Beigu spēle. Aicinājums

SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Lielā Meža Zoss pagoda, sestais stāvs, Sjiaņa, Ķīna

Sāra un Hago ierodas tajā pašā telpā, kur Kala. Pulkstenis ir 3:29:54 naktī. Kala izlēca tieši pirms 10 minūtēm un 14 sekundēm. Viņiem nav ne jausmas, ka viņa izlēkusi. Sārai nav ne jausmas, ka Kristofers ir tik tuvu. Ja viņai vajadzētu iztēloties Kristoferu, tad viņa domātu, ka viņš ir relatīvā drošībā Omahā un cītīgi palīdz likvidēt katastrofas sekas. Bet viņa draugu neiztēlojas; viņa ir izmetusi Kristoferu no prāta.

Tā viņas dzīves daļa ir beigusies.

Akls lēciens cauri citplanētiešu durvīm bija dīvains piedzīvojums.

Sārai tas šķita kaut kas maģisks, taču viņa zina, ka tā nav. Droši vien pirmcilvēkiem tādas pašas izjūtas radās, redzot uguni. Durvis nebija maģiskas, tā bija zinātne. Tikai tehnoloģija, tāla un attīstīta tehnoloģija, kaut kas, ko cilvēki vēl nav iemācījušies vai varbūt viņiem to neļāva iemācīties.

Gadsimtiem ilgi tas bijis Debesu ļaužu spēks un valdzinājums. Savu mašīnu, tehnoloģiju un spēju dēļ viņi izskatījās pēc dieviem neskaitāmu seno tautu acīs visā pasaulē. Sāra zina, ka Debesu ļaudis varētu atstāt tādu pašu iespaidu arī uz mūsdienu cilvēkiem, ja tikai gribētu. Iedzīt viņos bijību, iebiedēt, paverdzināt. Visi Spēlētāji zina, ka cilvēki Debesu ļaudīm ir tikai izklaide. Pat ar moderno DNS sekvencēšanu un kodolreaktoriem, un ģeotehniskajām inženierzinātnēm, un kosmosa stacijām cilvēki ir tikai primitīvs uzjautrinājums, kā skudras, kas spēj radīt uguni, cita citu bez iemesla nogalina un pārāk ilgi skatās spogulī. Taču skudras, par kurām dievi kaut kāda iemesla dēļ ir ieinteresējušies. „Vai tev tas vēl ir?” Sāra jautā, viņai reibst galva.

„Ir,” Hago atbild, pamezdams ar galvu uz mugursomu. Viņa galva pulsē, viņš elso, viņš ir apreibis. Sprādziena triecienvilnis atstājis savu iespaidu. „Tev nekas nekaiš?” Sāra pastiepj roku.

„Viss kārtībā,” viņš noņurd, izslējās.

„Mums jāiet prom. Šeit nav droši.”

„Bez jokiem.”

Brīdī, kad Hago pagriežas pret durvīm, aiz kurām sākas kāpnes, viņam aiz muguras parādās Makabī. Sāra to redz. Izskatās, it kā Makabī iznirtu no melnas tintes aizkariem, kas karājas gaisā.

Nešķiet, ka Makabī būtu cietis sprādzienā vai teleportācijā. Viņš metas virsū Hago, sagrābj pie rīkles. Sāras pirmā doma ir par disku. Lai gan viņa nezina, kā vai kāpēc, taču ir droša, ka tas palīdzēs viņai viņiem iegūt Beigu spēlē pamatīgu atrāvienu.

Sāra pace| dūri, lai sistu Makabī pa pakausi, bet Hago pirmais triec ar plaukstas pamatni uzbrucējam pa zodu. Makabī iekliedzas un saliecas līkumā, viņš grūž Hago pret grīdu, un Sāras nāvīgais sitiens pa galvaskausu par mata tiesu netrāpa.

Hago nespēj atbrīvoties no nabatieša tvēriena. Viņš akli dur ar īkšķi sev aiz muguras, cerēdams trāpīt ausī. Precīzs trāpījums; kad Hago izvelk pirkstu, atskan paukšķis, it kā no pudeles kakla izsprāgtu korķis.

Makabī palaiž viņu vaļā un iegaudojas. Viņš ar vienu roku saķer galvu, bet otru mežonīgi vēzē gaisā. Vispirms augšstilbā iešauj bultu, un tagad tik zemisks briesmīgi neglītā olmeka uzbrukums. Makabī nav radis just tik lielas sāpes, tādu pazemojumu. Tas viņu sanikno.

Pirms viņš paspējis atgūties, Sāra pieiet klāt un iesper Makabī pa augšstilbu, tieši blakus brūcei. Viņš sabrūk uz grīdas.

Sārai un I lago ir brīvs ceļš uz kāpnēm, kas ved lejup un prom no šī Spēlētāju ņudzek|a, šī slepkavu strupce|a. Sāra prāto, vai viņiem pietiks laika, lai piebeigtu Makabī, un vai tas vispār ir tā vērts.

Hago šādas domas nenodarbina. Viņam rokā nozib duncis, gatavs sastapt Makabī rīkli.

„Uzmanies!” Sāra iekliedzas, jo telpā parādās Eilina Kopa.

Eilinas īsie, rudie mati ir izspūruši, seja notriepta ar meža ugunsgrēka

sodrējiem. Viņa bija spiesta atgriezties pie piramīdas, kad Aņs aizdedzināja kokus. Viņa jūtas vajāta un ielenkta, tāpēc neuzdod jautājumus. Eilina paceļ savu mazo stopu un izšauj.

Ar Sāras brīdinājumu pietiek, lai Hago pamuktu malā. Bulta pārlido pāri viņa galvai.

Hago uzmet gaisā dunci, satver aiz anodētā asmens un sviež ar to Eilinai. Latēniete nomet stopu, sasit plaukstas, noķer dunci gaisā un pasmaida. Viņa ir lepna, ka šis gājiens izdevās, vectēvs viņu ir labi apmācījis.

Kad Hago un Sāra pagriežas, lai skrietu lejā pa kāpnēm, viņiem pār galvu aizlido Hago duncis un ieurbjas tālākajā sienā.

Pēc dažām sekundēm viņi jau ir lielajā zālē pagodas virsotnē. Hago grib turpināt skrējienu, bet Sāra pakāpjas sāņus no durvīm un saķer viņu aiz rokas. Viņa rāda ar pirkstu augšup. Spāres. Staip spārēm un jumtu ir pēdu plata sprauga.

Hago pamāj ar galvu. Viņš saprot. Plecu pie pleca viņi ar Sāru palecas, klusēdami satver raupji tēstos baļķus un apvij ap tiem ķermeni. Viņi cieši skatās viens uz otru, vairs neelpo un ar gribasspēku liek sirdij sisties lēnāk, lēnāk, lēnāk.

Eilina iebrāžas telpā un metas uz kāpnēm, kas ved tālāk lejup. Taču tieši pirms izejas viņa apstājas. Viņa kaut ko sajūt gaisā, piešķiebj galvu, ieklausās tukšumā. Viņa jau daļēji pagriežas uz viņu pusi. un Sārai iešaujas prātā doma, kāpēc viņi vispār slēpjas. Latēniete ir viena, bet viņi divi. Viņi varētu pavisam ātri izslēgt šo meiteni no spēles. Brīdī, kad viņa paskatās uz Hago, visi trīs dzird kāpnēs Makabī aurošanu: „Es jūs visus nogalināšu, nelieši!”

Neapstādamās Eilina apcērtas riņķī un ir prom. Makabī skaļi klumburo lejā pa kāpnēm. Viņš sten un vaid, ievelkas zālē. Viņš izskatās slikti: izņemot Markusu, beigto kā zeme Markusu, Makabī Aicinājumā ir cietis visvairāk.

Makabī iznāk telpas vidū un veras apkārt, viņš nepapūlas paskatīties augšup. Prātu aptumšojis ievainojums, Beigu spēles pēkšņums un prātā iededzinātā norāde. 22 sekundes viņš šļūc pa zāli tikai 12 sirdspuksti Sāras krūtīs -, un tad visi trīs dzird augšstāvā ierodamies vēl vienu

Spēlētāju. Makabī nospļaujas uz grīdas un aiziet, viņš kāpj lejup.

Viņi nogaida vēl trīs minūtes. Tas, kurš ieradās augšstāva istabā, noteikti joprojām ir tur, gaida. Ne vārda neteikdami, olmeks un kehokiete nedzirdami nolaižas uz grīdas, pieiet pie kāpnēm, dodas prom.

„Žēl, ka neizdevās likvidēt vismaz vienu,” Hago sūkstās, kad viņi lavās lejup pa kāpnēm. Viņš berzē kaklu, uz kura Makabī pirksti atstājuši zilus riņķus.

„Gan vēl paspēsim,” Sāra čukst. Viņa redz, ka viņi ir laba komanda, taču nav īsti droša, vai Beigu spēle ir īstā vieta, kur veidot komandas. Tomēr viņa ir pieķērusies Hago. Puisis ir bijis izpalīdzīgs un, kas vēl svarīgāk, uzticīgs. Viņa jūt, ka viņam patīk. Viņa prāto, vai varētu to izmantot.

Viņa prāto, vai grib to izmantot.

„Nākamreiz, kad satikšu nabatieti…” Hago nospļaujas, nepabeidz teikumu.

Viņi kāpj lejā, lejā, lejā.

Tikuši līdz pašai apakšai, viņi pārliecinās, vai gaiss ir tīrs, iziet no Lielās Meža Zoss pagodas un, turēdamies ēnā, dodas uz ielu. Sārai nav ne jausmas, ka pirms nepilnām 30 minūtēm šeit bija zēns no Omahas, kuru viņa joprojām mīl.

Un ne Sāra, ne Hago nezina, ka Aņs Liu, viltīgais spridzinātājs, kurš pēdējais iznāca no portāla, vēro viņus pa Lielās Meža Zoss pagodas logu. Vēro viņus, pagriezis pret viņiem garu metāla priekšmetu.

Nūju.

Antenu.

Mikrofonu.

Viltīgs mirkšķis viltīgs mirkšķis mirkšķīgs gājiens.

.