Zelta dēls

21 . TRAIPI

Izsprāgstu caur komandtiltu kā svina lode, kas iešauta porcelāna un stikla veikalā. Ietriecos displejos un stratēģijas projekciju galdos, tad komandtilta sienu rūdītajā metālā, caur gaiteņu tēraudu, līdz beidzot ar visu svaru iegāžos kādā starpsienā simts metrus aiz komandtilta. Apdul­lis. Nevaru atrast Sevro. Saucu viņu rācijā. Viņš vaid kaut ko par savu pakaļu. Varbūt viņš tomēr ir aptaisījies.

Ķiveru dēļ to nedzirdam, bet kosmosa vakuums gaudodams izsūc kuģa apkalpi drošā nāvē. Patiesībā viņi tiek nevis izsūkti ārā, bet gan izstumti kuģa iekšējā spiediena dēļ. Lai nu kā, bet zilie, oranžie un zelti kliegdami izlido kosmosā. Obsidiāni aiziet klusēdami. Tam gan nav nozīmes, beigās kosmoss apklusina visus.

No manas kreisās rokas lec dzirksteles. Mans pulsLielgabals ir satriekts lupatās. Tērpa iekšienē ellīgi sāp roka. Man ir kontūzija. Izvem­jos ķiverē. Tas pilda ķiveri ar rūgtu smārdu un kož nāsīs. Tomēr esmu uz kājām, un mana labā roka darbojas gana labi. Saplaisājis skatu logs. Paklūpu un jūtu, ka arī mani velk uz komandtilta pusi.

Rāpoju atpakaļ pie caurumiem, ko izsitu sienās. Nokļūstu līdz komandtiltam, un skatam paveras haoss, ko esmu tur radījis. Apkalpes locekļi tveras pie visa iespējamā, kas pasargātu viņus no izlidošanas auk­stajā tumsā. Kāda zelta meitene paveļas man garām un izlido caur starp­sienu. Beidzot iedegas sarkanas trauksmes gaismas.

Visapkārt aizcērtas avārijas starpsienas, kas norobežo šo kuģa daļu un aptur spiediena sūci. Lai nostiprinātu sienu, caur kuru iztriecos, kāda sāk vērties ciet man aiz muguras. Turu to, kad ieraugu, ka tuvojas Sevro. Metāls vaid pret manas zvaigžņCaulas robotveidīgo roku. Sevro metas zem tās tieši laikā, un durvis aizcērtas. Komandtiltiņš līdz ar mums ir izolēts no kuģa. Labāk nevarētu būt.

Spiediena radītais vējš ap mums norimst, kad pār sabojātajiem logiem nolaižas rūdītā tērauda plāksnes. Kuģa virsnieki un apkalpe pie­ceļas no grīdas, kampdami pēc gaisa, tomēr atklāj, ka tā nav. Skābeklis un spiediens vēl tikai tiek iesūknēts atpakaļ telpā. Tādēļ tie, kuriem ir skābekļa maskas, — zelti, obsidiāni un zilie — bezpalīdzīgi noskatās, kā uz tiltiņa, kampdami pēc neesošā gaisa, daži sārto sulaiņi un oranžo tehniķi noslāpst kā zivis. Viens no sārtajiem vemj asinis, kad viņa plaušas krūškurvī eksplodē, jo viņš mēģinājis aizturēt elpu. Zilie šīs nāves vēro ar šausmām. Viņi nekad nav redzējuši cilvēkus mirstam. Viņi ir pieraduši redzēt, kā izgaist punktiņi skeneru ekrānos. Varbūt tālumā uzsprāgstam vai aizdegamies kādu kuģi, kad uz tā atrodas obsidiāni vai pelēkie. Viņu izpratne par flotes ikdienu tiek mainīta.

Obsidiāni un zelti uz šo ainu nereaģē. Daži no pelēkajiem cenšas sniegt pirmo palīdzību, bet ir jau par vēlu. Ap to laiku, kad spiediena un skābekļa līmeņi ir stabilizēti, zemKrāsas ir mirušas. Es nekad neaizmir­sīšu šīs sejas. Es nesu viņiem bojāeju. Cik daudzas ģimenes sēros par to, ko šeit izdarīju?

Dusmās situ savu metāla zābaku pret tērauda klāju. Trīs reizes. Un tie, kas dīki noskatījās, kamēr viņu sabiedrotie mira, nu pagriežas un ierauga Sevro un mani slepkavu tērpos.

O, kā šīs zeltu un obsidiānu sejas beidzot atdzīvojas!

Kāds obsidiāns uzbrūk mums ar spēkSķēpu. Sevro viņam vienreiz iesit, sadauzīdams milzīgo vīru ar metāla dūri. Pārējie četri izveido vie­nību un uzbrūk mums kopā, skandēdami vienu no savām šausminošajām kara dziesmām. Sevro dodas viņiem pretī laimīgs, ka beidzot ir lielā­kais vīrs telpā. Es uzbrūku pelēko brigādei, kas steidzīgi tver pēc saviem ieročiem.

Un tā tas notiek. Mēs esam metāla viri, kas cīnās ar apdullinā­tiem, neapbruņotiem karavīriem. Kā tērauda dūres, kas šķaida arbūzu mīkstumu. Nekad neesmu nevienu nogalinājis ar tādu nevērību. Un mani šausmina tas, cik karā tas ir viegli. Te nav nekādu neskaidrību, nekādu morāles normu pārkāpumu. Šie cilvēki ir karaKrāsas. Vai nu viņus noga­lināšu es, vai viņi mani. Tas ir vieglāk nekā Pārejā. Vieglāk, jo es viņus nepazīstu, nezinu, kas ir viņu brāļi un māsas, un izgrūžu viņus pa nāves tumšajām durvīm ar metāla, nevis savām paša rokām.

Man tas labi padodas, daudz labāk nekā Sevro, un tas mani šaus­mina vairāk nekā jebkas cits.

Es patiešām esmu Pļāvējs. Visas manas šaubas atkāpjas, un es jūtu, kā tas aptraipa manu dvēseli.

Darām visu, ko varam, lai neievainotu zilos. Komandtilts ir liels, bet te nav daudz obsidiānu vai pelēko ar šaujamieročiem un enerģijas ieročiem. Viņiem nav iemesla šeit būt, jo caur kuģa logiem neviens nekad nav iebrucis. Nāvējošākās pretinieces ir divas zeltu sievietes ar slātēm. Viena no viņām ir gara, platiem pleciem. Otrai ir žigla seja, kurā, mums uzbrūkot, vīd izmisums. Ar savām slātēm viņas var pārgriezt mūsu tēr­pus uz pusēm, tāpēc Sevro pa gabalu izšauj uz viņām ar savu pulsLielgabalu, kura enerģija rada pārslodzi viņu egīdās un ieēdas bruņās, izkau­sēdama zeltus. Lūk, kāpēc viņi kontrolē tehnikas sasniegumus. Cilvēku krāsai nav nozīmes, kara gaļasmašīnā viņi visi ir trausli kā dūjas.

Kad mani pretinieki ir miruši, vēršos pie zilajiem boksos. „Vai kap­teinis ir dzīvs?” vaicāju.

Savās bruņās tērpts, slejos gandrīz metru garāks par viņiem. Viņi joprojām nespēj atraut acis no asins peļķēm, kas palikušas pāri no karo­tājiem. Es noteikti liekos kā staigājošs murgs. No rokas lec dzirksteles. Tērps gandrīz pagalam. Rokā šausminoša slātc.

„Man nav laika visu dienu draudēt un slampāt. Jūs esat erudīti cilvēki. Šis nav jūsu kuģis. Jūs tikai to apkalpojat tam zeltam, kurš to komandē. Tagad to komandēju es. Vai šeit ir zilo kapteinis?”

Kapteinis ir izdzīvojis. Viņš ir rāms, tīra paskata vīrs garām kājām un rokām, ar svaigu brūci uz sejas, kas viņam sagādā šausmīgas sāpes.

Viņš drebinās un šņaukājas, piespiedis plaukstu pie ievainojuma, it kā viņa seja varētu sadalīties, ja viņš atraus rokas no tās. Tēvocis Nerols būtu saucis viņu par bimbājošu sūdēdāju mīzalnieku. Eo būtu ievērojusi citādu stratēģiju, tādēļ izslejos viņam līdzās un klusi ierunājos.

„Tev nekas nedraud,” saku. „Nemēģini pasākt neko pārsteidzīgu.”

Atveru savu ķiveri. No tās iztek vēmekļi. Saku viņam, lai nostā­jas stūrī un noņem savu dienesta zvaigzni. Drebošajam vīram nerodas iespēja man paklausīt. Sevro metas uz priekšu, paņem viņa nozīmi, paceļ kapteini un aiznes kā lelli.

Dūšīga, plecīga tumšādaina sieviete pasmīkņā par šādu pazeminā­šanu amatā. Viņa ir neparasti spēcīga, ņemot vērā, ka ir zilā. Kailu galvu tāpat kā pārējie, ar digitāliem, debesziliem tetovējumiem, kas izvijas ne tikai uz galvas un ap deniņiem, bet arī gar rokām un plaukstām.

Sevro lāčo atpakaļ pie manis.

„Sevro, beidz māžoties.”

„Man patīk būt lielam.”

„Es tik un tā esmu lielāks.”

Viņš mēģina tērpā parādīt man rupju žestu, bet mehāniskie pirksti nav tik lokani.

Dodu zilajiem boksos pavēles, ka mūsu draugiem stārķī jāpie­šķir pieeja vienai no angāru piestātnēm. Atkal apsēdušies savās vie­tās, viņi paklausa. Klātesošie ir lojāli, jo atrodas manā varā. Bet pārējā kuģa apkalpe? Kas to lai zina? Viņi var būt uzticami Valdnieces pado­tie. Vai varbūt viņi paklausa tikai vīram, kurš valda pār šo kuģi. Būtu muļķīgi domāt, ka visi vadās pēc vienas pārliecības. Man nāksies viņus piespiest.

Ekrānā vēroju, kā stārķis nolaižas angārā. Skrūves tik tikko satur to kopā. Tam pielipuši divi dēlesKuģi. Maniem gaudoņiem nāksies atkau­ties no slepkavām, ko tie atveduši. Tas viņiem varētu izdoties, tomēr, ja angārā tos ielenks Avangarda obsidiāni un pelēkie, viss būs pagalam.

No starpsienas, kas savieno komandtiltu ar pārējo kuģi, plūst ska­ņas. Slāpēta šņākoņa. Durvis iemirdzas sarkanas no karstuma — sīka actiņa biezās, pelēkās rūdītā tērauda sienas centrā. Kuģi nolēmuši atkarot obsidiānu un pelēko jūras kājnieki, kurus, bez šaubām, vada kāds zelts. Tas viņus kādu brītiņu aizturēs.

„Vai gaitenī ir holoKamera?” prasu zilajiem.

Viņi vilcinās. „Jūs vientiesīgie gaisagalvas!” lādas zilā, ko biju ievē­rojis jau iepriekš. Viņa pagrūž nost no ceļa kādu zilo un savieno savus tetovējumus ar vadības pulti. Uz viena no ekrāniem parādās hologramma, kas apstiprina to, no kā baidījos. Zelti vada komandu, kas mēģina ielauz­ties komandtilta telpā.

„Parādi man mašīntelpu, dzīvības uzturēšanas sistēmtelpas un angāru piestātni,” pieprasu. Viņa izpilda prasīto. Arī tur zelti vada pelēko jūras kājnieku vienības un obsidiānu vergu bruņiniekus, lai apsargātu kuģa būtiskākās sistēmas. Viņi mēģina atņemt man kontroli pār to. Vēl ļaunāk — viņi mēģinās iebrukt stārķī vai iznīcināt to, lai sagūstītu vai nogalinātu Mustangu un manus draugus.

„Kurš grib šo kuģi?” skarbi noprasu. Eju gar pacelto komandtiltu, ceļā pasperdams malā kādu līķi, un lūkojos uz zilo sakarniekiem, kas sēž savā boksā. Viņi izvairās no mana skatiena, divas sievietes nav vecākas par mani. Sejas, bālas un svaigas kā rīta sniegs, tagad nosmērētas ar netī­rumiem un asaru pēdām. Platās, debeszilās acis apsārtušas. Viņas šodien redzēja mirstam savus draugus, bet es te savtīgi dīžājos, it kā šis būtu kāds mans triumfs. Ir tik viegli aizmirsties.

Nekad neaizmirsti, kas tu esi, atgādinu sev. Nekad neaizmirsti!

Ar mums mēģina sazināties ducis kuģu un Citadeles zemes komandpunkts. Viņi vēlas zināt, kas noticis. Mums aizdomām pilni tuvo­jas dedzesKuģi. Visā savā kuģī atveru slēgtas frekvences sakaru kanālu.

„Uzmanību kuģa apkalpei, kas iepriekš pazīstams kā Avangards, bet no šī brīža zināms kā Pakss\” Ieturu dramatisku pauzi, jo zinu, ka ikviena laba dziesma, ikviena laba deja ir spriedzes spēle, kas noved pie skaņas un kustības kulminācijas.

Scvro nebeidz zēniski smaidīt. Tagad, kad, noņemot ķiveri, galva šķiet tik maza, viņš milzīgajā tērpā izskatās pēc pundura. Viņš vēcina roku un mēģina mani sasmīdināt. Es pakratu galvu. Šobrīd nav īstais laiks.

„Mans vārds ir Derovs au Andromeds, esmu Marsa Augusta nama šķēpnesis un esmu pieteicis savas tiesības uz šo kuģi kā kara trofeju. Tas ir mans. Pēc Sabiedrības gaisa kara likumiem, jūsu dzīvības pieder man. Man ļoti žēl, ka tā, jo tas nozīmē, ka, visticamāk, jūs visi mirsiet.

Jūsu dzīves veltītas tai vai citai profesijai — elektriķa, zvaigžņu navigatora, lielgabalnieka, apkopšanas pakalpojumu, apgaismojuma un remontdarbu vai cīņas mākslu prasmēm. Mana nodarbošanās ir iekaro­šana. To mums māca skolās. Un skolā man tika mācīts, kā pareizi ieka­rot, sagrābt un pārņemt vadību pār ienaidnieka kuģi. Pēc tam, kad esmu sagrāvis ienaidnieka valdījumā bijušu kuģi, mums mācītā procedūra ir vienkārša — kuģis jāiztīra.”

Sevro aktivizē slepeno vadības paneli, kas droši noslēpts kāda navigācijas displeja sānā, to, kuram pieeju gūst tikai zelti. Zilie pārstei­gumā salecas. Tas ir kā ieiet cilvēka virtuvē un parādīt zem viņa izlietnes paslēptu atombumbu. Pults noskenē Sevro Zelta zīmotni un iemirdzas zeltītā gaismā. Viņam atliek tikai ievadīt kodu, un viss kuģis tiks atvērts izplatījumam. Mirs divdesmit tūkstoši cilvēku.

„Mēs radījām šos kuģus, lai tie būtu iztukšojami. Kāpēc? Tas nav tādēļ, ka apšaubām jūsu lojalitāti, patiesībā mēs uz to paļaujamies, bet tas ir tādēļ, ka uz klāja joprojām…” Ieskatos kāda zilā pasniegtā sarakstā, „…atrodas sešdesmit viens zelts. Viņi ir uzticīgi Valdniecei. Es esmu viņas ienaidnieks. Viņi man nepaklausīs. Viņi pārņems kuģi un mēģinās ieņemt komandtiltiņu, viņi jūs sapulcēs, ļaunprātīgi izmantos jūsu loja­litāti un novedīs jūs drošā nāvē. Viņu un viņu naida dēļ jūs vairs nekad nesatiksiet savus mīļos.

Pastāv vēl kāds sarežģījums. Aiz šī kuģa sienām Valdniece prāto, kas šeit noticis. Drīz viņa sapratīs, ka viņas armādas lepnums vairs nepie­der viņai. Tas ir mans. Viņas prētoru kuģi izspļaus dēlesKuģu eskadriļas, kas šurp atnesīs obsidiānu un pelēko jūras kājnieku leģionus. Viņus vadīs zelta bruņinieki, kas alkst pēc manas galvas un būs gatavi iznīcināt katru, kas gadīsies ceļā.

Ja izmetīšu jūs kosmosā, nebūs neviena, kas apturēs viņu uzbru­kumu. Tāpēc, redziet, jūs esat mans glābiņš, un es esmu jūsējais. Es neupurēšu divdesmit tūkstošus, lai nogalinātu sešdesmit vienu savu ienaidnieku. Šo kuģi starp visiem izvēlējos tā komandas dēļ. Labākā apkalpe, kādu Sabiedrība var piedāvāt. Man jūs esat neaizvietojami. Tāpēc es jūs lūdzu — izvēlieties mani par savu komandieri un sagūstiet zeltus, kas jūs uzskata par aizvietojamiem.

Jums ir mana atļauja, mana garantija un Marsa arhiGubernatora Nero au Augusta svētība sagūstīt vai nogalināt savus zelta komandierus manā vārdā. Konfiscējiet viņu ieročus un pakļaujiet viņus, tad ātri pavērsiet kuģi pret iebrucējiem, kas nāk mūs iznicināt! Rīkojieties tagad! Ja gaidīsiet, viņi jūs nogalinās! Es zināšu, kā sauc pirmos, kas sacelsies. Kā jūsu jaunais kungs es jūs atalgošu. Jūs atalgos arhiGubernators. Rīkojieties! Tikko atvēru visas kuģa ieroču noliktavas. Ņemiet ieročus un neitralizējiet tirānus!”

Pirmās revolūcijas dzirkstis tiek uzšķiltas smagā klusumā.

Pie manis pienāk Sevro. „Tas bija pacilājoši.”

„Pārāk demokrāciski?” es čukstu.

„Es nedomāju, ka autokrātiska demokrācija skaitās.” Sevro sarauc degunu. „Tu taču draudēji izmest viņus kosmosā.”

„Draudēju? Man likās, ka liku to nojaust diezgan neuzkrītoši.” „Neuzkrītoši kā ar vāli, pamuļķi.” Sevro pārāk priecīgs ļauni iesme­jas un ar mehānisko roku uzsit pa kāju, saliekdams metālu. Viņš saviebjas un, nedaudz nokaunējies, paskatās uz mani. „Atšujies!”

Durvis aiz mums sāk šņākt. Pagriežos, lai paskatītos uz nokaitēto starpsienu. Mani ienaidnieki atveduši urbi, lai man uzbruktu. No adre­nalīna trīc rokas. Jūtu, kā plecus nospiež dučiem debeszilu skatienu svars. Sarkanais traips uz durvīm kļūst spilgtāks un izplešas. Mums vairs nav daudz laika.

Mana slāte uzviļņo garā un nāvējošā pātagā. „Drīz mums būs cie­miņi,” saku. Pametu skatu uz Sevro, kura uzmanību novērsis kāds no holoekrāniem. Pavēlu zilajiem paslēpties.

„Viņi to dara,” Sevro murmina. „Nolādētā elle! Derov, nāc un paskaties!”

Viņš vienu pēc otras pārslēdz tiešraides ainas, kurās redzams, kā oranžie un zilie iztīra ieroču noliktavas. Viņiem palīdz daži pelēkie. Citi

stāv un noskatās, nezinādami, ko iesākt pat brīdī, kad pārējie šauj uz savu apkalpes biedru vilni. Tomēr lodes šo vilni nespēj apturēt. Viņi ņem ieročus, nekārtīgi skrien caur gaiteņiem, un viņu rindas aug. Dedzīgākie vadoņi ir nevis zilie, bet gan oranžo angāru strādnieki un mehāniķi, kā arī pelēkie… no kuriem vienu atpazīstu. Pusmūža kaprālis no mana kuģa Akadēmijā. Tas, kurš izglābās kopā ar mums. Viņš ieved apmēram div­desmit cilvēkus kāda zelta kajītē. Viņi ar cieņu saņem to gūstā. Ne visur tas notiek uz tik mierīgas nots.

Trīs spēcīgas zeltu vadītu obsidiānu un pelēko vienības iesoļo dzī­vības uzturēšanas sistēmtelpās pie dzinējiem piecus kilometrus tālāk kuģa pakaļgalā un arī tepat pie komandtilta durvīm. Aiz starpsienas, kas šķir tiltu no gaiteņa, stāv četri zelti un seši obsidiāni. Desmit pelēkie aiz viņiem pielādē savus ieročus.

„Mums tik un tā būs ciemiņi,” saku.

Kuru katru mirkli viņi izlauzīsies cauri durvīm. Kamēr termourbis graužas cauri durvīm, no starpsienas sāk lēkt dzirksteles. Metāls tek uz iekšu un burbuļodams krīt uz grīdas. Zilie dreb šausmās, bet mēs ar Sevro sagatavojamies jaunam uzbrukumam un nolaižam ķiveres. Manas nāsis atkal pilda nelabuma smārds. Saku zilajiem, lai paslēpjas sakaru telpā. Tur viņi būs drošībā.

Pie pults man blakus pēkšņi sāk mirgot gaismiņa. Instinkta vadīts, atbildu. Balss kā pērkons liek man nodrebēt. Runātāju neredzu.

„Vai tu mani dzirdi?” tas jautā.

„Dzirdu.” Pametu skatu uz Sevro. Lai kas būtu zvanītājs, viņš izmanto balss pārveidotāju, kas izklausās pēc pērkona dunas. Sevro parausta plecus, it kā teiktu, ka viņam nav nojausmas, kas runā. „Ar ko es runāju?”

„Vai tu esi dievs?”

Dievs? Manī iemitinās rēgains klusums. Tas nav nekāds balss pastiprinātājs. Vajadzēja nojaust pēc saltās, gausās izloksnes. Atcerē­damies, ko esmu mācījies, uzmanīgi izvēlos vārdus. „Esmu Saulesdēls Derovs au Andromeds.”

„Tu sagrābi kuģi un tomēr neesi prētors? Kā?”

„Es ielidoju caur komandtiltu.”

„Viens pats no Tukšuma?”

„Kopā ar sabiedroto.”

„Es nākšu satikt tevi un tavu sabiedroto, dievabērns.”

Zilie šausmās saskatās. Viņi kaut ko mēmi saka viens otram. Aptrai­pītais. Uz maniem pleciem smagi uzgulstas bailes. Abi ar Sevro nopētām komandtiltu, it kā nezvērs varētu slēpties tepat ēnās. Durvis lobās vaļā, pilēdamas kā tāds nokaitēts, sapuvis auglis.

Tad viens no zilajiem noelšas un mēs pār plecu palūkojamies uz HK monitoru, kur ieraugām šausmu skatu, kas paveras caur gaiteņos izvietoto kameru lēcām. Tas — viņš— no mugurpuses pieskrien vienībai, kas gata­vojas iebrukt komandtilta telpā, — obsidiāns, tomēr lielāks par jebkuru, ko esmu redzējis. Ievērojams ir ne tikai viņa augums. Tas ir veids, kā viņš kustas. Drausmīgs radījums, kas sadiegts no ēnām, muskuļiem un bru­ņām. Plūstošs, nevis skrienošs. Nedabisks. Tas ir kā skatīties uz atdzīvinātu asmeni vai ieroci. Šis ir radījums, no kura bēgtu suņi. Uz kuru šņāktu kaķi. Tāds, kuram nevajadzētu pastāvēt augstāk par pirmo elles loku.

Viņš no mugurpuses ietriecas iznīcinātāju vienībā ar diviem balti pulsējošiem jonAsmeņiem, kas trīs pēdu garumā stiepjas no viņa bruņu piedurknēm. Pelēkajiem viņš vienkārši izskrien cauri, triekdams tos sie­nās ar saviem pleciem un salauzdams kaulus šķēpelēs. Tad viņš sāk īsto slepkavošanu. Tas ir tik mežonīgi, ka man jānovcršas.

Termourbis pats turpina kausēt durvis. Un to centrā izveidojas cau­rums. Caur to redzu, kā cilvēki mirst. Uz pārkarsušā metāla čurkst asinis.

Kad aptraipītais paveicis darbu, viņš asiņo caur dučiem brūču, un atlikusi tikai viena zelta karotāja. Viņa iedur tam ar slāti, caururb­dama tumšās krūšu bruņas. Viņš pagriežas, likdams slātci iestrēgt, un sagrābj to, kad sieviete pārvērš asmeni pātagā. Tad viņš satver karotā­jas ķiveri, viņas zelta bruņas mirdz gaiteņa lampu gaismā. Viņa mēģina izbēgt, mēģina izlocīties, bet, tāpat kā lauvam ar hiēnu zobos, aptraipī­tajam atliek tikai paspiest. Kad sieviete ir mirusi, viņš saudzīgi noliek to uz grīdas — maigs tagad, kad nesis viņai cienīgu nāvi. Sevro neapzināti atkāpjas no durvīm.

„Mammīt mīļo…”

Kamēr durvju centrs starp mums lēni kūst, aptraipītais stāv otrā pusē. Kad pa caurumu ir iespējams izlīst, viņš noņem savu ķiveri. Manī lūkojas bāla, kaila seja. Melnas acis. Vēja appūsti vaigi, aprepējuši kā degunradža āda. Galva ir gandrīz kaila — no pakauša centra pār viņa muguru nokarājas metru gara zirgaste.

Mūsu skatieni satopas, un viņš mani uzrunā.

„Dievabērns Andromed, es esmu Ragnārs Volārs, aptraipītais, savas mātes Alijas Sniega/.virbules pirmais dēls no Valkīru virsot­nēm ziemeļos, no Pūķakaula dienvidos, no Kritušās pilsētas, kur lido Spārnotās šausmas, Sēfija Klusētāja brālis, Tana Udcnsvērotāja lau­zējs, un es esmu sniedzis tev traipu ziedojumu.”

Viņš iepleš savas milzīgās, asinīm aptraipītās rokas un tad caur dur­vīm sniedz labo plaukstu. JonAsmeņi ieslīd atpakaļ bruņās. Slāte jopro­jām vīd iedurta viņa ribās.

Es pietaisīšu savu nolāpīto tērpu.

„Velns, sasper mani aklu,” Sevro murmina. „Dari to, Derov! Pirms tas pārdomā!”

Noņemu ķiveri un speru soli uz priekšu. So gan es gribu.

„Ragnār Volār. Prieks tikties. Es skatos, ka tu nenēsā nozīmi. Vai tev ir kungs?”

„Es nēsāju Pelnu valdnieka zīmi, un līdz ar šo vareno kuģi mani bija paredzēts sniegt kā dāvanu Julii ģimenei. Bet tu sagrābi šo kuģi un tāpēc esi ieguvis arī mani.”

Julii? Bez šaubām, dāvana par to, ka tie nodevuši Augustu.

Un vai viņš tikko izmantoja birokrātijas nepilnību, lai attaisnotu to, ka nogalinājis sava kunga vīrus? Ja viņa balsī ir ironija, es to nedzirdu. Bet kādēļ gan lai viņš to darītu? Vai šīs melnās acis mani pazīst? Aptraipītie nedrīkst izmantot neko citu kā vien militāro tehniku. Nevarētu būt, ka viņš mani redzējis kur citur, tomēr pasniegtā roka gaida manu tvērienu.

„Kāpēc tu to dari?” vaicāju. „Vai Julii dēļ?”

„Viņi tirgojas ar manējiem.” Biju aizmirsis. Tieši Julii kuģi vadā obsidiānu vergus pāri tukšumam. Viņi zina, ka no Viktras ģimenes šķēpa un saules jābaidās.

Viņš nav trenēts slēpt savu naidu. Tas ir auksts kā ledus, kurā šis vīrs piedzimis.

„Vai tu pieņemsi šos traipus, dievabērns?” paliecies uz priekšu, viņš prasa žēlabainā balsī, viņa lūpu kaktiņos savādas raizes atstāj grum­bas. Zelti to izdarīja pēc Tumšās sacelšanās — vienīgā dumpja, kas jeb­kad apdraudējis viņu valdīšanu. Mēs atņēmām viņu vēsturi, viņu tehni­kas sasniegumus, noslaucījām no zemes virsas veselu paaudzi, piešķīrām viņu rasei planētu polus, Ziemeļnieku reliģiju un pateicām viņiem, ka esam to dievi. Pēc dažiem simtiem gadu es stāvu un lūkojos augšup uz vienu no viņu šausminošākajiem dēliem, un brīnos, kā viņš var mani uzskatīt par dievu.

„Es pieņemu šos traipus savā vārdā, Ragnār Volār.” Pārbijies snie­dzos uz priekšu un paspiežu viņa plaukstu, ap mūsu rokām gail uzkarsēts metāls, un tās ir gandrīz viena lieluma, tikai manējo sargā metāla bruņu cimds. Ņemu asinis, ko viņa plauksta atstājusi uz manējās, un ar tām nosmērēju savu kailo pieri. „Es pieņemu to nastas svaru.”

„Paldies tev, Saulesdēls. Paldies. Es kalpošu par godu savai mātei un viņas mātei pirms viņas.”

„Uz stārķa klāja angāru piestātnē numur trīs atrodas mani draugi. Izglāb viņus, Ragnār, un es būšu tavs parādnieks.”

Viņam pasmaidot, atklājas dzelteni zobi, un no viņa rīkles dziļu­miem urdz kara dziesma — dobjāka par okeānu vētras laikā. Tā pilda gaiteņus ar baisām priekšnojautām. Mani tā pilda ar prieku, bailēm un pirmatnēju ziņkāri. Ko es tikko ieguvu?