Beigu spēle. Aicinājums

HILALS IBN ISA AL SALTS

Derības baznīca, Aksūmas karaļvalsts, Ziemeletiopija

„Viņi nevar, viņi nevar, viņi nevar," Hilala ibn īsas al Salta balss ir vārga un slāpēta, nesakarīga.

„Kuš, kuš. Nomierinies, Hilal.” Ebens stāv blakus, pakāpies uz ķebļa, pārliecies pār nerūsējoša tērauda operāciju galdu. No sienas viņus vēro mazs alvas Kristus.

„Mēs zinātu." Hilals ir pamatīgi apdedzis. Rokas, seja, krūtis un galva ir vaļīgi ietīti marlē.

„Nevar būt, ka viņi to ir ieguvuši. Mēs zinātu.”

„Jā, Hilal. Tagad klusē.”

„Es varbūt… es varbūt… es varbūt maldos…” Vārdi izplēn. Ebens ibn Muhameds al Džulans piesien Hilala veselo roku. Cieši satver delnas locītavu un pagriež roku, uzsit pa elkoņa iekšpusi. Hilals pēkšņi atkal ir pie samaņas. „Varbūt es maldos!”

„Mierā, Spēlētāj.” Ebens paņem no galda šļirci, izspiež gaisa burbulīti, pieliek pirkstu pie uztūkušās vēnas, piespiež pie ādas auksto tēraudu, iedur un lēnām ielaiž vēnā šļirces saturu.

„Varbūt es maldos,” Hilals saka. „Notikums var būt nenovēršams, tas var būt…” Viņš atkal noklust, izslēdzas. Ebens izvelk adatu un uzspiež uz vēnas. Pulss joprojām ir spēcīgs. Elpošana normalizējas, sāpju nav. Ebens paskatās uz Kristu. Lampas liesma noraustās. Strāvas joprojām nav. Ģeneratori nedarbojas. Taču viņš runāja ar cilvēkiem pa rāciju, kas uzvelkama ar roku, un noskaidroja, ka uzliesmojums uz saules pārtraucis visu elektroapgādi, bet tikai Ziemeļetiopijā.

Viņš lūdz Dievu.

Jo kurš gan spēj virzīt uzliesmojumu uz saules? Un kā tas zināja, ko Hilals grasās darīt?

Viņš lūdz vēl.

Griež zobus.

Būtnes nedrīkst iejaukties.