Zelta dēls

34. ASINSBRĀĻI

Lorna izlūki sagūsta kamieļKuģi, kas ved pārtiku Plīnija flotei, kura sapulcējusies ap Ilildas staciju — zvaigžņveida tirdzniecības un sakaru centru asteroīdu joslas malā starp Marsa un Jupitera orbītām. Piecpadsmit stundas kopā ar Roku, Viktru, Sevro, gaudoņiem, Telemaniem, Lornu, Mustangu un Ragnāru slēpjos starp vakuumā iepakotu protošķiedru maltīšu kastēm. Ragnārs saspieda pirmo kasti, uz kuras apsēdās, un izšķaidīja paciņas pa visu noliktavu, tādēļ pameta mitro kra­vas telpu un devās uz saldētavas nodalījumu.

Sevro atgriež pusduci maltīšu un našķējas visu ceļu, dalīdamies ar Telemaniem un saviem gaudoņiem, kamēr Roks sēž stūri un sarunājas ar Viktru. Mustanga atspiedusies pret Dakšo plecu un stāsta Kavaksam dažādus stāstus par Pakšu. Viņa izvairās no mana skatiena.

Pirms kāpām kuģī, mēģināju atvainoties, bet viņa ātri vien mani pārtrauca. „Nav par ko atvainoties. Esam pieauguši cilvēki. Neīgņosimies un nekašķēsimies kā mazi bērni. Ir daudz darāmā.”

Ar katru reizi, kad atsaucu tos prātā, šie vārdi izklausās arvien sal­tāki un saltāki.

Loms iebiksta man ar zābaka purngalu. „Mēģini būt mazāk uzkrī­tošs, zēn. Tu blenz.”

„Tas ir sarežģīti.”

„Mīla un karš. Viena monēta. Divas puses. Esmu pārāk krunkains tām abām.”

„Varbūt karš iepūtis jaunu dvašu tavos vecajos kaulos.”

„Nu, pagājušajā mēnesi mēģināju mīlu.” Viņš pieliecas tuvāk. „Nestrādāja tik labi kā kādreiz.”

„Pārāk atklāti, Lorn.” Iesmejos pret paša gribu.

Viņš ieņurdas, atbalstās ērtāk pret kastēm un skaļi novaidas, kad jūt pārsprāgstam kādas maltītes iepakojumu. „Tātad, lūk, kāds tam visam iemesls. Palīdzēt nabaga vecajam vīram Lomam dabūt kārtējo kara devu.” Viņa dusmas vēl nav pārgājušas, un es nemaz negaidu, ka tas notiks. „Ļauj man izdarīt pakalpojumu arī tev. Šodien galvenais būs cieņa. Prētori, legāti un karognesēji, ko mēģināsi pārvilināt savā pusē, nav nekādi muļķi. Un viņi necieš muļķus. Plīnijs viņiem ir sniedzis pamatotu argumentu. Viņš ir saskaņojis savas intereses ar viņējām. Tev jāstājas viņam pretī ar to pašu.” „Plīnijs ir dēle,” saku. „Tikpat liels melis, cik tu godavīrs.”

„Un tas padara viņu bīstamu. Meļi dod vissaldākos solījumus.” Lorns spēlējas ar savu grifa gredzenu un, bez šaubām, domā par zvēru un saviem mazbērniem flotes kuģos. Viņš no Eiropas paņēma līdzi visu savu saimi — trīs miljonus visu krāsu cilvēku. „Es nevarēju viņus atstāt,” viņš man teica, kad, pametot ūdeņu apskaloto pavadoni, ievēroju viņa flotes apmērus. „Kamēr būsim prom, ieradīsies Oktāvija un nodedzinās manas mājas.” Tāpēc viņi pameta savas peldošās pilsētas un uzņēma kursu uz zvaigznēm. Civiliedzīvotāji drīz atdalīsies no manas flotes un noslēp­sies bezgalīgajā, melnajā visumā starp planētām. Viņus vadīs Lorna trīs izdzīvojušās vedeklas.

„Un Plīniju atbalsta Valdnieces vara,” Lorns turpina. „Būs grūti viņus atrunāt. Runājot par Valdnieci… Ievēroju, ka tev ir kaut kas viņai piederošs.”

„Pakss?”

„Nē, kas mazāks. Lai gan ne sevišķi mazāks. Tas aptraipītais, kas bija šeit.”

„Ragnārs?”

„Ja tā to sauc,” Lorns atbild.

„Viņu sauc,” palaboju. „Bija paredzēts piešķirt viņu Julii kā dāvanu par nodevību pret Augustu.”

„Reiz redzēju to Citadeles arēnā — baiss kā daži no radījumiem, kas slēpjas Eiropas jūrās.”

„Varbūt viņš ir obsidiāns, tomēr cilvēks.”

„Varbūt bioloģiski. Tomēr viņš ir audzēts tikai vienai lietai. Neaiz­mirsti to.”

„Pret saviem kalpotājiem tu izturies labi. Es ceru, ka pret manējiem izturēsies tāpat.”

„Es izturos labi pret cilvēkiem. Sārtie, brūnie un sarkanie ir cilvēki. Tavs Ragnārs ir ierocis.”

„Viņš mani izvēlējās. Darbarīki neizvēlas.”

„Lai būtu, kā vēlies, tomēr apzinies, kādas var būt sekas.” Lorns parausta plecus un vēl kaut ko nomurmina zem deguna.

„Saki to, ko vēlies teikt!”

„Tu iekulsies nepatikšanās, jo tici, ka izņēmums likumā rada jaunu likumu. Ka ļauns cilvēks var kļūt labs vienkārši tāpēc, ka tu tā vēlies. Cil­vēki nemainās. Tāpēc es nogalināju Rātu zēnu. Apgūsti šo mācību tagad, lai tā tev nebūtu jāapgūst vēlāk, kad dabūsi mugurā dunci. Krāsas nepa­stāv tāpat vien. Tam, ka veidojas reputācijas, ir iemesli.”

Pirmo reizi Lorns man šķiet sīks un vecs. Pie vainas nav viņa grum­bas. Tas slēpjas viņa teiktajā. Viņš ir aizvēsturisks. Šādas domas piederī­gas laikmetam, ko mēģinu iznīcināt. Viņš savu pārliecību nespēj mainīt. Viņš nav redzējis to, ko esmu redzējis es. Viņš nav nācis no turienes, kur esmu bijis es. Viņam nav bijis Ēo, kas viņu mudina, Dejotāja, kas viņu vada, Mustangas, kas dod cerību. Viņš uzaudzis sabiedrībā, kur mīlestība un uzticēšanās ir retākas nekā zāle tuksnesī. Tomēr viņš allaž tās abas gribējis. Lorns ir kā cilvēks, kurš sēj sēklas un noskatās, kā tās izaug par kokiem, lai viņa kaimiņi tos atkal nocirstu. Šoreiz būs citādi. Un, ja veik­sies, es atgūšu viņa mazdēlu.

„Reiz tu mani mācīji, Lorn. Tāpēc esmu labāks cilvēks. Tomēr tagad pienākusi mana kārta mācīt tevi. Cilvēki spēj mainīties. Dažreiz viņiem jākrīt. Dažreiz viņi lec pāri bezdibenim.” Paplikšķinu viņam pa celi un pieceļos kājās. „Pirms mirsi, tu sapratīsi, ka nogalināt Taktu bija kļūda, jo tu nedevi viņam iespēju noticēt, ka viņš ir labs cilvēks.”

Atrodu Ragnāru saldētavā, kur viņš guļ uz grīdas un sūrajā aukstumā jūtas kā mājās. Viņš ir novilcis kreklu, un es redzu biedējošo, stūraino, tetovēto ķermeni. Visur rūnas. Aizsardzība pār muguru. Ļaun­prātība uz rokām. Māte pār viņa rīkli. Tēvs uz pēdām. Māsa aiz ausīm. Noslēpumainās, aptraipītā galvaskausa zīmes uz sejas.

„Ragnār,” apsēdies es viņu uzrunāju. „Neesi liels sabiedrības cienī­tājs, vai ne?”

Viņš pakrata galvu, un uz grīdas izvijas baltā zirgaste. Manī vērtē­joši raugās melnas acis kā darvas piles. Otras acis — tetovējumi uz viņa plakstiņiem — ir savādas, to zīlītes kā pūķim vai čūskai, lai mirkšķinot viņa dzīvnieka dvēsele redzētu, kas notiek pasaulē.

Sēžu un vēroju viņu, prātodams, kā lai pasaka to, ko gribu teikt. Obsidiāni ir vissvešādākā no krāsām.

„Ziedojot man traipus, tu nonāci manā pakļautībā. Ko tas tev nozīmē?”

„Tas nozīmē, ka es pakļaujos.”

„Bez nosacījumiem?” Viņš neatbild. „Un ja nu es prasītu, lai tu nogalini savu māsu vai brāli?”

„Vai tu man to prasi?”

„Tas ir hipotētiski.” Viņš šo jēdzienu nesaprot pat tad, kad paskaidroju.

„Kāpēc plānot?” Ragnārs jautā. „Tu plāno. Tu izlem. Es to izdaru vai neizdaru, man nekāda plāna nav.” Viņš rūpīgi apdomā turpmākos vārdus. „Mirstīgie, kas plāno, mirst tūkstoš reizes. Mēs, kas pakļauja­mies, — tikai vienreiz.”

„Kas ir tas, ko tu gribi?” prasu. Viņš nepakustas. „Es runāju ar tevi, aptraipītais!”

„Gribi.” Viņš iesmejas. „Kas tas ir—grihi’’ Izsmiekls viņa balsī nāk no kādas dziļākas vietas nekā mūsu bezdievu pasaule. Viņš tajā ir svešs, jo mēs audzējam viņa tautiešus ledus, briesmoņu un aizvēsturisku dievu pasaulēs. Dabūjam to, par ko maksājam. „Tu to nosauc, tāpēc domā, ka to zinu. Gribēt.”

„Nespēlē ar mani spēlītes, un es nespēlēšos ar tevi, Ragnār.” Krietnu brīdi gaidu. „Vai man būs jāatkārtojas?”

„Zelts plāno. Zelts grib,” viņš lēni murmina. Starp teikumiem klusums. „Gribēšana ir jūsu sirdspuksti. Mēs, Visu mātes bērni, negri­bam. Mēs pakļaujamies.”

„Nometušies uz ceļiem?” Viņš neko neatbild, tādēļ turpinu. „Reiz tu biji iekalts važās, Ragnār. Tagad tās tevi vairs nespiež pie zemes. Tāpēc… ko tu gribi?” Viņš neatbild. Vai viņš ir saērcināts? „Tu taču noteikti kaut ko gribi.”

„Tu sarāvi citu uzliktās vāžas, lai mēģinātu sasaistīt mani ar tām, kas saista tevi pašu. Tavām vēlmēm. Taviem sapņiem. Es negribu.” Viņš atkārto vēlreiz. „Es nesapņoju. Es esmu aptraipītais. Visu māte Nāve ir uzdevusi man piepildīt viņas solījumu.” Viņa seja neko neno­dod. Tomēr jūtu, ka viņš ir saērcināts. „Vai tu nezināji?”

Es piesardzīgi viņu nopētu. „Tu liec sev izskatīties dumjākam, nekā esi.

„Labi.” Pirms pagūstu pavirzīties atpakaļ, viņš pēkšņi pieceļas sēdus. Nolāpīts, viņš gan ir ātrs! Ragnārs izvelk nazi un veikli iegriež sev plaukstā. „Kad ziedoju traipus, es saistīju sevi ar tevi. Uz mūžu. Līdz nebūs nekā.”

Es zinu, ka tādas ir viņu paražas. Un es zinu, kādām šausmām viņš izgājis cauri, lai nopelnītu aptraipītā vārdu. Viņš nav pusvārda devējs vai pusdarbu darītājs. Būt par obsidiānu nozīmē pazīt ciešanas. Būt par aptraipīto nozīmē būt ciešanām. Un tas ved tikai pa vienu dzīves ceļu — kalpot saviem zelta dieviem, tādiem kā es, ja paveicas. Mēs paņemam stiprākos no viņiem. Vājākos pametam. Mēs sūtām violetos ar tehniku pakalnos rīkot zibeņu izrādes. Mēs sējam badu un tad nolaižamies no debesīm ar ēdienu. Mēs sūtām sērgas, tad apdāvinām viņus ar dzeltena­jiem, kas izārstē viņu sirdzējus un dziedē aklos. Mēs liekam tēlniekiem sēt briesmoņus viņu okeānos un grifus un pūķus viņu kalnos. Kad esam neapmierināti, iznīcinām viņu pilsētas, bombardējot tās no orbītas. Mēs padarām sevi par viņu dieviem. Un tad ievedam viņus savā pasaulē, kur liekam kalpot saviem alkatīgajiem mērķiem. Mēs gribam. Viņi pakļaujas. Kā Ragnārs varētu kļūt tāds, kāds viņš man ir vajadzīgs?

„Un ja nu es gribētu, lai esi brīvs?”

Viņš paraujas atpakaļ. Acīs vīd dziļas izbailes. „Brīvība gremdē.” „Tad iemācies peldēt.” Uzlieku plaukstu uz viņa milzīgā pleca. Muskuļi zem ādas ir kā akmeņi. „Viens brālis otram.”

„Mēs neesam brāļi, Saulesdēls,” viņš saka, balsij trīsot. „Tu esi saimnieks. Vai tu nesaproti? Es pakļaujos. Tu pavēli.”

Saku viņam, ka viņš izvēlējās mani par savu saimnieku. Es viņu nepaņēmu, kā viņam šķiet. Un tas bija viņš, nevis es, kurš komandēja uzbrucēju vienību, kas sagrāba Kellana au Bellonas kuģi. To izdarīja viņš. Nebija zelta, kas viņu vadītu. Nebija zelta, kas ieceltu viņu par vadoni. Bet ar to vien nepietiek. Ko viņam teiktu Ēo? Ko teiktu Dejotājs?

„Mūsu krāsa ir vienāda,” saku viņam. Ragnārs nesaprot, tāpēc iegriežu sev pirkstā. No tā izspiežas sarkanas asinis, un es uzziežu tās uz melnajām zīmotnēm, kas ieaugušas viņa rokā un norāda viņa krāsu. Tad ņemu Ragnāra asinis un uzsmērēju tās uz zelta, kas vīd uz maniem delmiem.

„Brāļi. Tāpat no ūdens. Tāpat no miesas. Tāpat pārvērtīsimies par zemes pīšļiem, no kuriem esam nākuši.”

„Es nesaprotu,” viņš nobijies saka un patiešām bīdās tālāk nost no manis, līdz esmu iedzinis viņu stūri kā mazu bērnu. „Mēs neesam vie­nādi. Tu nāc no saules.”

„Es nenāku. Es piedzimu sešas collas virs zemes. Ragnār Volār, es atbrīvoju tevi no kalpošanas man — vai tev tas patīk vai nē. Es neļaušu tev būt saistītam. Es neļaušu tev tikt vadītam. Paliec šajā ledus kastē, līdz būsi gana vīrišķīgs, lai izlemtu, ko tu gribi. Iešauj sev galvā. Nosalsti līdz nāvei. Aiziet! Bet, lai ko tu darītu, tas būs darīts tāpēc, ka tu būsi to izvē­lējies. Varbūt tu izvēlēsies man sekot. Varbūt izvēlēsies mani nogalēt. Lai ko tu izlemtu, tev tas jāizlemj pašam.”

Viņš skatās manī ar šausmās ieplestām acīm.

„Kāpēc?” viņš žēli dārdina. „Kāpēc tu mani apkauno? Neviens cilvēks visās pasaulēs neatraidītu aptraipīto. Es izvēlos sevi piedāvāt tev, bet tu man uzspļauj. Ko tādu esmu nodarījis?”

„Kad tu piedāvā sevi, tad atdod verdzībā arī savus brāļus, māsas un tautu.”

„Tu nezini.” Ragnārs mutuļo dusmās. „Mēs dzīvojam, lai kal­potu. Ja mēs to nedarīsim, Zelts pieliks mums punktu. Mūsu vairs nebūs. Es esmu redzējis, kā no debesīm līst uguns.”

Tumšās sacelšanās laikā pirms vairākiem gadsimtiem zelti nogali­nāja vairāk nekā deviņas desmitdaļas viņa krāsas. Iznīcināja viņus kā tādu plēsēju populāciju. Tā ir vienīgā vēsture, ko obsidiāni zina. Vienīgā, ko viņiem dodam. Bailes.

„Ragnār, no tevis ir slēpta cilvēces vēsture. Zelti tev māca, ka jūs allaž esat bijuši vergi. Ka obsidiāni pastāv, lai kalpotu, lai nogalinātu. Bet pirms zeltiem bija laiks, kad cilvēki bija brīvi.”

„Visi cilvēki?” viņš jautā.

„Katrs vīrietis. Katra sieviete. Tu nepiedzimi, lai kalpotu zeltam.” „Nē,” viņš murmina. „Tu mani kārdini. Tu mani muļķo. Esmu redzējis to agrāk. Esmu dzirdējis melīgus vārdus, kas izteikti, lai pie­viltu. Patiesie vārdi man — mums — ir zināmi. Tos māca mūsu mātes. „Baidies no Zelta vīriem un kalpo viņiem. Vai arī viņi atnāks ar dzelzi no debesīm. Zelts sadedzinās tevi Saulesbērnu ugunī. Jo viņus nesaista mīlestība. Nesaista bailes. Nesaista zeme, bet gan debesis un saule. Baidies no Zelta vīriem un kalpo viņiem.””

„Es viņiem nekalpoju.”

„Tāpēc, ka tu esi viens no viņiem.”

„Un ja nu es teiktu, ka neesmu?”

Viņš skatās uz mani. Atbildes nav. Viņš nekustas. Nekā. Tikai apjukums. Tā nu es viņam izstāstu. Izstāstu saldētavā Ragnāram to pašu, ko Dejotājs atklāja man dzīvoklī debesskrāpja virsotnē. Mēs tiekam mal­dināti. „Man bija sieva,” es viņam stāstu. „Tie man viņu atņēma. Tie viņu pakāra. Tie lika man paraut viņu aiz kājām, lai salūztu viņas kakls un viņai nebūtu jācieš. Pēc tam es sevi iedzinu nāvē, apglabādams viņu, ļau­dams tiem uzvarēt. Ļaudams tiem pakārt arī mani. Es noslīku bēdās.” Izstātu viņam, kā pēc manis ieradās Arēja dēli.

„Un Arējs deva man otru iespēju, tādu pašu iespēju sacelties, kāda tagad ir tev. Ragnār, mēs esam bijuši paverdzināti septiņsimt gadus. Tava tauta. Mana tauta. Mēs esam turēti tumsā. Tomēr pienāks diena, kad mēs iznāksim gaismā. Tas nebūs viņu žēlsirdības dēļ. Tas nebūs likteņa dēļ. Tas būs tad, kad drošsirdīgi ļaudis sacelsies un izvēlēsies saraut važas, lai dzīvotu kaut kam vairāk. Tev tas ir jāizvēlas pašam. Vai tu izvēlēsies grūto ceļu? Vai izvēlēsies būt mans draugs? Vai sacelsies kopā ar mani? Vai varbūt tu izvēlēsies jau iemīto taku un ļausi savai mātei, tēvam, brā­ļiem un māsām mirt, nekad neuzzinot, ka pastāv iespēja dzīvot citādi?”

Pēc tam es dodos prom. Es nelieku viņam zvērēt klusēšanu. Es neprasu atbildi. Dejotājs no manis atbildi neprasīja. Man bija jāveic izvēle. Ja es nebūtu izvēlējies pats, ja būtu piespiests kalpot, būtu pade­vies jau tūkstoš reižu. Vergiem nepiemīt brīvu cilvēku drosme. Tieši tāpēc zelti melo zemSarkanajiem un liek viņiem ticēt, ka viņi ir dros­mīgi. Tāpēc tie melo obsidiāniem un liek viņiem ticēt, ka kalpot dieviem ir liels gods. Vieglāk nekā patiesība. Tomēr pietiek ar vienu vienīgu patie­sību, lai sagrūtu melu karaļvalsts.

Ragnāram man jāpiebiedrojas, jo ar sarkanajiem vien nepietiks.