9 . TUMSA

Enerģija no aptraipītā izplaukst kā šķidrums, likdama iztvaikot viņa ķermenim un izplezdamās pār grīdu kā izliets merkurijs, pirms satumst un iesūcas atpakaļ avotā, iesūkdama sevī cilvēkus, krēslus un pudeles kā melnais caurums, un tad uzsprāgst ar dziļu, murgainu rēcienu. Paķeru Šakāli gaisā aiz žaketes un, triekdamies ar plecu pa priekšu, lidoju cauri sienai, kamēr stikls, koks, metāls, bungādiņas un cilvēki aiz mums tiek sarauti gabalos.

Mani zābaki pārstāj darboties. Mēs pārlidojam pāri ielai, sadauzī­dami betonu, ietriecamies pretējā ēkā un nokrītam zemē, kamēr „Mazais pazudušo midzenis” saraujas kā vīnoga, kas pārvēršas par rozīni un pēc tam sairst pelnos. Ēka izelpo pirmsnāves uguns sēcienu un sagrūst.

Šakālis zem manis ir bez samaņas, viņa kājas nopietni apdegu­šas. Mēģinādams piecelties, apvemjos, mans skelets čīkst kā jauna koka stumbrs pirmajā bargas ziemas vējā. Klupdams pieceļos tikai tāpēc, lai atkal nokristu pie zemes un iztukšotu kuņģi otrreiz. Galvaskausā jūtu sāpes. Pa degunu pil asinis. Tās sūcas arī no ausīm. No eksplozijas pulsē acāboli. Plecs izmežģīts. Pamanos notupties uz ceļiem, atbalstu plecu pret sienu un stumju locītavu atpakaļ vietā, izdvesdams drebošu izelpu, kad tā atgriežas pareizā stāvoklī. Pirkstus dursta kā ar adatām. Noslauku no rokām nelabumu un beidzot grīļīgi pieceļos kājās. Paceļu Šakāli un samiedzu acis dūmos.

Neko nedzirdu, izņemot vaimanas ausis. Kā iekšējā ausi kliedzošus, pulsējošus zvirbuļus. Aizgaiņāju gaismas, kas danco acu priekšā. Mani aprij dūmi. Garām plūst cilvēki un kā ūdens ap akmeni apiet mani, lai steigtos palīgā iesprostotajiem. Viņi tur atradis tikai nāvi. Nakti caurdur virsskaņas būkšķi. No pilsētas augstākajiem līmeņiem rēkdami nolaižas Šakāļa atbalsta komandu kuģi. Kad viņi nolaižas, lai aizvestu savu saim­nieku prom no šīs elles, zvirbuļi manās ausīs apklust, tos pārkliedz liesmu sprakšķi un ievainoto vaidi.

Stāvu pamestas rūpnīcas priekšā četrsimt kilometrus no Citadeles, dziļi Vecajā rūpniecības zonā. Virs šīs ir uzceltas jaunākas rūpnīcas, kas apglabājušas to zem svaigas ražotņu ādas kā dziļu augoni. Visu klāj netī­rumu kārta. Plēsīgas sūnas. Ar rūsu pietecējis ūdens. Ja tik labi nezinātu, kur ir mans ceļa mērķis, tad nodomātu, ka esmu nonācis strupceļā.

Sarkanajam atņemtais viedpulkstenis ir izturējis sprādzienu. Atstāju Šakāli viņa atbalsta komandām un dodos tālāk pa ielu, kur nozagu pelēko policijas lidaparātu. Izslēdzis viedpulksteņa izsekošanas funkciju, pieslē­dzos tā koordinātu vēsturei.

Spēcīgi pieklauvēju pie aizslēgtajām rūpnīcas galvenā stāva durvīm. Nekā. Viņi droši vien sēž aptaisījušies. Tādēļ nometos zemē uz ceļiem un gaidu, aizlicis rokas aiz galvas. Pēc dažām minūtēm durvis čikstēdamas atveras. Iekšā ir tumšs. Tad pa tām izslīd vairāki stāvi. Viņi man savažo rokas, pārmet pār galvu maisu un iestumj mani rūpnīcā.

Noveduši mani lejā ar vecu hidraulisko liftu, viņi mani mērķtie­cīgi ved mūzikas virzienā. Skan Brāmsa „Koncerts klavierēm Nr.2”. Dūc datori. Metināšanas degļi kvēlo pietiekami gaiši, lai spīdētu caur maisa audumu.

„Hei, novācieties no viņa, jūs mežoņi!” rājas kāda pazīstama balss.

„Valdi muti, klauns tāds,” norūc kāds sarkanais.

„Buldurē man, cik vien gribi, tu rūsganais paviān! Viņš ir vairāk vērts nekā desmit tūkstoši jūsu inbredu rupek—”

„Dalo, ej,” klusi saka Ivija. „Tūlīt.”

Aizdun zābaku soļi. „Vai tagad drīkstu pārstāt izlikties?” pavaicāju.

„Bet lūd7.u!” saka Mikijs.

Es pārrauju rokudzelžus, ar kuriem viņi sasaistīja manas rokas uz muguras, un norauju no galvas maisu. Betona un metāla laboratorija ir tīra un klusa, skan tikai nomierinošā mūzika. Gaisu viegli aizmiglo dūmi no stūrī redzamās Mikija ūdenspīpes. Izslejos pār viņiem abiem. Viņa nespēj savaldīties.

No tavernā redzētās valdzinošās sievietes vairs nav ne miņas — viņa metas mani apskaut kā maza meitene, kas satikusi sen neredzētu tēvoci. Ivijas rokas kavējas man ap vidukli, līdz viņa beidzot atraujas un palūkojas augšup, lai ar savām sārtajām acīm ieskatītos manās zeltainajās. Par spīti ķiķināšanai, Ivija ir jutekliska un skaista, viņai ir slaidas un gra­ciozas rokas, lēns un intīms smaids, kurā neatbalsojas sēras par gandrīz divsimt cilvēku nogalināšanu, lai gan tām tur vajadzētu būt. Spārnotā meitene ir pārvērtusies maitasputnā, bet šķiet, ka pati to nav pamanījusi. Es prātoju, vai viņa smaidītu tikpat plati, ja būtu nācies visus tos cilvēkus nogalināt ar savām rokām. Masu slepkavība padarīta tik vienkārša.

„Es tevi atpazītu jebkur,” viņa čalo. „Kad ieraudzīju tevi pie galda… mana sirds pamira. It sevišķi tā smieklīgā obsidiāna grima dēļ. Derov, kas noticis?”

Ivija īsi iekliedzas, kad sagrābju viņu aiz jakas malām un iegrūžu

sienā.

„Tu tikko nogalināji divsimt cilvēku.” Šūpoju no notikušā sma­guma sāpošo galvu. „Kā tu to varēji, īvij?” Es viņu sakratu, gara acīm redzēdams sava kuģa apkalpi, kas izmesta izplatījumā. Redzēdams visus mirušos, kas palikuši aiz manis šajā ceļā. Juzdams, kā pārtrūkst Džuliana pulss.

„Derov, dārgais—” Mikijs mēģina iejaukties.

„Apklusti, Mikij!”

„Jā. Labi.”

„Sarkanos. Sārtos. ZemKrāsas. Savus pašas ļaudis! It kā viņi būtu tukša vieta!” Man trīc rokas.

„Es pildīju pavēli, Derov,” Ivija saka. „Adrijs bija nonācis mums uz pēdām. Viņu vajadzēja iznīcināt.”

Tātad viņa intrigas nav palikušas nepamanītas. īvijas acīs riešas asaras. Es no tām nenovēršos. Kāda starpība, kā viņa jūtas pēc tā, ko tikko izdarījusi? Tomēr es viņu atlaižu, ļaudams nožēlojami noslīgt uz grīdas un cerēdams, ka viņa izrādīs kaut nedaudz nožēlas, kas ļautu man domāt, ka asaras tiek lietas to cilvēku, nevis pašas dēļ, nevis tāpēc, ka viņa no manis nobijās.

„Visam nevajadzēja būt tā,” viņa saka, slaucīdama acis. „Kad mēs atkal satiktos.”

Es apjucis skatos uz zemē sēdošo meiteni. „Kas ar tevi noticis?”

„Viņai bija citāds skolotājs nekā tev,” saka Mikijs. „Es noņēmu viņas spārnus, bet Harmonija piešķīra viņai plēsoņas nagus.”

Pagriežos pret Mikiju. „Kas, ellē, notiek?”

„Lai to paskaidrotu, vajadzētu kādu gadu.” Viņš sakrusto rokas uz krūtīm un nopēta mani. „Bet vispirms, mans dārgais princi, ļauj teikt, ka man tevis pietrūka. Pēc tam — lūdzams nesaisti mani ar tās zudušās dvēseles ētikas trūkumu. Es piekrītu. Ivija ir mazs briesmonēns.” Viņš nikni palūkojas uz īviju, kura man aiz muguras pieceļas. „Varbūt tagad tu pats redzēsi.” Mani nopētot no galvas līdz kājām, viņa izsmējīgais tonis pazūd. „Treškārt, tu izskaties brīnišķīgi, manu zēn! Dievīgi!”

Viņa skatiens dejo pār manu seju. Viņš paver muti, bet tad atkal aizver to, nespēdams izteikt ne vārda, lai gan sakāmā būtu daudz. Mikijam ir asi sejas vaibsti, eļļaini mati. Viņš pieslīd tuvāk kā slidas asmens uz ledus. Viss vienos stūros. Pār slaidiem kauliem pārvilkta āda. Vai pēdējo­reiz, kad viņu redzēju, Mikijs bija tikpat tievs? Varbūt viņa seju vienkārši nesedz kosmētikas kārta? Nē. Viņš mirkšķina lēni. Nespēcīgi. Viņš ir noguris. Vecāks. Un, šķiet, nomākts. Viņa nošļukušajos plecos un šaudī­gajās acīs vīd savāda ievainojamība, it kā viņš gaidītu, ka kuru katru mir­kli var saņemt sitienu.

„Es uzdevu tev jautājumu, Mikij,” saku.

„Es nespēju domāt par mežu! Es joprojām pētu koku! Apbrīno­jami, kā tavs ķermenis attīstījies. Vienkārši satriecoši, manu dārgumiņ. Tu pat esi izaudzis garāks. Kā klājas taviem sāpju receptoriem? Vai matu folikuli iekaisa, kā bažījos? Un kā ar muskuļu kontrakcijām — vai tās ir virs vidējā tavu vienaudžu līmeņa? Vai acu zīlītes izplešas pietiekami ātri? Vienīgais, ko mēnešiem ilgi zināju, bija runas par tevi HK. Protams, Institūtu viņi nevarēja parādīt. Tomēr holoTīklā tika nopludināti video. Un kādi video! Kā tu nogalini iezīmēto. Iekaro savādu debesu cietoksni kā seno laiku čempions!”

Mikijs izmisīgi satver manu plecu, un viņa tvēriens ir vājāks, nekā es to atceros. „Pastāsti man par savu dzīvi! Kāda ir Akadēmija? Izstāsti man visu! Vai joprojām esi itin tīkamās Virdžīnijas au Augustas mīļā­kais?” Viņš pēkšņi sarauc pieri. „Ak, protams, ka nē. Viņa tagad ir kopā ar—

„Mikij!” Satveru viņa plecus. „Nomierinies!”

Viņa smiekli ir tik drudžaini, ka pāriet klepū, un Mikijs novēr­šas no manis, lai izslaucītu acis. „Man vienkārši prieks redzēt draudzīgu seju. Pēdējā laikā viņi man liedz draudzīgu sabiedrību. Ne mirkli. Patie­šām briesmīgi.”

„Aizveries, Mikij!” aizsvilstas Ivija.

Viņa skatiens aizslīd līdz Ivijai, kura tagad stāv tālu no mana tvē­riena un tur pirkstus uz svilinātāja, kas iesprādzēts makstī pie jostas, it kā tas varētu pasargāt viņu no manis.

„Kāpēc tu esi uz Lunas? Kas notiek?” es prasu. „Vai esi piebiedro­jies dēliem?”

„Noticis daudz kas,” murmina Mikijs. „Es neesmu šeit pēc brīvas—” „Tagad viņš strādā pie mums,” salti pārtrauc īvija. „Vai viņam tas patīk vai nē. Mēs noārdījām viņa mazo ādu bodīti. Izmantojām viņa mie­sas tirdzniecībā sapelnītos līdzekļus, lai atbrauktu uz šejieni un aprīkotu armiju. Mēs dodam prettriecienu, Derov. Beidzot.”

„Viena sārta teroriste un saujiņa sarkano, kas spēlējas ar šautenītēm,” es saku, uz viņu nepaskatījies. „Vai tā ir jūsu armija?”

„Šodien mēs izlējām zelta asinis, Derov. Ja tu necieni mani, cieni vismaz to. Es nogalināju Marsa arhiGubernatora dēlu. Ko tu tādu esi izdarījis, ka drīksti nākt šurp un uzspļaut mūsu paveiktajam?”

„Tu viņu nenogalināji,” saku.

Viņa apjukusi palūkojas uz mani. „Nerunā muļķības!”

Es dusmīgi raugos pretī.

„Bet kā… Bumba…” Viņa minstinās. „Tu melo!”

„Es paguvu izraut viņu laukā.”

„Kāpēc?”

„Tāpēc, ka mans uzdevums ir sarežģīts. Man viņš ir vajadzīgs. Kur ir Dejotājs? Kurš te ir galvenais? Mikij—”

„Es esmu galvenā,” saka vēl viena balss no manas pagātnes, balss izloksnē, kādā runāja mana sieva, tomēr saindēta un sūra no dusmām. Pagrie­zies ieraugu pie durvīm Harmoniju. Pusi no viņas sejas joprojām izķēmo šau­šalīga rēta. Otra puse ir salta, nežēlīga un vecāka, nekā to atceros.

„Harmonij,” mierīgi uzrunāju viņu. Pa šiem gadiem mūsu attiek­sme vienam pret otru nav kļuvusi ne par matu draudzīgāka. „Man prieks tevi redzēt. Man nepieciešams tevi iztaujāt. Ir tik daudz, ko teikt.” Pat nespēju iedomāties, ar ko lai sāku. Tad ievēroju, kā viņa īsi saskatās ar īviju. „Harmonij, kur ir Dejotājs?”

„Dejotājs ir miris, Derov.”

Vēlāk Harmonija kopā ar mani sēž pie Mikija rakstāmgalda kabi­netā, kas pilns ar lētām, stūrainām mēbelēm un burkām, kurās konservē­jošā gāzē peld hibrldorgāni. Mikijs sēž savā vietā pie galda un knibinās ap savu veco, platonisko mīklu kubu. Viņš redz, ka esmu to ievērojis, un pie­miedz man ar aci. Nu viņam veicas daudz labāk. Ivija atbalstījusies pret mucu ar kādu vielu. Es sēžu pilnīgi apstulbis. Dejotājam bija man domāts plāns. Viņam bija plāns, kā šo visu novest līdz galam. Viņam nevajadzētu būt mirušam. Viņš nedrīkst būt miris.

„Dejotāja pēdējā vēlēšanās bija, lai Mikijs izgrebj mums jaunu armiju. Tādu, kas spēkā un ātrumā sacentīsies ar zeltiem. Esam ņēmuši savus labākos vīriešus un sievietes un sākuši viņus grebt. Viņi nespēj izdzīvot tādā zelta procedūrā, kādu pārcieti tu, bet daži pamanās tikt cauri jaunajai programmai.” Viņa norāda uz stikla sienu, aiz kuras uz grī­das rindojas simts zārkveidlgu stikla cauruļu. Katrā no tām guļ jaunas sugas sarkanie. „Drīz mums būs simts karavīru, kas spēs ievainot zeltītos stiprāk nekā jebkad agrāk.”

It kā ar simtu pietiktu, lai cīnītos pret Zelta kara mašīnu. Vistica­māk, ka es kopā ar saviem gaudoņiem varētu sasist lupatās jebkuru vie­nību, ko šie teroristi izveido. Un mēs pat neesam bīstamākie no zeltiem.

Viņa žestikulē ar jaunu roku, jo savu miesu un kaulus pazaudējusi cīņā ar kādu obsidiānu, kad kādā noliktavā laupījusi ieročus. Tagad tas ir metāla loceklis. Lokans un spēcīgs, ar aizliegtiem melnā tirgus ietva­riem, kas paredzēti ieročiem. Laba meistara darbs, tomēr ar Mikija gre­bumiem to nevar pat salīdzināt. Protams, viņa nekad neļautu Mikijam sevi apstrādāt.

„Tātad Mikijs ir ieslodzītais?”

„Drīzāk vergs,” Mikijs norūc, vāri pasmaidīdams. „Viņi man nedod pat vīnu.”

„Aizveries, Mikij!” uzsauc īvija.

„Ivij.” Harmonija nomierina jauno sievieti ar iecietīgu skatienu un tad pievēršas Mikijam. „Vai atceries, par ko mēs runājām? Pievaldi mēli.”

Mikijs saraujas, un skatiens pievēršas viņas kreisajai rokai. Har­monijas jostā ir tukša maksts. Kaut kas, no kā Mikijs baidās. Harmonija viņu saudzē, jo šeit esmu es.

„Tu baidies, ka viņš pastāstīs, kā jūs viņu sitat?”

Viņa parausta plecus, izrādīdama, ka manas domas viņai ir vien­aldzīgas. „Mikijs pārdeva meitenes un zēnus. Vergturi par vergu nevar pataisīt. Pēc manām domām, viņam ir paveicies, ka neesam ielaiduši viņa pierē lodi. Varētu nolīgt kādu tēlnieku, kurš iedotu viņam ragus, spārnus un asti, lai jau pēc skata būtu redzams, kāds viņš ir briesmonis. Tomēr es neesmu to izdarījusi. Vai ne, Mikij?”

„Nē.”

„Nē?”

„Nē, domina.”

Šis vārds liek man riebumā novērsties.

„Dejotājs viņu vienmēr cienīja,” saku. „Es viņu cienu par spīti viņa… ekscentriskumam.”

„Viņš pirka cilvēkus. Un tad viņus pārdeva,” saka īvija.

„Mēs visi esam grēkojuši,” saku. „It sevišķi tu tagad.”

„Es tev teicu, ka viņš nolāpīti lasis mums morāli. Izturēsies tā, it kā pats dienu no dienas to nepārkāptu. Meklēs attaisnojumus tādiem nelietī­giem suņabērniem kā mūsu Mikijs.” Harmonija smīkņādama saka īvijai, un abas iesmejas par kādu viņām vien zināmu joku. „Ar tādu attieksmi vari staigāt tur augšā, Derov. Bet drīz tu uzzināsi, ka šeit mēs nemeklē­jam kompromisus. Tas nu ir pagātnē.”

„Tātad Dejotājs patiešām ir miris.”

„Dejotājs bija labs cilvēks.” Viņa klusē pārāk īsu mirkli, lai tas radītu iespaidu par cieņu. „Tomēr labi cilvēki mēdz mirt pirmie. Pirms pusgada viņš nolīga pelēko algotņu vienību, kas uzbruka sakaru cen­tram, lai mēs tikmēr varētu nozagt viņu datus. Es teicu, ka viņus vaja­dzētu nogalināt, kolīdz darbs tiks padarīts. Dejotājs teica… kā nu tur bija? „Mēs neesam nelabie.” Bet pēc tam, kad pelēko kapteinis bija saņēmis samaksu, viņš aizskrēja uz vietējās policijas galveno mītni un izpauda tiem Dejotāja atrašanās vietu. Nolāpīta dzinēju nodaļa divās minūtēs satrieca Dejotāju un divsimt dēlus pīšļos. Tas vairs nekad neat­kārtosies. Ja viņi nogalinās vienu no mums, mēs nobeigsim simt viņējo. Un mēs neuzticamies pelēkajiem. Nemaksājam violetajiem. Viņi uz mūsu smagā darba rēķina dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Mēs uzticamies tikai sarkanajiem.”

īvija neomulīgi sakustas.

„Institūtā bija vēl viens sarkanais,” pēc brīža saku. „Tits. Vai viņš bija viens no jūsējiem?” Pametu skatu uz Mikiju.

„Uz mani neskaties,” viņš atbild.

„Kā tu zināji, ka Tits bija sarkanais?” pēkšņi jautā Harmonija. „Vai viņš tev pateica?”

„Viņš… to varēja nojaust. Sīkos žestos. Neviens cits neievēroja.” „Tātad jūs viens otru atradāt?” viņa prasa bez smaida, tomēr nopūz­damās atbrīvojas no smaguma, ko ilgi nēsājusi. „Viņš bija labs zēns. Esmu droša, ka kļuvāt par draugiem.”

„Viņš neuzzināja, kas es esmu. Mikij, vai tu viņu izgrebi?”

Viņš atbild ar Harmonijas vēlību. „Nē, dārgais. Tu biji mans pir­mais. Mans vienīgais.” Viņš piemiedz aci. „Es konsultēju viņa grebēju.

Mans kolēģis veica procedūru, par pamatu ņemot veiksmi, ko pirmie pie­dzīvojām mēs.”

„Dejotājs atrada tevi,” Harmonija saka. „Es atradu Titu. Lai gan viņa vārds bija Aris, kad izvilkām viņu no Tēbu raktuvēm. Viņam bija vienalga, kā viņu sauks.”

Tas, ka Harmonija atrada Titu, nav nekāds brīnums. Ābols no ābeles tālu nekrīt.

„Kas ar viņu notika?” Harmonija vaicā. „Mēs zinām, ka viņš nomira.”

Kas ar viņu notika? Es ļāvu zeltam viņu nolāpīti piebeigt.

Kokaini paskatos uz trijotni un esmu pateicīgs, ka viņi nevar lasīt manas domas. Viņi neko nezina. Tik tikko spēju apjaust, ko viņi par mani domā. Viņiem ir tik maz izpratnes par to, ko esmu izdarījis, par ko esmu kļuvis. Man likās, ka ir plāns, ilglaicīgs, pamatīgs mana smagā darba iemesls. Bet izrādās, ka nekā nav bijis. Tagad es to zinu. Pat Dejo­tājs bija vienkārši gaidījis un skatījies, kas notiks. Cerējis.

Es cerēju, ka tikšu sagaidīts atplestām rokām. Es domāju, ka mani sagaidīs armija. Milzīgs plāns. Ka Arējs ņems savu bēdīgi slaveno ķiveri, apžilbinās mani ar savu izcilību un pierādīs, ka manai ticībai bijis pamats. Pie joda, es tikai gribēju viņus atkal atrast, lai nejustos viens. Tomēr tagad, sēdēdams šajā betona telpā uz grīļīgiem plastmasas krēsliem kopā ar šiem bālajiem cilvēkiem, jūtos vientuļāks nekā jebkad agrāk.

„Viņu nogalināja zelts vārdā Kasijs au Bellona,” saku.

„Vai tā bija laba nāve?”

„Tagad tev jau vajadzētu zināt, ka kaut kas tāds nepastāv.”

„Kasijs. Tas pats, ar kuru tev ir asinsnaids. Vai tāpēc?” Ivija dedzīgi vaicā. „Vai tāpēc Bellonas grib tevi nogalināt?”

Izlaižu caur matiem pirkstus. „Nē. Es nogalināju Kasija brāli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņi mani ienīst.”

„Asinis pret asinīm,” Ivija nomurmina, it kā zinātu, ko, pie velna,

runā.

„Derov, šodien mēs viņiem devām smagu triecienu. Divpadsmit sprādzienu uz Lunas un Marsa. Dejotājs un Tits ir atriebti,” Harmonija stāsta. „Un turpmāk mēs viņus satrieksim vēl vairāk. Šī ir tikai viena no daudzām šūnām.”

Viņa novēcina roku pār galdu, un, atdzīvojoties holoDisplejiem, sakustas ainas. Violetie ziņu vadītāji vienmuļi stāsta par asinspirti.

„Vai tam uz mani vajadzētu atstāt iespaidu?” vaicāju. „Jūs esat tikpat ļauni kā viņi. Jūs to zināt, vai ne? Nerunāsim pat par stratēģiju. Nerunā­sim par to, ka kaitināt guļošu pūķi. Vēl tikai pirms dažām stundām īvija pati nogalināja vairāk nekā simts zemKrāsu.”

„Tie nebija sarkanie,” saka Harmonija un tad apbrīnojami liekulīgi piebilst, „vai sārtie.”

„Nē, bija gan!”

„Tad viņu upuris tiks pieminēts,” viņa svinīgi saka.

„Vox clamantis in deserto!" izsaucos.

Mikijs sēž klusēdams, bet atļaujas viegli pasmaidīt.

„Mēģini palielīties ar savām smalkajām zelta runām?” noprasa Harmonija.

„Viņš jūtas kā balss, kas sauc tuksnesī. Sauc pilnīgi velti,” paskaidro Mikijs. „Tā ir elementāra frāze latīņu valodā.”

„Tad jau tu zini, kas ir kas,” Harmonija saka. „Kļūsti par zeltu un pēkšņi zini visas atbildes.”

„Vai tad tas nebija mans mērķis, kļūstot par zeltu? Lai mēs varētu zināt, kā viņi domā?”

„Nē. Tas bija tādēļ, lai tu nonāktu pozīcijā, kas ļautu uzbrukt viņu jūga vēnai.” Viņa savelk dūri un uzsvaram uzsit pa savu metāla plaukstu. „Neizturies tā, it kā būtu piedzimis labāks par mums. Atceries, ka es zinu, kāds tu esi iekšienē. Tikai nobijies puika, kurš mēģināja padarīt sev galu, kad bija pārāk vājš, lai izglābtu savu sievu no pakāršanas.”

Es sēžu satriekts. Trūkst vārdu.

„Harmonij, viņš tikai mēģina palīdzēt,” īvija klusi saka. „Derov, es zinu, ka tas noteikti ir grūti. Tu esi dzīvojis kopā ar viņiem gadiem ilgi. Bet mums viņi jāsāpina. Vai redzi, tas ir vienīgais, ko viņi saprot. Sāpes. Viņi tās izmanto, lai kontrolētu mūs.” īvija lēni turpina.

„Pirmā diena, kad apkalpoju zeltu, bija lielākā bauda manā mūžā. Es nespēju tev to izskaidrot. Tas bija kā tikties ar Dievu. Tagad es zinu, ka tā nebija bauda, ko es jutu. Es vienkārši vairs nejutu sāpes.

Tā viņi māca sārtajiem dzīvot vergu dzīvi, Derov. Dārzos viņi izau­dzina mūs ar implantiem, kas pilda mūsu dzīves ar sāpēm. Ierīci sauc par Kupidona skūpstu — tā ir svilināšana visa mugurkaula garumā, sāpes galvā. Tās nekad nerimstas. Pat ne tad, kad aizver acis. Ne tad, kad raudi. Tās mitējas tikai tad, kad paklausi. Ar laiku Kupidona skūpsts tiek izņemts. Kad mums aprit divpadsmit gadu. Bet… tu nevari zināt, kāda ir sajūta, kādas ir bailes, ka tas atgriezīsies, Derov.”

Ivija knibina savus nagus. „Zeltiem jājūt sāpes. Viņiem no tām jābaidās. Un viņiem jāsaprot, ka mums nevarēs darīt pāri bez sekām. Lūk, ko grib pateikt Harmonija.”

Un es domāju, ka zelti ir salauzti. Mēs visi esam tikai ievainotas dvēseles, kas akli taustās tumsā un izmisīgi mēģina salikt sevi kopā, cerot aizlāpīt caurumus, ko citi mūsos izrāvuši. Ēo ir mani pasargājusi no šāda gala. Bez viņas es būtu tāds pats kā tie. Apmaldījies.

„Galvenais nav viņus sāpināt, Ivij,” es saku. „Galvenais ir viņus sakaut. To man mācīja Ēo un arī Dejotājs. Mēs šaujam uz āboliem, kad vajadzētu kapāt saknes. Ko panāks spridzināšana? Pie kā novedīs aten­tāti? Mums jāgāž visa viņu Sabiedrība, jāiznīdē viņu dzīvesveids, bet ne jau šādu

„Tu esi nomaldījies no sava mērķa, Derov,” saka Harmonija.

„Tu to saki man?” brīnos. „Kā jūs vispār varat saprast, ko esmu redzējis?”

„Tieši tā. Ko tu esi redzējis. Tu ēd pie viena galda ar kungiem un aizmirsti par vergiem. Tu vari atļauties dzīvot teorijās. Un kā ar to, ko es esmu redzējusi? Mēs esam nogrūsti mēslainē. Mēs mirstam. Un ko tu dari? Filozofē. Dzīvo greznu dzīvi. Guli ar sārtajām. Man vajadzēja noklausīties, kā mirst Dejotājs. Man rācijā vajadzēja klausīties nolāpītajos kliedzienos, kad dzinēji ieradās nogalināt. Un es nespēju neko izdarīt, lai viņus izglābtu. Ja tu būtu to piedzīvojis, tad zinātu, ka pret uguni var cīnīties tikai ar uguni.”

Es zinu, kurp ved šādi vārdi. Tie izdūra man vēderā caurumu. Atstāja mani raudošu dubļos, kamēr pār mani slējās Kasīja stāvs. Lūk, kā tas beigsies.

„Varbūt tu esi pazaudējusi visu, ko mīli, Harmonij. Man žēl, ka tā. Tomēr mana ģimene joprojām ir raktuvēs. Viņi necietīs tikai tāpēc, ka tu esi dusmīga. Mana sieva sapņoja par labāku pasauli. Nevis par asiņai­nāku.” Pieceļos. „Tagad es gribu runāt ar Arēju.”

Pār telpu nolaižas smags klusums.

„Dodiet mums mirkli zem četrām acīm.” Harmonija palūkojas uz Mikiju un īviju. Viņa noskatās, kā Mikijs vilcinādamies pieceļas. Viņš apstājas, it kā gribētu man kaut ko teikt, bet, juzdams Harmonijas ska­tienu, pārdomā.

„Labu veiksmi, manu dārgumiņ,” viņš saka, vienkārši papliķēdams man pa plecu.

„Ļauj man palikt,” piegājusi pie Harmonijas, saka Ivija. „Es varu palīdzēt runāt ar viņu.”

Harmonija pieskaras viņas gurnam. „Arējs neļautu.”

„Vai tu man neuzticies? Pēc tā, ko šodien izdarīju… Es neesmu tāda kā pārējie.”

„Es tev uzticos tikpat ļoti kā jebkuram sarkanajam. Bet šajā es ar tevi nevaru dalīties.” Viņa maigi noskūpsta īviju uz lūpām. „Ej.”

Pie durvīm īvija mirkli apstājas un pār plecu palūkojas uz mani. „Mēs neesam tavi ienaidnieki, Derov. Tev tas jāzina.”

Durvis aiz viņas noklikšķēdamas aizveras, un Mikija kabinetā paliekam vieni.

„Vai viņa zina?” jautāju.

„Ko zina?”

„To, ka aizsūtīji viņu pašnāvnieka misijā.”

„Nē. Viņa nav tāda kā mēs. Viņa uzticas.”

„Un tu viņu upurētu?”

„Lai nogalinātu iezīmēto, es upurētu jebkuru no mums. Viss, kas mums tiek, ir bezvērtīgi elfi un bronziņi. Es gribu īstos tirānus.”

„Tu viņu izmanto vēl zemiskāk, nekā to jebkad darījis Mikijs.”

„Viņai ir izvēle,” Harmonija nomurmina.

„Patiešām?”

„Gana!” Harmonija apsēžas un ar žestu lūdz man darīt to pašu. „Dejotājs ir miris, tomēr Arējam tev ir plāns.”

„Nē. Nē. Man apnicis klausīties viņa plānos caur starpniekiem. Esmu viņam ziedojis trīs gadus no savas dzīves. Es gribu redzēt viņa seju.”

„Tas nav iespējams.”

„Tad es izstājos.”

„Hm, kā tu vari izstāties? Tu esi slazdā. Tu nolāpīti labi zini, ka nevari doties atpakaļ mājās uz Likosu. Vai tad vari? Tev ir tikai viena izeja. Piesprādzējies cieši un ievēro kursu.”

Viņas vārdi sit spēcīgi. Es nevaru griezties atpakaļ. Šī apziņa pilda mani ar neizsakāmu vientulību. Kur ir manas mājas? Kurp es došos tad, ja tas viss beigsies ar Zelta sakāvi?

„Tu nesatiksi Arēju. Ellesnirēj, pat es nekad neesmu redzējusi viņa

seju.

„Neesi? Tu pie viņa esi strādājusi gandrīz tikpat ilgi kā Dejotājs. Gadiem. Lai nu kurš, bet kā tu vari viņam uzticēties?”

„Tāpēc, ka viņš ielika man rokā pirmo pistoli, ko turēju. Viņa seju slēpa ķivere, un viņš iespieda man plaukstā IV markas svilinātāju ar pilnu jonu aptveri.”

„Vai Arējs ir vīrietis?” vaicāju.

„Kāda starpība?” Viņa paceļ kādu holoDispleju. Elektroni virpuļo gaisā, līdz saaug kopā, veidojot vairākas kartes. Atpazīstu šo topogrāfiju. Marss. Venēra. Šķiet, ka arī Luna. Dučiem sarkanu punktu mirgo pil­sētās, piestātnēs un daudzos citos nozīmīgos objektos. Saprotu, ka tās ir bumbas. Harmonija nogurusi skatās kartē. „Šis ir Arēja plāns. Četrsimt sprādzienu. Sešsimt uzbrukumu ieroču noliktavām, valdības ēkām, elek­troapgādes uzņēmumiem, sakaru tīkliem. Tas būs Arēja dēlu augstākais uzdevums. Gadiem ilgas plānošanas rezultāts. Gadiem ilgi vāktu resursu rezultāts.”

Man nebija ne jausmas, ka varam īstenot ko tādu. Es apbrīnā blenžu

kartē.

„Šīs dienas sprādzieni domāti, lai izprovocētu reakciju. Liktu viņiem izkustēties un satraukties. Mēs gribam, lai viņi mobilizējas. Ja viņi mobilizējas, tad koncentrējas konkrētos punktos. Visvieglāk izkvē­pināt zemesčūskas ir tad, kad tās saspiedušās cieši kopā.”

„Kad tas notiks?”

„Pēc trim dienām.”

„Trim dienām,” atkārtoju. „Samita noslēgumā. Nevar būt, ka viņš grib, lai es—”

„Tieši to viņš grib. Pēc trim dienām Samits tiek jauki noslēgts ar svinīgu vakaru. Vīns, sārtie, zīds — ko nu jūs, zeltvaidži, tur darāt. Tur būs visi nolāpītie gubernatori, visi senatori, prētori, imperatori, tiesneši no visām Sabiedrības malām. Vesela briesmoņu Saules sistēma būs sanā­kusi vienuviet, Valdnieces varas pievilināta. Līdz kas tāds atkārtosies, paies vēl desmit gadi. Nav ne mazākās iespējas, ka tur varētu iekļūt Arēja dēli, bet tu vari iet tur, kur mēs netiekam. Tu vari dot triecienu, ko mēs nevaram.”

Jūtu, ka šie vārdi traucas man virsū kā vilciens pa tuneli.

„Kad viņi visi būs jauki un cieši sapulcējušies. Kad Valdniece pie­celsies, lai teiktu runu, tu nogalināsi tos suņabērnus ar rādija bumbu, ko būsim pie tevis paslēpuši. To uzbūvēja Mikijs un tehniķu komanda. Kolīdz redzēsim pie tevis noslēptajā datuReģistrā, ka spridzeklis deto­nēts, atvērsim elles vārtus visā sistēmā. Izkvēpināsim viņus.”

Un tas ir manu pūliņu augstākais sasniegums?

„Ir jābūt citai izejai.”

„Allaž pastāvēja divi plāni, ellesnirēj. Šis un tu. Arējs un Dejo­tājs teica, ka tu esi mūsu cerība, mūsu iespēja iet citu ceļu. Viņi lielījās kā zēni, ka tu spēsi iznīcināt Zeltu no iekšienes. Bet tu izgāzies, kā biju paredzējusi. Tu man apgalvo, ka īvijas rokas aptraipītas ar asinīm. Nu, tādas ir arī tavas rokas.”

„Tev nav pat nojausmas, cik daudz asiņu ir uz manām rokām, Harmonij. Es neesmu kaut kāds nolāpīts svētulis. Tomēr īvijas uzbrukums bija noziegums.”

„Vienīgais noziegums būtu mūsu zaudējums.”

Es aizsvilstos. „Te uz spēles ir likts vairāk, nekā tu aptver! Mēs nevaram stāties pretī Zeltam. Lai cik spēcīgs būtu mūsu trieciens, viņi mūs iznīcinās šādi.” Uzsitu ar pirkstiem knipi.

„Tātad tu to nedarīsi.”

„Nē, es to nedarīšu, Harmonij.”

„Tad karš sāksies bez tavas palīdzības,” viņa turpina. „Mums ir divi dēli, kas ir gatavi iefiltrēties viesībās. Viņi nav zelti, tādēļ pastāv lie­lāka iespēja, ka viņus noķers un sašķēlēs lentēs kādā prētoriešu spīdzinā­šanas kamerā, pirms viņi pagūs izpildīt savu misiju. Tas nozīmē, ka Zelta vadoņi dzīvos un mūsu nelielās izredzes uzvarēt šajā pasākumā saruks, jo tu neuzticies Arējam.”

„Pajāt. Ja Arējs gribēja manu palīdzību, viņam pašam vajadzēja to man pateikt!”

„Kā? Viņš ir uz Marsa, kur gatavojas revolūcijai. Nav nekādu iespēju sazināties. Viņi visu novēro. Kā viņš varētu ar tevi sazināties, neatklājot tavu patieso identitāti?” Viņa paliecas uz priekšu, mežonīgi atiezusi apakšzobus. „Pasaki man, Derov. Vai tu maz zini, cik daudz viņi tev nozaguši?”

Viņas tonis ir savāds. „Ko tu gribi teikt?”

„Lūk, ko es gribu teikt.” Viņa ievada holoKubā virkni komandu, un tajā parādās Likosas raktuvju attēls. Asinis manās dzīslās sastingst. ,,Ēo nāves ieraksts, ko piratizējām un pārraidījām…”

Mani sirdspuksti sakāpuši rīklē.

„Tas nebija pilnīgs.” Viņa nospiež atskaņošanas komandu, un telpa ap mums kļūst par raktuvēm. Mēs esam trīsdimensionālas hologrammas daļa. Tas ir neapstrādātais ieraksts, nevis klips, ko esmu redzējis simtiem reižu. Tas parāda pakāršanu bez mūzikas pavadījuma.

Dzirdu pats savus sāpju kliedzienus, kamēr pelēkie sit to zēnu, kas biju. Dzirdu pūli raudam. Nerediģēta ieraksta neveiklo klusumu. Mana māte nokar galvu, un tēvocis Nerols nospļaujas uz putekļainās zemes. Mans brālis Kīrens aizsedz savu bērnu acis. Šļūkā pēdas. Ēo māsa Dlo grīļodamās uzskrien pa metāla ešafota kāpnēm. Apavu zoles kraukšķ uz rūsas. Viņa šņukst. Tad Dīo noliecas pie manas sievas. Ēo stāv sīka, tik bāla un tieviņa kā dūmu strūkliņa no kvēlojošās meitenes, ko atceros. Viņas lūpas kustas. Un es atkal to nedzirdu gluži kā todien. Pēkšņi Dīo izplūst nevaldāmās raudās un apķer māsu. Kas tika pateikts?

„Izmanto aprīkojumu. Tāpēc tas te ir, ja?”

Esmu par to domājis tūkstošiem reižu, bet man nekad nebija pie­ejas šim ierakstam. Es nezināju, kā pie tā tikt, neizraisot aizdomas. Un šī doma mani biedēja gluži tāpat kā šobrīd — kādu vārdu izdzirdēšanai es biju par vāju? Ko Dīo spēja panest, bet es nespēju?

Piratizētajā ziņu sižetā Dīo pat neparādās. Tomēr šo neapstrā­dāto materiālu es varu noskatīties vēlreiz. Daru tā. Varu pagriezt skaļāk. Daru tā. Skatos, kā tas notiek vēlreiz — mana māte nokar galvu, Nerols nospļaujas, Kīrens aizsedz bērnu acis. Šļūkā pēdas. Dīo uzkāpj uz eša­fota. Visas skaņas ir skaļākas. Nogriežu klusāk fona troksni un dzirdu, ko mana sieva teica Dīo.

„Mūsu guļamistabā ir šūpulītis, ko pagatavoju. Paslēp to, pirms atgrie­žas Derovs!"

„Šūpulis…" nomurmina Dīo.

„ Viņš nekad nedrīkst to uzzināt. Tas viņu salauztu."

„Nesaki, Ēo! Nē!"

„Es esmu gaidībās"

Загрузка...