Beigu spēle. Aicinājums

ČIJOKO TAKEDA

Liti nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna

Čijoko guļ blakus Aņam Liu. Viņu kailās kājas ir savijušās. Viņi ir pagriezušies ar seju viens pret otru. Palags ir uzvilkts līdz viduklim. Tas viņai bija jādara, lai aizbēgtu.

Tagad viņš tai uzticas.

Drīz viņš aizmigs.

Un tad viņa dosies prom.

Tikai ir noticis vēl kaut kas.

Čijoko ieliek plaukstu viņa gurna ieliekumā. Viņš ar pirkstu zīmē uz viņas pleca mazas spirālītes. Viņš bija maigs, pacietīgs, neparasti lietpratīgs. Viņš čukstēja jautājumus, kuriem par atbildi pietika ar skatienu vai galvas mājienu. Viņš ieknieba viņai vienu reizi, tieši īstajā brīdī. Viņš kutināja viņu, un viņa mēmi smējās. Viņš kustējās lēni un dziļi, lēni un dziļi.

Un pats galvenais izņemot jautājumus, viņš klusēja.

Tāpat kā viņa.

Godbijīgi.

Līdz pašām beigām.

Visa šī dēļ Čijoko diemžēl jāatzīst, ka viņai tas patika.

Viņai patika gulēt ar 377. cilts trako spridzinātāju.

Viņai patīk domāt, ka viņai izdevies viņu būtiski mainīt.

Viņai šī nebija pirmā reize (iepriekšējās bija neveiklas un sagādāja vilšanos), bet viņa domā, ka Aņam gan pirmā. Kura tad būtu gulējusi ar šo perverso, raustīgo briesmoni? Droši vien viņš varētu nopirkt prostitūtu, bet pat tādā gadījumā nespētu iemācīties visu, kas tikko

notika. Prostitūta būtu iemācījusi tikai to, ko jebkurš dažu sekunžu laikā var atrast internētā. Nē, vienīgais izskaidrojums bija viņa. Čijoko ietekme uz Aņu. Kaut vai tikai uz to brīdi, bet viņš Čijoko mīlēja. Un, lai gan viņa negrasījās atbildēt šai mīlestībai, tos dažus mirkļus, kamēr viņu ķermeņi šūpojās vienā ritmā, pavisam mazlietiņ arī viņa mīlēja viņu.

Tagad šī ir viņas Beigu spēle. Izlikšanās, bet ne pavisam. Tikko bija noticis kaut kas īsts.

Aņs bija izrādījis viešņai māju. Sākumā viņš bija atturīgs un piesardzīgs, bet tad viņa ievija savus pirkstus starp viņējiem, un viņš sāka atmaigt, atvērties.

Viņš parādīja Čijoko savu datoru. Savas ierīces. Savus materiālus.

Savas sprāgstvielas. Savus artefaktus. Savus instrumentus. Viņš parādīja Čijoko pat savas zāles, kārtīgu, baltu plastmasas pudelīšu rindu vannasistabā. Viņš parādīja Čijoko savu mājdzīvnieku: ķirzaku no rietumu provincēm. Viņš parādīja mātes fotogrāfiju, viņa bija nomirusi, kad dēlam bija tikai gadiņš. Neviena cita fotogrāfiju viņš nerādīja.

Viņš pagatavoja vakariņas. Ceptus rīsus ar austerēm un pašaudzētiem ķiploku dzinumiem, un pelmeņus ar cūkgaļu un apelsīnu šķēlēm. Viņi ēda un dzēra aukstu kolu ar citrona daiviņām. Desertā bija saldējums ar cepumiem.

Vakariņās viņš pajautāja vienīgi, vai viss ir kārtībā, lai gan to viņš jautāja 17 reižu.

Viss bija kārtībā.

Pēc tam viņi devās uz viņa istabu. Viņa ieraudzīja savas mantas saliktas kaudzītē. Nekā netrūka. Viņa nesteidzās pie tām. Mantas pagaidīs. Nekas cits neatlika.

Jo vispirms bija jānotiek tam.

Tā bija vienīgā iespēja.

Viņi klusēdami sēdēja gultā, mazliet atstatu viens no otra. Viņi bija. Elpoja. Nesaskārās. Viņš uzlika uz gultas plaukstu, un viņa uzlika savu plaukstu uz viņējās un pagriezās pret viņu. Viņš tik ļoti uztraucās, ka nespēja pacelt skatienu. Viņa noskūpstīja viņa kaklu. Viņš pagrieza muti.

Un las sākās.

Un tas notika.

Tagad viņi skatās viens uz otru. Nesmaidīdami. Tikai skatās. Čijoko ir izmisusi. Viņai tik un tā būs jādodas prom. Bet dīvaini, ka tieši šobrīd viņa to negrib.

Viņa samirkšķina lielās aeis un paceļ pirkstu, un izkāpj no gultas. Viņš skatās, kā viņas kailais ķermenis aizslīd līdz krēslam, uz kura stāv viņas mantas. Viņa izņem telefonu. Atgriežas. Viņa savā ķermenī jūtas absolūti brīvi.

Aņs viņu apskauž. Viņas vieglumu un šķīstību. Apskauž un mīl.

Viņa atgriežas gultā un atver ķīniešu valodas piezīmju lietotni. Raksta. Parāda viņam.

Tas bija jauki. Ļoti jauki.

„Jā, bija. Paldies.” Aņs šķiet mazliet izbrīnīts, taču cenšas izlikties pašpārliecināts un drošs. Fakts, ka vairs nav jāstostās, noteikti palīdz. Interesanti, vai vēl kāds…

,,Ha. Iespējams. Varbūt tic divi, kuriem tu sekoji, ko?”

Čijoko parausta plecus. Viņa nemēdz tenkot. Viņai ir vienalga, ko kehokiete un olmeks dara vai nedara. Viņa tikai grib iemantot vēl lielāku Aņa uzticību. Izdodas. Viņš skatās uz viņu, ierunājas. „Es gribu tev ko izstāstīt. Es to nekad nevienam neesmu stāstījis. Vai drīkstu?” Viņš uzvedas muļķīgi, viņa domā. Nekad mūžā viņa nav tā priecājusies par savu mēmumu kā šobrīd.

Viņa pamāj ar galvu.

Kamēr viņš runā, Čijoko skalās Aņam tieši acīs. Viņa balss skan rāmi un apdomīgi. Nerv i ir mierīgi, tiki pagaisuši.

„Agrā bērnībā es biju normāls. Divu trīs gadu vecumā. Es to atceros. Patiesībā atceros diezgan labi. Spēlējos parkā ar sarkanām gumijas bumbiņām, pļāpāju ar tēvočiem, pieprasīju kādu rotaļlietu, skrēju, smējos, runāju bez stostīšanās. Es nemaz nelīdzinājos tam, kāds esmu tagad, kad neesmu tavā tuvumā. Nemaz. Un tad četru gadu vecumā man izstāstīja par Beigu spēli.”

Viņa iespiež galvu spilvenā. Čijoko zina par Beigu spēli kopš pirmās

savas d/īves dienas. Stāsti, kurus viņai stāstīja zīdaiņa vecumā, bija par Beigu spēli. Dziesmas, ko dziedāja, viņu ieaijājot, vienkāršie meli, ko vecāki izmantoja, lai panāktu paklausību. Viss bija Beigu spēle, visu laiku. Tas viņu, protams, uztrauca, un bažas auga augumā, kad viņa kļuva vecāka, bet viņa vienmēr to pieņēma. Tā bija daļa no viņas, un viņa lepojās ar to, kas viņa ir.

Atšķirībā no Aņa.

„Dienu pēc manas ceturtās dzimšanas dienas tēvs mani bez iemesla nežēlīgi nopēra ar rīksti. Es raudāju, gaudoju, lūdzos. Nekas nelīdzēja, viņš nemitējās. Un viss, kas sekoja pēc tam, bija īsts murgs. Mani sila, spīdzināja, lika mācīties visu no galvas. Ja es raudāju, mocīja vēl vairāk. Mani spieda izpildīt vienus un tos pašus uzdevumus un kustības tūkstošiem un tūkstošiem reižu. Vairākas dienas pēc kārtas atstāja vienu kastē, kas bija tikai nedaudz lielāka par mani pašu. Es dzīvoju badā. Izslāpis. Slīku. Pārpūlējos. Beigās es iemācījos neraudāt. Nekliegt un neprotestēt. Man bija jāsaprot, cik tas ir grūti. Un es sapratu. Mani lauza atkal un atkal, un atkal. Mani regulāri sita. Teica, ka viņi esot piedzīvojuši to pašu, un viņu senči arī, tāpēc tas pats notiks ar mani un arī pēc manis. Desmit gadu vecumā mani piekāva tik smagi, ka ielauza galvaskausu, pēc tam pierē ielika tērauda plāksni. Divas nedēļas es nogulēju komā. Viņiem nerūpēja, ka pēc atgūšanās no komas man sākās tiki un es stostījos, ka puse galvaskausa man ir no metāla. Veidojot mani, tēvs un viņa brāļi, bez nevienas sievietes viņi bija aizmirsuši to nevainīgo zēnu, kas es reiz biju. Viņi bija aizmirsuši bērnu, kas es reiz biju. Taču es to nekad neesmu aizmirsis. Un neesmu viņiem piedevis to, ko viņi man nodarīja.”

Pali pret savu gribu Čijoko jūt viņam līdzi, piespiežas viņam tuvāk. „Vienpadsmit gadu vecumā es viņus visus nogalināju. Sazāļoju un, kamēr viņi gulēja, aplēju ar lētu rīsu viskiju, kurš viņiem tik ļoti garšoja, un visus pa vienam aizdedzināju. Liesmas viņus pamodināja pat ar visām miega zālēm. Viņi bija pārbijušies, un man tas patika. Tēvočus es atstāju sadegt vienatnē, bet tēvu vēroju. Tā kā mana mēle bija sametusies tik ļoti, ka nespēju parunāt, domās es viņiem teicu:

„Tagad jūs pļaujat to, ko iesējāt.” Es skatījos uz degošo tēvu tik ilgi, cik varēju, līdz vajadzēja pamest māju, jo arī tā dega. Tā diena bija un līdz šodienai palika laimīgākā visā manā mūžā.”

Čijoko apliek viņam roku. Viņš klusē. Šis klusums ir vistīrākais, kādu Čijoko savā mūžā ir dzirdējusi.

„Es ienīstu Beigu spēli, Čijoko. Es to nicinu. Izjūtu pret to riebumu.

Ja cilvēcei lemts iet bojā, tad arī man jāiet bojā. Kamēr es dzīvošu, nevienam nebūs izredžu uzvarēt.” Klusums. „Nevienam, tagad izņemot tevi.”

Un man tevi jāpamet, lai tas notiktu, viņa domā. Es ceru, ka tu sapratīsi. Klusums turpinās. Viņa pieliecas tuvāk un noskūpsta viņu. Noskūpsta vēlreiz. Un vēlreiz. Viņa atliecas. Viņi skatās viens uz otru, joprojām nerunā.

Viņš apveļas uz muguras un skatās griestos. „Pārējiem ļoti drīz būs grūti pārvietoties. Viņus visus iekļaus lidsabiedrību melnajos sarakstos kopā ar segvārdiem, kurus man izdosies savākt. Ja atradīšu vēl, pievienošu sarakstiem arī tos. Vienīgie, kuriem būs viegli lidot, būsim mēs abi. Ā, un mazais, Baitsahans. Nespēju atrast nevienu viņa elektronisko maizes drupaču. It kā viņš nekad nebūtu izmantojis internetu un pirmoreiz pametis Mongoliju tikai pirms nedēļas.”

Viņš nemaz nav muļķis. Viņš ir iemīlējies. Lai kāds būtu viņa mērķis, viņš Spēlē. Spēlē niknāk nekā vairums, ja ne visi pārējie.

Man ir veicies.

Viņa iespiež galvu viņa kakla izliekumā. Ar īkšķiem kaut ko iebaksta telefonā. Parāda viņam.

Paldies, Aņ. Paldies par visu. Es tagad gulēšu, ja tev nav iebildumu. „Protams. Es arī esmu noguris.” Pauze. „Vai paliksi šeit, gultā pie manis?”

Viņa pasmaida, apskauj viņu, noskūpsta kaklu.

Jā, viņa paliks pie viņa.

Līdz.

Līdz.

.