45 . DĀVANAS

Sniegot agrām rīta pārslām, mans kuģis piezemējas Atikā — uz septiņām virsotnēm uzbūvētā kalnu pilsētā dienvidos. Robainas tērauda un stikla ēkas kristījušas kalnu virsotnes kā ledaini kroņi, kas nu nokai­sīti ar svaigu pūderi. Pār kalnu grēdu austrumos aust sarkana rīta saule. Septiņas virsotnes savieno tilti, un pilsētas zemākie rajoni izkārtoti kalnu piekājēs. Mans transportkuģis lido tiem pāri. Tīrītāji ar oranži mirgo­jošiem asmeņiem kausē sniegā ceļus. Drīz pa avēnijām plūdīs vidKrāsu zemes auto. Un virsKrāsu transportkuģi vedīs sudrabus un zeltus uz to birojiem kalnu virsotnēs. Nomaļa un izslavēta savu banku dēļ, Atika ir lieliska vieta, kur ierīkot rezidenci. Un tagad tā pieder Šakālim.

Vairāku ločSpārnu apsargāts, nolaižos uz platformas mūžzaļu koku ielokā. Baltos kaujas tērpos tur jau gaida vairāki dzinēji. Kopā ar tiem stāv viens vienīgs zelts. Cieši ietinusies baltā kažokādas apmetnī, Viktra sagaida mani ar apskāvienu. Kamēr pelēkie pārmeklē manu kuģi no ārpuses, vējā šķind nefrīta auskari.

„Viktra,” saku, turēdams viņu pa gabalu, lai varu aplūkot. Viņa vel­nišķīgi pasmīn un noskūpsta manu vaigu, tikmēr iekniebdama pēcpusē. Pārsteigumā salecos. Viktra līksmi iesmejas.

„Tikai pārliecinos, vai viss ir savās vietās. Bijām galīgi noraizējušies tevis dēļ, dārgumiņ. Roks man visu ziņoja, kamēr biju ar Lomu.” „Dzirdēju, ka palīdzēji nodibināt vēl vienu aliansi.”

„Kurš to būtu domājis — samierinātāja Viktra au Julii.”

Pelēkie ziņo, ka ir saņēmuši pavēli pārmeklēt manu kuģi.

„Ragnār!” uzsaucu. Būdams gandrīz divreiz garāks par lielāko no pelēkajiem, viņš izkāpj no kuģa. „Ļauj pelēm pārmeklēt kuģi. Viņi meklē…”

Pelēkais uzmet skatu Ragnāram un norij siekalas. „Sprāgstvielas, clomiņus.”

Viktra ieved mani Šakāļa jaunajās mājās — citadelē, kas kā cie­toksnis uzbūvēta augstākās Atikas virsotnes galā. Tālu zem mums ple­šas pilsēta. Gar ceļu, kas ved no nosēšanās laukuma līdz citadelei, sastā­dīti koki. „Adrijs šo pilsētu ieņēma, kolīdz bija atkāpies pēdējais Bcllonas kuģis. Ienāca šeit ar tūkstoš dzinējiem un atbrīvojās no Bcllonas sabied­rotajiem, kam tā piederēja. Paņēma visu, kas piederēja viņiem. Iztuk­šoja viņu bankas kontus. Nekas cits kā zādzība. Bet tāds ir karš.” Viņa pamet zodu rietumu virzienā. „Brīnišķīgas nogāzes tikai dažu klikšķu attālumā. Kad viss nomierināsies, atbrauksim šurp uz dažām dienām. Tu ņem līdzi Virdžīniju, es atradīšu sev kādu vīrieti.” Būdama gandrīz manā augumā, Viktra ieslīpi uzmet man skatu. „Tu taču slēpo, vai ne?”

Nosprauslājies iesmejos. „Nekad nav bijis laika.”

Sastopam Šakāli viņa dzīvojamajā istabā. Sienas un grīda ir no stikla. Zem grīdas virmo uguns mēles, kas snaikstās augšup pa kolonnām pie loga. Uz kažokādas paklājiem novietoti vairāki minimālisma stilā vei­doti tērauda un ādas krēsli. Šakālis sēž, noliecies pār holoDispleju, un ar kādu ātri runā. Viņš ar žestu norāda, lai apsēžamies. Hologrammā ievē­roju tumšā istabā ieslodzītu Harmoniju pelēko ielenkumā. Viens no tiem pārliecies pār viņu un dara kaut ko ar ierīci, ko nespēju precīzi saskatīt.

Apsēžamies pie uguns, bet caur mani skrien saltums, ko nekādas liesmas nespēj izkliedēt.

Šakālis pabeidz un, pirms viņa dodas prom, iedod Suņ-hvai datuSloksni. Tad Šakālis, berzēdams skaustu, piebiedrojas mums.

„Tik daudz kustīgu detaļu.” Viņš saviebjas. „Pie velna, lai noorga­nizētu pārtikas piegādi vien, vajadzīgi simts vari. Un tie smirdīgie, mazie sūdi pavadīs visu dienu, kašķēdamies par to, vai kuģa kravas zālē vaja­dzētu būt granolai vai muslim. Ir tāda iespēja — abi. Abi! Patiešām, cik grūti varētu būt to aptvert? Varētu padomāt, ka viņiem patīk tabulas un birokrātija. Prātam neaptverami!”

„Es nebeidzu viņam atkārtot, ka vajadzētu daudz efektīvāk sada­līt pienākumus,” saka Viktra. Tātad arī viņi ir runājuši. Esmu palicis iepakaļ.

„Man riebjas uzticēt savus pienākumus citiem,” atbild Šakālis. Viņš pakasa galvu. „Vismaz tad, ja runa ir par skaitļiem un niansēm. Jūs abi varat savākt, cik daudz nolāpītu planētu gribat. Tikai, lūdzu, atstājiet manu birokrātiju man.”

„Cik laipni no tavas puses,” iesmejos. „Tikai turi mani pa gabalu no pārtikas pasūtījumiem.” Paliecos uz priekšu. „Dzirdēju, ka flote būs gatava doties uz Serdi pēc divām nedēļām. Starp citu, tavas jaunās mājas ir brīnišķīgas.”

„Man te patīk,” viņš nopūšas. „Protams, tēvs ir nikns, ka paņēmu to sev. Gribēja to dāvināt vienam no Gāzes gigantu gubernatoriem.”

„Es domāju, ka tu esi to pelnījis,” saku. „To un vēl daudz ko citu.” „Tieši tā." Šakālis laiski novēcina savu vienīgo plaukstu. „Kad biju zēns, kopā ar māti braucām šurp slēpot. Es vienmēr skatījos uz šo namu un teicu, ka tas būs mans. Tēvs teica, ka nevar dabūt visu, ko gribi.”

„Un tu prasīji — kāpēc ne?” turpina Viktra. Viņa šo stāstu jau ir dzirdējusi.

„Kāpēc ne?” Šakālis sirsnīgi atkārto šos vārdus. „Tāpēc, ja tēvs grib to atpakaļ, viņam nāksies sūtīt iegādājamo pārtiku pašam.”

Mēs visi zinām, ka ne jau pārtikas pasūtījumi aizņem Šakāļa laiku. Ne jau tikai tie.

Pieņemu sārtā pasniegtu tējas tasi. Manā priekšā tiek klāts neliels brokastu galds. Esmu aizkavējies citā laika joslā, kas atšķiras par septi­ņām stundām, tomēr nedrīkstu izrādīt, cik ļoti uztraucies esmu.

Šakālis noskatās, kā uzduru uz dakšiņas melones gabaliņu. Kas lai zina, ko viņš prāto aiz šī netīri zeltainā skatiena? „Tātad Derovs ir sadzie­dēts un salāpīts tieši laikā, lai piedalītos lielajā kaujā.”

„Vēl dzīstu,” es saku. „Nevaru teikt paldies taviem plašsaziņas līdzekļiem. Visi ĪIK raidījumi apgalvo, ka brīdī, kad mani uzšķērda Kārns, kļuvu nemirstīgs.”

„Tas viss pieder pie spēles, manu labo cilvēk. Uztvere, maldinā­šana, mediji!” Viņš uzsit ar plaukstu pa augšstilbu, lai gan acis neatspo­guļo uzjautrinājumu. „Tu tikai dod man vaļu, un es pastāstīšu publikai par tavu uzlaboto veselību. Noorganizēsim preses konferenci. Ietērpsim tevi bruņās. Mani violetie jau būvē tev vien paredzētu kārtīgu tērpu. Viņi sazvērējušies ar zaļajiem, lai sniegtu tev īstu formas un tehnikas brīnumu.”

„Tu zini, ka man kameras nepatīk.”

„Ai, beidz čīkstēt. Varam teikt tām paldies par pusi savu sabied­roto. Un to, kāpēc Valdniece slidinās kā pīle uz ledus. Viņas koalīcija ir… saspringusi.”

„Tad darīsim to šodien,” saku. Atcerējies Roka teikto, palūkojos pa logu. „Es gribēju mirkli miera, bet…” Viņi man piebiedrojas un nolūko­jas, kā pār pilsētu tālu lejā snieg sniegs. „Droši vien tas mums vēl jāno­pelna. Un tas man atgādina, kāpēc ierosināju šo tikšanos.”

„Jāatzīst, ka mani māca ziņkārība,” saka Šakālis.

„Viņš vai beidzās nost,” palabo Viktra.

Pamāju Ragnāram, kurš bija sekojis man un Viktrai. Viņš iznāk priekšā ar divām kastītēm, ko atnesa no mana kuģa. „Es gribēju jums abiem pasniegt dāvanas. Mūsu savienības aizsākums bija… interesants. Tomēr gribu, lai jūs abi zināt, ka man vērtīga ne tikai tā, bet arī jūs paši. Es ceru, ka uztversiet to kā manas uzticēšanās simbolu.”

„Vienmēr uzticies aptraipītajam, kas nes dāvanas.” Pacēlusi galvu un ielūkojusies Ragnāra sejā, ieķiķinās Viktra. „Nolādētā elle, ej un nostājies tur. Ragnār, tu esi kā koks, kas aizsedz sauli.”

„Ragnār, pagaidi ārpusē,” saku.

Šakālis uz Ragnāru pat nepaskatās. Fizisks spēks viņu garlaiko. Uzsitusi knipi, lai pievērstu uzmanību sev, Viktra izsaiņo savu kas­tīti un izņem no tās mazu kristāla pudelīti, ko pirms Marsa aplenkuma biju licis Teodorai pasūtīt pie Pakša tēlniekiem.

„Lietus smarža,” saku, kad viņa atver pudeliti. Telpu piepilda akmens aromāts pirms lietus. Viņa pateicas man, uzlikusi rētaino plaukstu uz mana delma un piespiedusi pudelīti pie krūtīm.

„Neviens tādas lietas neatceras. Paldies, Derov!” Viņa mirkli sēž, tad strauji pieceļas un noskūpsta mani uz lūpām. Es būtu devis priekš­roku skūpstam uz vaiga.

„Mana kārta.” Šakālis izsaiņo paciņu ar vienu roku. Smīnēdams saplēš papīru. Viņš atver ādas kastīti, kas tajā ietīta, un krietnu brīdi klusē.

„Derov, nevajadzēja—”

Šakāli pārtrauc spalgi signalizācijas kliedzieni no visām pusēm.

Ar ieroci rokā telpā iebrāžas pelēko dzinēja. Viņu pavada vēl četri citi. „Dominus, apakšējā stāvā kāds ielauzies. Mums jāpavada jūs uz dro­šāku telpu.”

„Kurš?” sēc Šakālis. Abi ar Viktru izvelkam slātes. Pelēkā grasās atbildēt, kad sirēnu gaudoņa pārtrūkst un to aizstāj no skandām arvien skaļāk plūstoši drūmi smiekli. Tie atbalsojas telpā pat brīdī, kad izdziest viss apgaismojums. Steidzamies uz durvīm. Pie loga pieķeras mazs metāla zirneklis. Stikls izkūst. Pazūd mana dzirde un redze. Tās aizstāj uzmā­cīga, spalga dīkšana. Virsskaņas granātas apdullināts, es paklūpu.

Telpā ielido tumši apveidi. Mirkšķinādams saskatu ļauno garu maskas. No šausmīgiem viepļiem mirdz sarkanas acis. Ieradušies Arēja dēli. Viņi nošauj pelēkos un sper mums, lai paliekam uz grīdas. No gai­teņa telpā ieskrien Ragnārs un tūlīt pat saņem krūtīs trīs dullDūru šāvie­nus. Viņš nogāžas kā nocirsts koks. Viens no maskētajiem iebrucējiem noliecas pār Šakāli. Kad mana dzirde atgriežas, aptveru, ka viņš kliedz, lai tiktu atklāts ēkas lieldatora vadības kods. Viņš grūž sava svilinātajā stobru Šakālim mutē, līdz viņš padodas un atklāj prasīto.

„Tad ta’ zelts,” sēc pārveidota balss.

Zinu, ka aiz maskas paslēpies Sevro negribētu neko vairāk, kā nospiest gaili, un kādu mirkli man šķiet, ka viņš to izdarīs. Tomēr viņš pagaida mani tā, kā paredzēts. Saņēmis zīmi, grīļīgi pieceļos, nokratu virsskaņas granātas iedarbību un sagrābju kāda iebrucēja ieroci, to tam atņemdams. Šauju uz viņiem. Viņi šauj uz mani. Un mēs visi netrāpām ar nolūku. Tad viņi ir prom tāpat kā ienākuši — pa logu. Pelēkie guļ uz grīdas miruši. Viktrai asiņo sīka brūce uz pieres, bet viņa pieceļas kājās. Šakālis mēģina pieslieties no grīdas, no viņa deguna pil asinis.

Nepārmijuši ne vārda, mēģinām atvērt telpas durvis. Tās ir aizslēg­tas. Dēli pārņēmuši savā ziņā lieldatoru. Šakālis atbalsta galvu pret dur­vīm. Viņš to atgāž un triec pret metālu vēl, vēl un vēl, līdz pār seju tek asinis. Man nākas pavilkt viņu nost, pirms viņš salauzis sev galvaskausu. Viņš mirkli drūmi smejas, pirms saņem sevi rokās.

„Divreiz,” viņš nicīgi novelk. „Divreiz viņi mani apkaunojuši.” Viņa ķermeni pārskrien dzīvnieciskas trīsas. „Es biju viņus gandrīz salauzis. Vēl viena diena. Varbūt divas, un viņi nebūtu izturējuši.”

„Par ko tu runā?” jautā Viktra.

Viņš neatbild. Es uzdodu jautājumu vēlreiz. „Kas Adrij? Kas, ellē, tie tādi bija?”

„Teroristi. Atnāca pēc sagūstītajiem Arēja dēliem,” viņš nepacietīgi nober. „Viena bija tā sārto kuce, kas mēģināja nogalināt mūs uz Lunas, Derov. Beigu beigās tas nebija Plīnijs. Tie bija Arēja dēli! Otra bija viena no Arēja labajām rokām. Viņu dēvē par Harmoniju. Kopā ar viņām bija violetais. Tas gatavoja viņiem izgrebtu karavīru armiju.”

„Tu šeit turēji sagūstītus Arēja dēlus? Kad tu grasījies mums to izstāstīt?” dusmojas Viktra, piecēlusies pēc tam, kad pārbaudījusi kāda miruša pelēkā pulsu.

„Es negrasījos to darīt. Kamēr nebūtu uzzinājis, kas ir Arējs.”

„Ko vēl tu no mums slēp?” es prasu. „Mēs esam partneri!” Apgāžu kādu galdu. „Kam, nolādētā ellē, es tev esmu vajadzīgs, ja ne lai pasargātu no šādām lietām?”

„Mana vaina,” viņš saka. „Mana vaina.” Šakālis norij mutē sakrāju­šās asinis un, garāmejot paspiedis manu plecu, pieiet pie tukšās loga rūts. Gaudodams pa logu pūš vējš. „Tu tomēr mani pasargāji. Atkal. Paldies tev.” Raucu uzacis un grimstu drūmās pārdomās, kā īstam aktierim pieklājas.

„Tie nevarēja būt sarkanie,” rūgti saku. „Tie nevarēja būt Arēja dēli. Viņi nekad nebūtu tā darījuši, viņi to nespētu. Ne jau man. Ne

Ragnāram.” Palīdzu aptraipītajam piecelties no grīdas. „Viņi bija pārāk labi organizēti. Viņiem bija gravZābaki.”

„Tu viņus novērtē par zemu, mans draugs,” saka Šakālis. „Arī viņi prot spiest gaiļus. Un, ja tu nebūtu viņus apturējis, viņi būtu tos spieduši, kad stobri pielikti pie mūsu pierēm.”

„Kā, nolādēts, viņi tika garām tavai apsardzei?” jautā Viktra. „Vai viņiem bija izsekošanas ierīces? Signālu slāpētāji? GravZābaku pēdu meklētāji?”

„Es nezinu,” atbild Šakālis.

Tas tāpēc, ka Arēja dēli, apvilkuši rēgSegus, turējās pie mana kuģa korpusa kā mazas jūras pīlītes.

„Kas vēl ir nācis vai gājis?” noprasu.

Kā biju cerējis, Šakālis palūkojas visapkārt. Viņš sauc savus vīrus caur rakstāmgalda rāciju. Pēc brīža viņš atkal palūkojas uz mums. „Suņhva,” Šakālis čukst. „Viņas vīri ir miruši, un viņa pati pazudusi bez miņas. Arī iepriekšējā uzbrukumā viņa izdzīvoja.” Tad viņš iesmejas. „Viņa mani nodevusi!” Kad ieraudzīs naudu, kas pārskaitīta uz Suņ-hvas kontiem, Šakālis atradīs pierādījumus, kas liks noveltu vainu uz savu apsardzes priekšnieci. Vienīgā bēda ir tāda, ka Suņ-hva bija uzticama kā suns, bet nu ir beigta un atrodas transportkuģa kravas telpā, kas šobrīd ved prom no Šakāļa ziemas citadeles Fičneru, Sevro un manus no gūsta atbrīvotos draugus.

Kamēr Viktra vēlreiz mēģina atvērt durvis, nostājos blakus Šakā­lim. Kopā noskatāmies, kā kuģis nozūd aiz kalniem. Dobjā, niknā balsī saku: „Mēs tās žurkas nobeigsim kopā. Es apsolu. Viņus visus.”

„Vispirms Valdnieci,” viņš saka un pliķē man pa muguru. „Vispirms Valdnieci.”

Загрузка...