Beigu spēle. Aicinājums

MARKUSS LOKSIJS MEGALOSS

Lielā Meža Zoss pagoda, Sjiaņa, Ķīna

Augšup, augšup, augšup. Markuss ieskatās pulkstenī. Turpina ceļu augšup.

00:10 naktī. *

Viņš kavē.

Augšup.

Kā viņš varēja būt tāds muļķis?

Augšup.

Vajadzēja palikt kājām ejamā attālumā, nevis viesnīcā aiz pilsētas mūra.

Augšup.

Nevis takša brauciena attālumā.

Augšup, augšup.

Takša, kas sadūrās ar citu taksi, kas uztriecās virsū pārim, kurš ceļa malā no sarkanas plastmasas tūtas ēda ceptas hurmas kūciņas. Abi uz vietas bija pagalam. Un Markusa šoferis pievāca kūciņas.

Augšup.

Sirds smagi sitas, smagi sitas.

Viņš kāpj augšup.

Beidzot viņš apstājas. Pagriežas pret zemām durtiņām Lielās Meža Zoss pagodas pašā augšā. Durvīs ir iegrebts vārds ROBO. Vai tiešām var būt tik viegli?

Tā šķiet.

Neviens nav viņu redzējis, bet ja arī ir, tad nav Markusu uzrunājis. Varbūt sargiem iedots kukulis. Varbūt Viņi tos piekukuļojuši.

'I'ūliņ jāsākas. Pieņemot, ka nav nokavējis, jo viņš vēlreiz ieskatās pulkstenī kavē jau 11 minūtes.

Cik stulbi tā nokavēt.

Markuss pieliek roku pie durvīm. Pārējie Spēlētāji jau ir ieradušies. Noteikti.

Viņš pastumj dunas.

Aiz tām ir šauras koka kāpnes. Markuss izvelk no maksts zem bikšu staras savu bronzas dunci. Viņš ieiet iekšā un aizver durvis. Tumšs. Kāpnes ved pusstāvu uz augšu un tad met līkumu.

Sirds sitas vēl stiprāk.

Apģērbs mirkst sviedros.

Markuss ir Knosās dēls. Varenās dievietes bērns. Brīvdzimušais. Viņa senči bijuši Uguns Elpas liecinieki.

Viņš ir mīnojietis.

Viņš satver ciešāk naža spalu. To rotā glifi, kurus saprot tikai viņš un viņa skolotājs. Visi citi, kas tos sapratuši, ir miruši.

Vecās kāpnes čīkst. Ārpusē jumta dakstiņos svilpo vējš. No krātera uzvēdī dūmu smaka un izvijas cauri Lielajai Meža Zoss pagodai, kas joprojām stāv savā vietā. Kāpnes izbeidzas.

Markuss stāv mazā istabiņā. Tā grimst tumsā, un viņš tik tikko spēj saskatīt apkārtni. Nekādas kustības.

Viņš elpo.

„Sveiki?”

Nekā.

„Vai te kāds ir?”

Nekā.

Viņš izķeksē no kabatas Bic šķiltavas.

Cik-čik-čik.

Iedegas blāva liesmiņa.

Sirds salecas.

Istabas tālākajā galā kā baļķi kaudzē sakrauti Spēlētāji. Visi ietīti sudraba šķidrautā, acis aizsietas ar vienkāršu, melnu drānu. Lai gan istabā ir karsts un smacīgs, viņš redz gaisā to elpu, it kā būtu ziema.

Slazds? viņš iedomājas.

Markuss piesardzīgi sper soli uz priekšu.

Viņš spēj saskatīt trīs Spēlētāju vaibstus. Viena meitene izskatās kā no Tuvajiem Austrumiem, varbūt persiete. Viņai ir smalka vara krāsas āda, biezi, melni mati, līks deguns un augsti vaigu kauli.

Zēns acīmredzami ļoti jauns iededzis, ar apaļiem vaigiem. Seja saviebta grimasē. Gara auguma meitenei ir īsi apcirpti sarkani mati, vasarraibumi, tik plānas un bālas lūpas, ka to praktiski nemaz nav. Izskatās, it kā viņa sapņotu par varavīksnēm un kaķēniem, nevis par pasaules galu.

Viņš pasper vēl vienu soli, Spēlētāju kaudze vilina viņu kā gaisma naktstauriņu. *

Tu kavē.

Balss skan Markusa galvā, gluži kā viņa domu balsis, tikai šī nav viņa domu balss.

Markuss jau grasās atvainoties, bet vārdi vēl nav pārvēlušies pār lūpām, kad atkal atskan balss.

Tas nav vēlams, bet ir pieņemams.

Balss ir patīkama, dobja, tā nav ne vīrieša, ne sievietes balss.

„Jūs dzirdat…”

Es dzirdu tavas domas.

„Es labāk vēlētos runāt.”

Labi.

Pārējie arī.

Izņemot vienu.

„Kāpēc viņi ir tā satīti?”

Lai es varētu viņus paņemt.

„Man arī tāds jāuzvelk?” Markuss ir nepacietīgs. Nokavēšanās dēļ viņš uztraucas vēl vairāk.

Jā.

„Labi. Kur man jāiet?”

Šeit.

„Kur?” Markuss neko neredz. Viņš samirkšķina acis parasta,

pašsaprotama, sekundes simtdaļu ilga acu samirkšķināšana un, kad viņš atkal atver acis, priekšā jau peld sudrabainais šķidrauts. Viņš redz iekšpusē blāvus zelta, zaļus un melnus rakstus. Dažas rakstu zīmes ir pazīstamas arābu, ķīniešu, mīnojiešu, grieķu, ēģiptiešu, mezoamerikāņu, sanskrita bet daudzas ir nezināmas. Dažas droši vien pieder citiem Spēlētājiem. Citas droši vien pieder tam, kas ar viņu runā.

Šeit.

„Kur?” Audums ir sataustāms, bet tam praktiski nav svara, un tas ir auksts, stindzinoši auksts.

Visur.

„Kas man jādara?”

Uzvelc to, Markus Loksij Metālos. Laiks jūsu izļ)ratnē ir ļoti būtisks.

Viņš uzliek uz pleciem šķidrautu, sajūta ir tāda, kā no saunas iekāpjot Antarktīdā. Šokējošas sajūtas, un tās būtu graujošas, ja neredzamu roku pāris neaizsietu viņam acis. Tiklīdz apsējs ir uzlikts, Markuss acumirklī ieslīgst miegā. Tas ir tik dziļš, ka viņš vairs nejūt ķermeni. Nav ne aukstuma, ne karstuma. Ne sāpju, ne baudas. Viņš nejūtas ne ērti, ne neērti. It kā ķermenis būtu pārstājis eksistēt.

Viņu pārņem plašs, melns tukšums, ko izraibina gaismas punktiņi visās varavīksnes krāsās. Šo kosmisko audeklu aizsedz kluss, caurumains, kūleņojošs akmens, kas nāk arvien tuvāk un tuvāk, bet tā arī pavisam nepietuvojas.

Nav iespējams noteikt, cik tas ir liels.

Vai cik mazs.

Tas vienkārši ir.

Kūleņo.

Tuvāk un tuvāk, un tuvāk.

„Es palidoju garām kalnam, un mēs nokļuvām ielejā. Tieši apakšā bija milzīga, balta piramīda. Tā izskatījās kā no pasakas. Piramīdu ieskāva balts mirdzums. Tas varēja būt metāls vai kaut kāds akmens. Piramīda bija balta no visām pusēm. Bet visdīvainākais bija virsotnes akmens: milzīgs dārgakmenim līdzīga materiala bluķis. Mani dziji aizkustināja šī veidojuma kolosālie apmēri.”

ASV Gaisa speķu pilots Džeimss Gosmans,' 1945. gada marta, kaut kur virs Ķīnas centrālās daļas