Zelta dēls

47. BRĪVS

Pods ir īsta sūdu bedre — trīssimt metru dziļa metāla un betona ligzda, kas mitri smird pēc dziras un tīrīšanas līdzekļiem. Kādreiz šķita, ka tas slejas virs Likosas Kopzemes kā tāda cēla pils. Tomēr, kad mans kuģis nolaižas, tas izskatās pēc neizteiksmīgas metāla tulznas Marsa dienvidu taigas ainavā, tālu prom no lielajām pilsētām, kur viri pulcējas lielajai cīņai pret Oktāviju au Lunu.

Te atrodamie pelēkie saņem algu tikai par sarkano iebiedēšanu. Iedomājoties vien, ka tādus pelēkos kā neglītais Dens reiz uzskatīju par pirmklasīgiem karavīriem… Redzot, cik vāji un nožēlojami ir manas jaunības dēmoni, jūtos nomākts. It kā mana pagātne būtu kāda tukša fantāzija.

Viņi nezināja, ka ieradīsies mans kuģis. Viņi nezina, kādēļ esmu šeit, un man tas viņiem nav jāsaka. Kad aiz saviem obsidiānu miesassar­giem soļoju lejup pa kuģa rampu uz dzinēju apsvilinātās, melnās nosē­šanās platformas, tie vienkārši pajūk uz visām pusēm kā mēslu mušas. Kamēr klīstu pa gaiteņiem, kas apdarināti ar metālu, aiz manis augsts kā tornis seko Ragnārs. Jebkurš no šiem pelēkajiem zinātu, kā nokļūt tur, kur vēlos doties, bet es meklēju kādu pazīstamu seju.

„Dens,” jautāju kādam brūno apkopējam. „Kur viņš ir?”

Ielaužos vienā no viņu atpūtas telpām, kur ducis pelēko spēlē kār­tis un smēķē cigārus. Kāda sieviete mani ierauga, novērsusi skatienu no

HK, kur vairākas runājošas galvas — sudrabs, violetais un divi zaļie — manu varoņdarbu montāžas fonā diskutē par Marsa iekarošanas politis­kajām sekām. Viņai no mutes izkrīt cigārs. Blakus sēdošais vīrietis klapē pa cigāru, kas uzkritis uz viņa bikšu staras un apdedzinājis audumu.

„Kārlij, tu stulbais gaļas maiss!” Viņš pielec kājās no galda, pie kura sēdēja. „Sasodīts! Kas ellē tev…”

Neglītais Dens apmetas riņķī un ierauga mani pirmo reizi četru gadu laikā. Jūtu, kā viņam uzmetas zosāda, kad iedarbojas slinkajā ķer­meni apslēptā disciplīnas atspere. Viņa acīs neredzu bailes vai to, ka viņš mani pazītu, tajās ir tikai paklausība.

Tas nedod man apmierinājumu. Denam vajadzētu iedomīgi smī­nēt, uzvesties kā riebīgai hiēnai. Tomēr viņš to nedara. Viņš ir mie­rīgs. Paklausīgs. Seju vago baku rētas. Taukainie mati, kuru dēļ kopā ar Lorenu viņu aiz muguras apsmējām, nu pazuduši. Tos aizstāj kails galvvidus, ko vainago plānu, pelēku matu lēkšķes. Viņš ir tikpat baiss kā salijis suns. Lūk, kādam cilvēkam ļāvu nogalināt Eo.

Kāpēc es nespēju viņu apturēt? Vai kādreiz biju tik vājš?

„KupolDārzs,” saku Denam, un mana balss piepilda metāla atpūtas telpu. „Aizved mani turp.”

Jau esmu pagriezies uz papēža. Ragnārs uzsit sev pa augšstilbu. „Nāc, suns!”

Pēdējoreiz šeit stāvēju pirms četriem gadiem. Kad nakts pārvelk pār visu savu kapuci, pelēkajās debesīs virs galvas mirguļo zvaigznes. Dārzs ir mazāks, nekā to atceros. Ne tik bagāts ar krāsām un skaņām. Šķiet, ka tas bija gaidāms, ņemot vērā to, kur esmu bijis un ko esmu redzējis. Te ir vai­rāk atkritumu. Vairāk pazīmju, ka pelēkie izmanto šo vietu, lai dzertu un drāztos. Ar zābaka purngalu pasperu tukšu alus bundžu. Vietā, kur pēdējo­reiz gulējām ar Ēo, mētājas šokolādes batoniņa papīrs. Atceros to kā mīkstas zāles gultu. Bet tagad te ir nezāles. Varbūt tās bija šeit arī toreiz, tikai es to neievēroju. Puķes ir apvītušas un sīkas. Pieskaros kādam ziedam ar pirkstu un jūtu sevī ielīstam skumjas, kad caur kupoljumtu redzu, kā pār debesjumu slīd zvaigznes. Nosprauslājos. Varbūt reiz tās bija zvaigznes. Kad biju jaunāks, man tā likās. Tagad es zinu, ka tic ir karakuģi, kas gatavojas uzbrukumam Lunai. Nesaprotu, ko biju gaidījis. Visa šīs vietas burvība ir zudusi.

Vajadzēja likt šo dārzu mierā un ļaut tam palikt nevainojamam atmiņās. Prātoju, vai šeit, nost no manām acīm, Ēo ir lielākā drošībā. Ja es redzētu viņu tagad, ja atgrieztos, vai es būtu tik ļoti iemīlējies? Vai viņa šķistu tik nevainojama?

Eju caur dārzu. Tas patiešām ir tikai nedaudz lielāks par maniem apartamentiem uz Pakša. Esmu platāks par kokiem, starp kuriem pastai­gājos. Vietās, kur to saknes ietiecas zemē, neaug zāle.

Atrodu vietu, kuras dēļ ierados. Uz Ēo kapa plaukst hemantes. Dučiem. Ja es neatcerētos pumpuru, ko ieliku viņai līdzi kapā, tas liktos kā brīnums. Viņas te vairs nav. Pēc tam, kad pakāra mani, pelēkie būs viņu izrakuši un pakāruši Kopzemē, lai pūst.

Tikai tagad apjaušu, cik drūmi ironiski tas ir. Nācu šurp lūgt viņas svē­tību, bet Ēo šeit vairs nav. Viņa ir izbēgusi no šī krātiņa un devusies uz ieleju.

Tā nu es sēžu, sakrustojis kājas, un, tāpat kā reiz gaidīju saules lēktu, nu gaidu, kad tā rietēs. Dienas dilstošā gaisma piepilda kupolDārzu ar asiņainiem toņiem. Tad saule padodas horizonta varai un savu zvaigznēm caurdurto plecu Marsam uzgriež nakts.

Smejos par sevi.

Pie manis pieslīd Ragnārs, iznākdams no savas vietas pie durvīm.

„Viss kārtībā,” es saku, nepagriezies pret viņu. „Viņa būtu smējusies par to, ka atbraucu šurp.”

„Smiekli ir dāvana.”

„Dažkārt.”

Pieceļos, nopurinu no biksēm gružus un uzmetu šai vietai pēdējo

skatu.

Dārzs nav tik nevainojams kā manās atmiņās. Un arī viņa tāda nav. Viņa bija nepacietīga. Varēja iespītēties nieku dēļ. Tomēr viņa bija mei­tene. Vēl pat ne septiņpadsmit gadus veca. Un viņa deva visu, ko varēja, darīja, cik spēja, ar to, kas viņai bija. Tāpēc es vienmēr viņu mīlēšu un tāpēc zinu — vai viņa dotu man savu svētību vai nē. Mana sirds nevar palikt šajā krātiņā, no kura viņa pati ir aizlaidusies. Man jādodas tālāk.