriežos, lai paceltu viņu no zemes. Tomēr, pirms pagūstu Kvinnu aizsniegt no augšas, man garām pašaujas kāds zelts bez bruņām un paceļ viņu, lai uznestu līdz kuģim.

Šakālis.

Šaujos augšup caur lietu un pa kravas nodalījuma durvīm pieze­mējos uz kuģa grīdas. Mani zābaki klab uz metāla klājuma, es nome­tos ceļos un pagrūžu zēnu dziļāk Sevro virzienā. Viņš paklūp un nove­ļas uz ceļiem. Vairāki duči pilošu augustiešu stāv un blenž uz mani. Viņu skatieni pievēršas zēnam. Šakālis seko, ar vienu roku neveikli turēdams Kvinnu.

Kuģis ceļas augstāk, un durvis šņākdamas aizveras mums aiz muguras. Roks izlaužas caur pūli un skatās uz mani; tad, spēkam viņu pametot līdz ar katru sekundi, drauga acis pievēršas Šakālim un Kvinnai. Šakālis lēni noliek Kvinnu zemē un nospārda no kājām pārāk lielos gravZābakus, ko bija aizņēmies no kāda gaudoņa.

Roka lūpas kustas. Neizlaužas ne skaņa. „Vai viņa…” viņš beidzot nomurmina.

„Vai uz klāja ir dzeltenie?” Šakālis man prasa. Es palūkojos uz Harpiju.

Norādu, lai viņa aizskrien uz galvenajām kabīnēm. „Atrodi Mus­tangu! Pajautā viņai!”

Meitene aizskrien.

„Aptieciņu!” Šakālis pieprasa, taustīdams Kvinnas pulsu. Viņš pār­bauda meitenes acu zīlītes. Neviens nekustas. „Tūlīt!” Roks klupdams pielec kājās, lai to atrastu. Olis norauj to no sienas un pamet Rokam. Viņš atnes to atpakaļ Šakālim. Tukšu galvu skatos uz Kvinnu, kad viņas ķer­meni sagrābj vēl viena lēkme un no deguna un kakla spiežas necilvēcīga skaņa. No Roka sejas man blakus pagaisis viss sārtums. Viņa rokas bez­palīdzīgi sniedzas pēc meitenes, ko mīl, it kā ar viņa gribu vien pietiktu, lai izdziedētu visu, kas salauzts, tomēr viņš zina, ka ir bezspēcīgs. Roks noslīgst uz ceļiem.

Šakālis atver aptieciņu un pārmeklē tās saturu.

Viņa vienīgā plauksta droši slīd pāri tur atrodamajām ierīcēm, līdz atrod sudrabotu stienīti, kas nav daudz lielāks par manu rādītājpirkstu. Viņš to paķer un ieslēdz. Tas klusi iedūcās un izstaro vāru, zilu gaismu.

„Man vajadzīgs kāda viedpulkstenis. Manējo nosvilināja elektro­magnētiskā pulsa sprādzienā.” Neviens nekustas. „Meitene nomirs! Nolā­pītu viedpulksteni! Tūlīt!"

Pasniedzu viņam savējo. Viņš nepaceļ galvu, lai uz mani palūkotos, tomēr uz mirkli apstājas, kad atpazīst manas rokas.

„Paldies par glābiņu, Pļāvēj,” viņš steidzīgi saka.

„Saki paldies savai māsai.”

Lisanders pieceļas un nostājas man līdzās. Viņš vēro klusēdams, zēna acis nav asaru. Olis un Klauns tup uz pirkstgaliem. Neviens nepie­skaras Rokam, lai gan met uz viņu skatus, rokas iekrampējuši ceļos vai slātēs, čukstēdami savas zeltu lūgšanas veiksmei.

Šakālis virza sudraboto magnētiskās rezonanses skeneri pār Kvin­nas galvu un vēro hologrammu manā viedpulksteni. Viņš nolamājas.

„Kas par lietu?” Roks jautā.

Šakālis vilcinās. „Uztūkst viņas smadzenes. Ja nevarēsim kontrolēt spiedienu, mums būs problēmas.” Viņš parakājas aptieciņā un attin kādu ierīci ar caurspīdīgu vadu. „Spiediena dēļ tiks traucēta pienācīga asinsapgāde smadzenēs. Asinsvadiem sašaurinoties, tās cietīs skābekļa badu.”

„Vai viņa nomirs?” jautāju.

„Ne no uztūkuma,” Šakālis saka. „Ne tad, ja varēšu nosūkt šķid­rumu un samazināt pieaugošo spiedienu. Tomēr mums jāpagāž viņas galva, lai asinis var plūst caur kakla vēnām. Jāuztur stabils asinsspiediens. Jāapgādā viņa ar 02 rezervēm.” Viņš paceļ galvu tik izmircis un tievs, ka es viņu noturētu par sarkano, ja nebūtu gaišo matu. „Olis, vai ne? Atrodi viņai skābekli. Skābekļa maska derēs, ja vien tā nesedz viņas galvu aug­stāk par pieri.”

Olis izslīd no telpas.

Kvinnas augumu sagrābj jauna lēkme. Bezpalīdzīgi noskatos un uzlieku roku uz Roka pleca. Sajutis pieskārienu, viņš saraujas.

Klusi atgriežas Harpija. „Neviena sajāta dzeltenā.”

„Sūdu būšana!” Klauns lādas. „Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts!” Viņš iesper pa sienu.

Šakālis apstājas, paskatās uz Roku, tad sāk rīkoties. Viņš norāda uz Klaunu, Harpiju un vairākiem nama locekļiem. „Man vajag, lai kāds tur abas viņas rokas un galvu. Lēkmes atkārtosies, un nez kāpēc man liekas, ka šis nebūs nekāds izpriecu brauciens. Mēs iznesīsim viņu no šīs sasodī­tās kravas telpas un noguldīsim, lai varam veikt operāciju.” Viņš saņem Kvinnas matus zirgastē, lūdz man tos pieturēt un izņem no aptieciņas mazu jonizatoru. Viņš saņem to zobos un noslidina gar to roku, samie­dzis acis, kamēr ierīces starojums iznīcina baktērijas un atmirušo ādu. „Klaun, noskuj viņas matus — visus.”

Šakālis pieceļas un pamet jonizatoru Klaunam, kurš pieliecas un jau grasās slidināt to pār Kvinnas zeltainajiem matiem, kad Roks viņam to atņem. Viņš stāv, noliecies pār Kvinnu, nespēdams pakustēties.

„Kā viņu sauc?” Šakālis prasa Rokam.

„Kvinna.”

„Runā ar viņu. Izstāsti viņai stāstu.”

Viegli drebēdams, Roks nošņaukājas un klusi uzrunā Kvinnu. „Reiz Vecās Zemes laikos dzīvoja divi ļoti iemīlējušies baloži…” Viņš ieslēdz jonizatoru un virza to pār Kvinnas galvu. Tas ir intīms mirklis. It kā viņš vannotu viņu. Viņi divi vien kādā tāltālā vietā. Sen pirms tam, kad Kvinna stāstīja stāstus pie Institūta ugunskuriem. Sen pirms šausmām.

Jūtu svilstošo matu smaržu, kad Sakalis pieceļas un pienāk pie manis.

„Kas tur lejā notika?” viņš prasa. „Vai tā bija pulsDūre?”

Pārsteigts paskatos uz viņu. „Vai tu neredzēji? Aja to izdarīja ar rokām.”

„Nolādētā elle.” Viņš sakož zobus. Blāvais skatiens klīst pa telpu. „Kā mēs nonācām līdz kam tādam?”

„Oktāvija jau bija uz šī ceļa,” klusi saku. „Viņa bija iecerējusi atdot Bellonām gubernatora vietu, pirms mēs ieradāmies uz Lunas. Noslē­guma svinības bija lamatas.”

„Kad tu to atklāji? Pirms vai pēc divkaujas?”

„Pirms,” meloju.

„Labi izspēlēts. Liek mums izskatīties pēc upuriem. Tagad redzu, ka Mustangai neizdevās izpildīt savu uzdevumu.”

„Vai tavs tēvs viņu aizsūtīja iefiltrēties Oktāvijas galmā?”

„Nē. Domāju, ka tā bija viņas ideja. Apmesties zem pūķa spārna…” „Pret mums ir arī Julii.”

Viņš domīgi pamāj. „Tagad skaidrs. Pirms ieradās Aja un Kārns, politiķi mēģināja aizvest Viktru no mums.”

„Tu neizskaties noraizējies.”

„Viktra ir savas mātes mīļākā meita.” Kaut ko atcerējies, viņš pakrata galvu. „Un, man palīdzēdama, viņa stājās pretī trim obsidiāniem. Trim. Viņa ir mūsu pusē gan miesā, gan garā.”

Skatos, kā Roks pabeidz skūt Kvinnas matus. „Vai viņa izdzīvos?” klusi vaicāju.

„Viņas smadzeņu audos ir sadūrušies kaulu fragmenti. Pat tad, ja apturēsim pietūkumu, galvā ir iekšējā asiņošana. Ļoti nopietna.”

Paskatāmies lejup uz Kvinnu, kuras galva nu ir kaila. Seja mier­pilna. Tikai nelieli sasitumi pie deniņiem. Nemūžam neiedomātos, ka viņa mirst. Roks tik maigi glāsta viņas pieri un klusi čukst.

„Vai vari viņu izglābt?” Pagriežos pret Šakāli. „Vai ir kāda iespēja?”

„Ne šeit. Ja tu aizvedīsi mūs uz medPunktu, tad pastāv prīmā iespēja.”

Kamēr viņi Kvinnu paceļ, lai aiznestu uz citu telpu, Roks dzied viņai klusu dziesmu. Viņš to sacerēja, kad mana armija vakariņoja ap ugunskuru augstienēs. Toreiz Kvinna bija kopā ar Kasiju, man šķiet, ka kādā brīdī ar viņu kopā ir visas sievietes. Bet pat toreiz ievēroju, kā viņas acis sasta­pās ar Roka skatienu. Viņi ir pasta baloži no Roka stāsta, kas vēl un vēl­reiz satiekas, šķērsojot debesis. Cik viņš bija priecīgs, ka atkal viņu satiks!

Jūtu sevī plaisu. Es joprojām varu viņu izglābt. Es varu vērst visu par labu.

Valdniecei bija taisnība. Es pārvērtēju pats savas iespējas. Ko gan es būtu varējis darīt? Nogalināt viņas mazdēlu, ja Aja nogalina Kvinnu? Ja nu viņa būtu uzbrukusi Sevro, Mustangai, Rokam? Man paveicās, ka viņa neievainoja vēl kādu no maniem draugiem.

Es pagriežos, lai paskatītos uz Sevro.

Tērpts bruņās, viņš klusi stāv un vēro mūs, vēro, kā Roks nes uz rokām meiteni, kuru Sevro mīl, bet nekad nav to pateicis, meiteni, kura nekad neva­rētu piederēt viņam. Sāpes ir jēlas, iegravētas dziļi viņa ērgļa sejas līnijās. Neievainojamais Sevro, imūns pret sāpēm, pret skumjām, pret to, kā Šakāļa leitnante Lailata izdūra viņa aci, tagad tas viss grūst pār viņa galvu. Kvinna nekad nesauca viņu par Goblinu kā mēs, pārējie. Redzēdama sāpes, bet nezinādama to cēloni, Viktra uzliek roku viņam uz pleca. Viņš to atgrūž.

„Es tevi nepazīstu,” viņš norūc.

Viktra atkāpjas. „Atvaino.”

„Ko tu gaidi, Pļāv’?” viņš noprasa. „Mēs vēl neesam tikuši nost no šī akmens gabala.” Viņš aicinādams pamet ar zodu. Es palūdzu Viktrai atvest Valdnieces zēnu un sekoju.

Abi ar Sevro uzkāpjam pa kāpnēm šaurajā gaitenī, kas ved uz pasa­žieru kabīni un pilotu kabīni, kur satiekam Taktu.

„Hei, labais cilvēk!” Takts uzsauc, auklēdams savu ievainoto plecu. Viņa smejošajās acīs krīt mati. Viņa balss ir skaļa un nevērīga pret Kvinnas stāvokli. „Nākamreiz, kad plānosi kaut ko dramatisku, pabrīdini, ka nāksi, lai mēs neaptaisāmies!”

Spiežos viņam garām. „Ne tagad, Takt.”

„Mūžīgi tik garlaicīgs!” Viņš uzlūko Sevro. „Paskat, paskat, Goblins! Ja tas ir iespējams, tu esi sarāvies vēl īsāks, manu labo cilvēk!” Sevro nepasmaida.

Ieejam pasažieru kabīnē, kur augustieši un gaudoņi, gatavojoties iziet no atmosfēras, cieši iesprādzējušies vienvietīgos sēdekļos. Takts seko mums pa pēdām.

„Sveiki, nenormālie!” Takts uzsauc gaudoņiem. „Prieks atkal skatīt jūsu niecīgos stāvus! It sevišķi tevi, Olīt.”

„Knāb sūdā,” Olis atcērt, pacēlusi galvu, kamēr palīdz kādam no mazajiem Augusta māsasbērniem iekārtoties sēdeklī.

Kad esam izgājuši cauri pasažieru nodalījumam, Takts atbalstās pret manu plecu. „Cik labi draugi, kuri atnākuši tevi izglābt. Domāju, ka viņi izkaisīti pa Novidu.”

„Tā bija,” atbild Sevro.

„Kas jums lika atgriezties?” Takts jautā. „Laika apstākļi?”

Sevro klusē.

Par spīti daudzajiem caurumiem viņa bruņās, Takts smejas. „Tieši tādi, kādi tev patīk, vai ne, Derov? Draugi, kas riskēs ar savām dzīvībām un galvām, lai allaž būtu tavā ēnā.” Viņš pabiksta mani — nedaudz par nebēdnīgu — un nosmērē mani ar asinīm. Nonākam pie pilotu kabī­nes aizvērtajām durvīm. Ar plecu uzgrūdies starpsienai, Takts saviebjas. Sevro nāk nopakaļ.

„Kā tavs plecs?” vaicāju.

„Labāk nekā tās meitenes galva. Kvinna, vai ne? Žiglā no Marsa nama. Aja viņu pamatīgi sajājusi. Žēl. Es būtu viņu kārtīgi—”

Sevro no mugurpuses iesper Taktam starp kājām tik spēcīgi, ka trieciens varētu ieliekt metālu. Tad sānis grūž elkoni galvā un veiklā kra­vates kustībā notriec viņu no kājām. Pirms skāris grīdu, Takts saņem vēl trīs zibenīgus sitienus pa ausīm. Sevro iespiež vienu celi Takta ievainotajā plecā, bet otru cirkšņos, ar delmu piespiež viņa rīkli pie grīdas un ar brīvo roku pieliek nazi pie Takta acs. „Vēl kaut vārds par Kvinnu, un es nogrie­zīšu tev olas un iestumšu tās acu dobumos!”

„Brālis vienmēr teica… sargi… olas,” Takts izgārdz.

Metāla kabīnes durvis šņākdamas atveras. Durvju aili aizpilda Augusta stāvs. Viņš noskatās šajā ainā, kad Viktra atved Lisanderu no kuģa pakaļgala.

„Viņi jau gandrīz beiguši, mans kungs,” saku. Pārkāpju pāri Taktam un Sevro un piebiedrojos arhiGubernatoram kabīnē. Viktra seko, tikai viņa ceļā uzkāpj virsū Taktam, turklāt to darīdama, pagriež papēžus.

„Prīmā darbiņš,” viņa saka Sevro.

„Atšujies, govs!”

„Kas ir tas mazais?” viņa man jautā, kad aiz mums aizveras durvis.

Es viņai izstāstu.

„Niknā bruņinieka dēls? Kāds mazs, nejauks vīrelis! Man liekas, ka es viņam nepatīku.”

„Neuztver to personiski.”

Komandtilts ir lielāks nekā mana istaba Citadeles savrupnamā. Pilota un tā asistentu sēdekļos mirgo dažādas gaismas. Pa kreisi sēž Mustanga, viņai līdzās pa labi — zilo pilote. Viņa ir pieslēgusies kuģim. Caur deniņu ādu kreisajā pusē spīd zila gaisma. Mustanga lido, ielikusi labo roku hologrāfiskā kontroles prizmā, un ātri sarunājas ar zilo. Pa izliekto skatu logu redzama Zeme. Mustangai aiz muguras mūsu izre­dzes apspriež Augusts, Plīnijs un Kavakss au Telemans, kurš ir komiski saliecies.

Te ir kluss.

„Labi padarīts, Derov,” uz mani nepaskatījies, saka Augusts. „Lai gan tu būtu varējis izvēlēties labāku kuģi…”

Mustanga viņu pārtrauc. „Kas tur aizmugurē notiek? Viņi teica, ka ir ievainotie.”

„Kvinna mirst,” es saku. „Mums viņa ātri jānogādā kādā medPunktā.”

„Pat tad, ja tiekam cauri orbītai, līdz mūsu flotei jālido trīsdesmit minūtes,” Mustanga saka.

„Lido ātrāk.”

Kuģis nodreb, kad Mustanga un zilā dzen to ar pilnu jaudu.

„Tas bija labs plāns,” Kavakss saka, starojoši uzsmaidīdams Mustangai pilota krēslā. „Tas bija labs plāns, Virdžīnij, iefiltrēties Valdnieces namā. Gluži kā toreiz, kad biji maza. Toreiz, kad jūs ar Pakšu noslēpā­ties apstādījumos, lai noklausītos sava tēva padomnieku apspriedi. Tikai Pakss bija lielāks par krūmu!” Viņš dārdoši iesmejas un iztrūcina klusē­jošo zilo.

Mustanga pagriezusies pasniedzas, lai paspiestu viņa delmu, mei­tenes plauksta ir mazāka par lielā vīra elkoni. Viņš piepūšas kā suns ar fazānu zobos un paveras visapkārt, lai redzētu, vai visi ievērojuši viņas komplimentu. Mustangai ir ķēriens runāt ar vīriem, kuri lielāki par lāčiem.

Mīlestība šī vīra sejā liek Augusta neieinteresētībai izskatīties bries­mīgi. Un vēl ļaunāk, iedomājoties, ka Šakālis nogalējis šī vīra dēlu, man metas nelabi.

Mustanga uz mirkli uzmet man acis, mati sasieti pakausī, atmiņas par smaidu joprojām ir viņas lūpu kaktiņos, un jūtos tā, it kā būtu saņē­mis triecienu sirdī. Man viņa nevelta smaidu. Un zirga gredzens viņas pirkstu vairs nerotā.

Kabīnē ilgi valda klusums. Augusts pagriežas, lai mani uzlūkotu. „Pieņemu, ka Oktāvija mēģināja savā svītā ievilināt arī tevi.”

„Viņa mēģināja gan.”

„Pajāt sevi. Varu saderēt, ka tu viņai teici, lai iet pajāt sevi, vai ne, zēn?” dimdina Kavakss. Viņš uzsit man pa plecu, uzgrūzdams Viktrai. „Atvaino.” Viņš ir salīcis kā siltumnīcā audzis koks, kas izstiepies garāks par jumtu sev virs galvas. No viņa sarkanās, šķeltās bārdas pil ūdens. „Atvaino,” viņš atkārto arī Viktrai.

„Patiesībā, Telemana kungs, man viņas piedāvājums šķita vili­nošs. Viņa pret saviem šķēpnešiem izturas ar cieņu. Atšķirībā no dažiem citiem.”

Augusts netērē laiku pļāpām. „Mēs to labosim. Esmu tavs parād­nieks, Derov. Ja tiksim līdz manai flotei.”

„Mustangai un gaudoņiem jūs esat parādā tikpat cik man,” saku. „Kas ir gaudonis?” viņš jautā.

„Mani draugi melnajās bruņās. Sevro ir viņu vadonis.”

„Sevro. Tas mazais nešķīstenis, kas sēdēja virsū manam šķēpnesim, ja?” Augusts paceļ uzaci. „Liekas, ka atpazinu viņu. Fičnera puika.” Man viņa tonis diez ko neiet pie sirds. „Tas, kurš Pārejā nogalēja to izlutināto zeņķi Priamu.”

„Viņš ir mūsu pusē, mans kungs. Uzticams kā manas paša rokas.” Durvis šņākdamas atveras, un mums piebiedrojas Sevro un Takts. Visi pagriezušies paskatāmies. Sevro viegli salecas. „Kas ir?” viņš izaici­noši noprasa.

Takts paslīd malā, tālāk no Sevro.

„Vai tu esi uzticīgs man vai savam tēvam, Sevro?” prasa Augusts. „Kādam tēvam? Es esmu bastarda bastards.” Sevro nomēra arhiGubernatoru ar skeptisku skatienu. „Un visu cieņu, mans kungs, arī par jums es nedotu ne sasaluša kaķa mīzalu. Jūsu meita atveda mani no Novidus. Esmu uzticīgs viņai. Tomēr vairāk par visiem esmu uzticīgs Pļāvē­jam. Tas arī viss.”

„Domā, ko runā, mazais kucēn!” norūc Kavakss.

„Jūs noteikti esat Pakša tēvs. Man žēl, ka viņš aizgājis. Viņš ir vīrs, kura dēļ es būtu bijis gatavs nolikt savu galvu. Bet redzu, ka savus glītos vaibstus viņš bija mantojis no mātes puses.”

Kavakss nav drošs, vai tikko ir ticis apvainots.

Augusts to vēro. „Derov, esmu tev parādā atvainošanos. Tev bija taisnība. Izskatās, ka uzticība var sniegties ārpus Institūta robežām. Tagad… Lisander.” Augusts palūkojas ārā pa kuģa logiem. Mēs vienmē­rīgi ceļamies arvien augstāk. Viņš pietupstas, lai runātu ar zēnu. „Esmu dzirdējis, ka tu esi izcils jauneklis.”

„Es tāds esmu, mans kungs,” Lisanders atbild, cik stingri vien prot. „Es tieku regulāri pārbaudīts un mācos dažādus priekšmetus. Reti kad zaudēju šahā. Bet, kad zaudēju, mācos no savām kļūdām, kā pienākas.”

„Vai zini? Man reiz bija dēls, gluži tāds pats kā tu, Lisander. Bet esmu drošs, ka tu to zināji.”

„Adrijs au Augusts,” zinādams radurakstus, saka Lisanders.

„Nē.” Augusts pakrata galvu. „Nē. Mans jaunākais dēls nepavisam nav tāds kā tu.”

Zēns sarauc pieri. „Tad vecākais. Klaudijs au Augusts?”

Mustanga pamet skatu pār plecu.

„Jā.” Augusts pamāj. „Labsirdīgs, īpašs zēns ar lauvas sirdi. Labāks nekā es. Labestīgāks. Valdnieks.” Viņš velta savādu, zīmīgu skatienu man. „Jūs būtu bijuši labi draugi.”

Lisanders mēģina izskatīties cienīgs. „Kas ar viņu notika?”

„Ak, šo daļu viņi izlaida? Nu, liels jauneklis no Bellonas nama vārdā Kārns pārāk daudz atļāvās attiecībās ar kādu jaunu dāmu, kuru aplidoja mans dēls. Mans dēls apvainojās un izaicināja Kārnu uz div­kauju. Beigās, kad mans zēns bija salauzts un asiņojošs, Kārns pietupās un saņēma mana dēla galvu,” to teikdams, viņš apliek plaukstu ap zēna galvu, „…tad viņš to trieca pret bruģakmeni, līdz tā atlūza vaļā un viss, kas viņā bija īpašs, iztecēja ārā.” Viņš paplikšķina zēna vaigu. „Cerēsim, ka tev nekas tāds nekad nebūs jāredz.”

„Mans kungs, vai tāds ir jūsu plāns attiecībā uz mani?” Lisanders drosmīgi vaicā.

„Briesmonis es esmu tikai tad, kad no tā ir praktisks labums.” Augusts pasmaida. „Nedomāju, ka šoreiz man nāksies tādam būt. Redzi, mēs tikai mēģinām nokļūt mājās. Tu būsi drošībā, kamēr tava vecmā­miņa mums to ļaus, un man šķiet, ka viņa ļauj.”

„Vecmāmiņa saka, ka jūs esat melis.”

„Cik ironiski. Es ceru, ka tu viņai pateiksi, ka mēs pret saviem vie­siem izturamies labi.”

„Ja pret mani labi izturēsies.”

„Norunāts.” Augusts pieskaras zēna plecam un pieceļas. „Viktra. Aizved viņu uz pasažieru kabīni.”

Viktra uzmet viņam niknu skatu. Protams, Augusts izvēlas vienīgo sievieti telpā, kura nav Mustanga. Takts ievēro viņas reakciju un sper soli uz priekšu. „Vai drīkstu, mans kungs? Kādu laiku neesmu saticis pats savus brāļus. Man nebūtu iebildumu ar zēnu patērgāt.” Augusts pamāj, it kā teiktu, ka viņam vienalga. Pārsteigta par Takta žestu, Viktra saka viņam paldies. Viņš piemiedz Viktrai ar aci, iedunkā mani plecā un raupji papliķē pa zēna galvu, viņu gandrīz apgāzdams. Es negribētu iepazīties ar viņa brāļiem.

„Nāc, mazais! Pastāsti, vai esi kādreiz bijis Pērļu klubā?” viņš jautā, vezdams zēnu prom. „Meitenes un zēni tur ir iespaidīgi…”

Smagnējais stārķis ceļas arvien augstāk un augstāk. Pēc divām minūtēm sasniegsim atmosfēru.

„Viņi mēģināja nokaut mani miegā,” Augusts murmina. „Viņa zina, ka es to nepiedošu.”

„Viņa ieradīsies uz Marsa,” saku.

„Vai nav kādas iespējas situāciju labot?” vaicā Plīnijs.

„Labot?” Mustanga nicīgi iesmejas. „Ar sievieti, kura nodedzināja pavadoni, Plīnij. Vai tu esi idiots?”

„Mans kungs, jūsu dzimtu saglabās miers. Labāk nekā karš. Kādas var būt mūsu izredzes, ja jūs nostāsieties pret Valdnieci?” Retorikas ziņā Plīnijs nav muļķis. „Viņas flotes ir milzīgas. Viņas līdzekļi — neizsme­ļami. Jūsu vārds, jūsu gods, lai cik tas dižens, zem Sabiedrības svara nespēs pastāvēt. Mans kungs, jūs iecēlāt mani par savu labo roku manas vērtī­bas dēļ. Jo uzticējāties manam padomam. Bez jums neesmu nekas. Jūsu domas par mani ir viss, kas man dārgs. Tāpēc, ja vēl turat manu padomu vērtē, ieklausieties tajā un neļaujiet šai brūcei pret Valdnieci sapūžņot! Neļaujiet šim gadījumam kļūt par kara cēloni! Atcerieties Reju un to, kā tā dega! Saglabājiet savu godājamo ģimeni ar mieru par katru cenu!”

Augusts paceļ balsi. „Kad Valdniece mani lieca, es liecos kā zel­tam pienākas — ar godu un pašcieņu. Bet tagad viņa man dur, un zem šī goda un pašcieņas viņas nazis atdursies dzelzī. Mēs dodamies uz Marsu, un mēs dodamies karā.”

„Sasniedzam zemākos atmosfēras slāņus,” saka Mustanga. „Turieties!”

„Kas tas par signālu?” vaicā Sevro. „Tas mirgojošais virs altimetra.”

Zilā nekavējoties atbild. „Tiek atvērtas kravas nodalījuma durvis, dominus.”

„Kravas nodalījuma…” Saraucu pieri. „Vai vari pārņemt tā vadību un aizvērt?”

„Nē, dominus. Mana pieeja slēgta.”

Kāpēc lai kravas nodalījuma durvis…?

„Viņš pieteicās pats!” panikas pilnā balsī iesaucas Mustanga. „Takts pieteicās pats!”

„Nē!” ierūcos, izbiedēdams visus, izņemot Mustangu. Esam to sapra­tuši vienlaicīgi. „Sevro, Viktra, man pakal!" Metos riņķī un izskrienu pa kabī­nes durvīm, pieliecis galvu, cik ātri vien spēju, metos uz kuģa pakaļgalu.

„Sagatavojieties izvairīšanās manevriem!” dzirdu Mustangu sakām pilota kabīnē.

„Kas notiek?” čikst Plīnijs.

„TAKT!” auroju. Viktra un Sevro min man uz papēžiem. Pārējie gaudoņi un nama locekļi neizpratnē klaigā, kad skrienu cauri pasažieru kabīnei.

Drātģīmis atsprādzē savu drošības jostu. „Viņš ar zēnu pagāja garām.”

„Sēdi!” Uzsaucu, iegrūzdams viņu atpakaļ krēslā. „Visi palieciet savās vietās!”

Takts tā nedarītu. Viņš nevarētu. Bet kāpēc, pie velna, gan nē? Kāpēc kaut uz mirkli pieņēmu, ka viņš nedarīs tā, kā izdevīgāk pašam? Tas ir viņa dabā.

Pa margām nošļūcam līdz noliktavu līmenim, garām telpai, kurā Šakālis operē Kvinnu. Atgrūžu vaļā kravas nodalījuma durvis, un tur mani sveic gaudojošs vējš. Lūka ir atvērta, un skatam paveras tālu lejā mirdzošo pilsētas gaismu ievainotā tumsa. Bez samaņas un asiņojoši uz grīdas guļ Klauns un kāds Augusta šķēpnesis. Viņi lēni slīd pretī atvēr­tajām telpas durvīm. Takts ir vairs tikai tāls punkts tumsā. Skaidri viņu neredzu, bet zinu, ko viņš paņēmis līdzi. Lisanderu.

„Sevro!” Sagrābju drauga plecu. „Izbeidz!” Viņš vārās dusmās. Izskatās, ka viņš grib izlēkt pa lūku un sekot Taktam gaisā. Viņš to nevar.

Ir par vēlu. Tā vietā noķeram abus samaņu zaudējušos zeltus, pirms tie noslīd no atvērtās uzbrauktuves. Viktra pie vadības paneļa to aizver. Durvis šņākdamas aizveras.

„Viņam nav nevienas sakaru ierīces,” Viktra bez elpas saka. „Ne jau pēc elektromagnētiskā pulsa sprādziena.”

„Nolādētās ierīces viņam nav vajadzīgas.” Sevro norāda uz Klauna kailajām pēdām. „Tam suņabērnam ir gravZābaki. Viņš tiks savākts, kolīdz nonāks ločSpārnu radaru zonā.”

Es parēķinu. „Mums atlikušas divas minūtes, līdz tiks izsūtītas iekarotāju vienības.”