Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, AŅS LIU

Terakotas armijas muzejs, Liņtunas apgabals, Ķīna

„Jā! Jā! Sveiki!” pētnieks saka. Viņš tur atvērtu labo roku priekšā ķermenim, ar kreiso plaukstu dīvainā žestā satvēris labās delnas locītavu, it kā ar vienu roku vajadzētu piepalīdzēt kustināt otru. Viņi sarokojas un nosauc savu vārdu, Sāra un 1 lago izmanto īstos vārdus. Čens Čens aizved viņus līdz ieejai un, izmantojot drošības caurlaidi, ielaiž iekšā. Iekļūšana kompleksā izrādījās pavisam vienkārša.

„Ko tieši mēs meklējam?” Sāra čukstus jautā Hago, Čens Čens, iedams dažus soļus priekšā, neko nenojauš.

Hago laiski izkustina plecus. „Nosit, nepateikšu.”

„Var gadīties, ka tieši, tā arī darīšu, ja izrādīsies, ka ķeram vēju,” Sāra smīkņādama atbild.

„Gaidu ar nepacietību,” Hago atbild.

Divdesmit metrus tālāk cauri tūristu grupai spiežas Čijoko Takcda.

Viņa iegriezās viesu namā, kad Sāra un Hago bija aizbraukuši, cerībā, ka varbūt viņi disku būs atstājuši viesnīcā. Izrādījās, ka ne, tāpēc arī viņa ir spiesta doties apskatīt dižo Terakotas armiju. Viņai ir blonda, garmataina parūka un tūristu bikses ar portfeļkabatām, un melns T krekls, un plecos tūristu mugursoma.

Čijoko redz, ka Sāra un iiago runā ar troļļa auguma vīrieti. Viņai dziļi ausī ir iesprausts uztvērējs, tāpēc meitene dzird, ko saka llago un viņam apkārt esošie cilvēki. Atšķirībā no lokatora audiouztvērējs darbojas tikai tad, ja viņa ir tuvu olmekam.

Čijoko ieskatās rokas lokatorā, kas nomaskēts kā parasts analogais pulkstenis. Unikāla polarizācijas antena dzidrajās briļļu lēcās, kas ir daļa no maskēšanās tērpa, ļauj saskatīt digitālo displeju, iebūvētu pulksteņa ciparnīcā.

Lokators darbojas. Viņa iekļūs kompleksā ar tūrista biļeti, neuzkrītoši nošķirsies no grupas un sekos olmekam un kehokietei viņu gaitās. Sekos turp, kur, kā viņa domā, šis Čens Čens Dou viņiem kaut ko izstāstīs par disku.

Kad viņi būs prom, viņai vajadzēs šo nabaga trolli nogalināt.

Beigu spēlei nedrīkst būt liecinieki.

Notiks tas, kam jānotiek.

Aņs Liu mirkšķis nokāpj no sava mirkšķis matētā melnā Kawasaki ZZR1200. Viņš ir mirkšķis divu kilometru attālumā DREBULIS no ieejas Terakotas armijas muzejā. Viņš ir nomaskējis savu asaras tetovējumu. Mirkšķismirkšķismirkšķis. Viņš ir svaigi noskuvis galvu. Mugursoma ir pilna mirkšķis ar visādiem foršiem nieciņiem. Pilna ar foršiem DREBULIS foršiem DREBULIS nieciņiem. Viņš ir ielicis austiņu, kas katras 30 sekundes ziņo mirkšķis par Hago telefona atrašanās vietu. Mirkšķismirkšķismirkšķis

Viņš garām sargiem mirkšķis ielavīsies mirkšķis apbedījumu kompleksā.

Šodien Beigu spēle mirkšķis Beigu spēle mirkšķis Beigu spēle zaudēs divus Spēlētājus.

Mirkšķismirkšķismirkšķis

Viņš rūpīgi meklēja DREBULISMIRKŠĶIS internētā mirkšķis pārējos. Atrada reālas Kaļas Mozami un Makabī Adlaja, un Hilala ibn īsas al Salta pēdas. Pārējie ir kā rēgi, bet tas nav svarīgi. Gan viņi mirkšķis viņi mirkšķis atradīsies.

MirkšķisDREB UL ISmirkšķis.

Turklāt, kad šie divi būs nost no ce|a, viņam jāatrod Čijoko Takeda. Jāatrod šī meitene un jāatšifrē viņas mirkšķismirkšķismirkšķis mirkšķismirkšķis noslēpums. Ja tāpēc vajadzēs dzert viņas mirkšķis vēl siltās asinis vai DREBULIS uztaisīt no viņas ādas kreklu, vai mirkšķis turēt viņu gūstā, līdz beigsies Notikums, viņš to darīs. Viņš darīs visu mirkšķis darīs visu mirkšķis darīs visu, lai izdziedētu savu kaiti.

„Tā ir neaptverami liela, vai zināt. Domājams, pabeigta ap 240. gadu p.m.ē. Septiņsimt tūkstoši cilvēku to darinājuši trīsdesmit gadu! Četras bedres, viena nepabeigta un vēl viens neatrakts paugurs, kurā varētu būt pasakainas bagātības. Tikai pirmā bedre ir atrakta un arī tikai daļēji, vai zināt. Tā ir vislielākā. Divsimt trīs reiz septiņsimt piecdesmit piecas pēdas. Desmit karavīru un kaujas ratu, un zirgu, un karognesēju, un pīķnešu, un zobenvīru, un ģenerāļu, un arbaletistu rindas. Lielākajā daļā rindu karavīri stāv pa trijiem vai četriem blakus. Starp rindām redzamas platas kolonnas, kas nošķir dienesta pakāpes, tās veido kapeņu struktūru. Atrakti vairāk nekā tūkstoš karavīru, bet vēl daudzi tūkstoši jāatrok! Mēs domājam, ka kopā to ir astoņi tūkstoši! Astoņi tūkstoši! Un visi sargā vienu mirušu cilvēku no aizkapa dzīves uzbrucēju ordām. Trakoti jocīgi, vai zināt!”

Čens Čcns .iet viņiem pa priekšu, rokas iepletis, rādīdams te uz vienu, te uz citu, it kā viņš būtu diriģents un nekustīgās statujas viņa orķestris. Visi trīs stāv uz skatu platformas, un tik apbrīnojamu ainu Sāra un Hago vēl nekad mūžā nav redzējuši, pat ar visu nopietno apmācību un zināšanām par savu kultūru senajiem objektiem un celtnēm. Izņēmums ir Lielās baltās piramīdas skatīšana savām acīm, protams.

„Visas figūras bijušas izkrāsotas, skaisti izkrāsotas. Nesen mēs atradām dažas nevainojami saglabājušās! Tās ir slepenas, ļoti slepenas. Viņi gatavojuši krāsas no malahīta, azurīta, cinobra, dzelzs oksīda,

samaltiem kauliem, pat zinājuši, kā izgatavot bārija vara silikātu un sajaukt to ar cinobru, lai iegūtu skaisti piesātinātu lavandas toni, vai zināt. Un vēl: bronzas ieroči! Dažiem asmeņiem ir hroma sāļu oksīda pārklājums. Apbrīnojami! Tie ir kā jauni, tikko no smēdes. Tik asi kā dienā, kad tika izkalti. Visaugstākās kvalitātes arbaleti. Raida bultas vairāk nekā astoņsimt metru attālumā!”

„Aizraujoši,” Sāra saka. Viņa tiešām ir izbrīnīta, bet velta Hago skatienu, kas pauž: Bet kāds tam sakars ar disku?

Hago parausta plecus.

Viņš nezina.

Čens Čens pagriežas pret viņiem un, plati smaidīdams, saka: „Vejs teica, ka jums esot skaistsvīmējums. Vai jums ir skaists zīmējums?” „Mjā, ir,” Hago atbild.

Sāra nopriecājas, ka varbūt no šīs tikšanās būs vēl kāds labums, izņemot iepazīšanos ar jokainu vīreli.

„Lūdzu, parādiet.”

Sāra izņem no Hago mugursomas ārkabatas salocīto papīra lapu un iedod Čenam Čenam. Viņš atloka papīru un pieliek tuvu sejai. Vīrietis to tur tik tuvu, ka Sāra neredz viņa sejas izteiksmi. Trīspadsmit sekundes viņš pēta Hago detalizēto zīmējumu.

Beidzot viņš to nolaiž. Viens gaļīgais pirksts ir piespiests pie diska. Balss skan klusi, nopietni. „Kur jūs to redzējāt?”

Hago atbild: „To? Es to izdomāju.”

„Nē. Nav taisnība. Kur jūs to redzējāt?”

„Izstāsti viņam,” Sāra čukst.

Hago zina, ka viņai taisnība. Šī ir Beigu spēle. Čens Čens nav konkurents. Treniņos tēvs un tēvocis mācīja pamanīt veiksmi, nejaušību un palīdzību. Protams, jābūt gatavam nogalināt, ja kaut kas noiet greizi, bet tik un tā jāsaglabā atvērta attieksme.

Blakus, 12 pēdu attālumā, pulcējas tūristu grupa. Hago klusi saka: „Mums tāds ir.” Čenam Čenam izbrīnā nolaižas rokas. „Līdzi?”

„Jā,” Sāra atbild.

Čens Čens cieši skatās uz viņiem un tad saka: „Jūs abi, nāciet man

līdzi.” Un vīrietis naskā soli attalinās no tūristu grupas, viņš dodas pie virves, pie kuras piestiprināts uzraksts „Ieeja aizliegta”.

Aņs mirkšķis slēpjas apcirptā krūmā kompleksa mirkšķis malā. Aseksuāla, datorizēta balss ausī ziņo: „Simt trīsdesmit divi metri, rietumi-dienvidrietumi. Nekustīgs.”

Viņš mirkšķis gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.

„Simt trīsdesmit divi metri, rietumi-dienvidrietumi. Nekustīgs.”

Viņš gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.

„Simt divdesmit seši metri, rietumi-dienvidrietumi. Pārvietojas uz austrumiem.”

Viņš gaida 30 mirkšķis sekundes.

„Simt viens metrs, rietumi-dienvidrietumi. Pārvietojas uz austrumiemziemeļaustrumiem.”

Viņš mirkšķis gaida mirkšķis 30 sekundes.

„Astoņdesmit divi metri, austrumi. Pārvietojas uz ziemeļiem.”

Viņš mirkšķis gaida mirkšķis 30 sekundes.

„Septiņdesmit viens metrs, austrumi-ziemeļaustrumi. Pārvietojas uz ziemeļiem.”

Viņš gaida 30 sekundes.

„Piecdesmit astoņi metri, austrumi-ziemeļaustrumi. Nekustīgs.”

Viņš gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.

„Piecdesmit pieci metri, austrumi-ziemeļaustrumi. Nekustīgs.”

Aņs DREBULIS Aņs ieskatās kartē. MirkšķisDREBULISmirkšķis Viņi ir apstājušies mirkšķis apstājušies mirkšķis apstājušies pie vai netālu no ceturtās mirkšķis ceturtās bedres.

Kas vēl nav DREBULIS atrakta.

Vai vismaz tā mirkšķis visi domā.

Tagad arī viņš pārvietojas.

Čijoko nogaida, līdz olmcks un kehokiete aiziet līdzi mazajam vīriņam, un aizslīd prom no ekskursantu grupas. Kad sargi un bez pārtraukuma vāvuļojošais gids neskatās, viņa pārlec pāri nožogojumam un

piezemējas bedrē. Bedrē, kur klusēdami stāv, skatās un gaida karavīri, īsu brīdi viņa skatās vienam tieši acīs. Satriecoši veidojumi. Viņa jūt ar tiem tādu tuvību, kādu nav izjutusi ne ar vienu dzīvu, elpojošu cilvēku. Klusi.

Stingiem skatieniem.

Karavīri, kas gaida.

Visi.

īpaši viņa.

Viņa ieskatās pulkstenī.

Redz zilo, mirgojošo punktiņu.

Skrien.

„Nāciet.”

Čens Čens atver zālē uzslietas baltas telts priekškaru. Hago un Sāra ieiet iekšā. Ap 3,5 pēdas platu bedri ir uzbūvētas koka margas. Bedri sedz divas metāla durvis. Čens Čens izņem no kabatas mazu tālvadības pulti ar vienu vienīgu pogu. Viņš to nospiež, un durvis atveras, atklājas raupjas akmens kāpnes, kas ved lejup tumsā.

„Kas tur lejā ir?” Sāra jautā.

„Atbildes,” Čens Čens saka, jau kāpdams bedrē. „Un arī jauni jautājumi. Nāciet līdzi.”

„Visiem ir kaut kādas sūda mīklas,” llago noburkšķ, sekodams Sārai. Kāpiena laikā kustības detektori ieslēdz vairākas nespodras dzeltenas spuldzītes.

„Šī ir ceturtā bedre,” Čens Čens pār plecu paskaidro.

Sāra jautā: „Tātad pirmā nav vienīgā atraktā bedre?”

„Nē. Ģeoloģiskā izpēte liecina, ka ceturtajā bedrē ir kaut kas ļoti interesants, kas līdz šim turēts noslēpumā. Lielā noslēpumā. Mēs sākām izrakumus tikai pagājušā gada augustā.”

„Ja jau tas ir tāds noslēpums, kāpēc esat uzcēluši tikai parastu telti?” Sāra vaicā.

Čens Čens ieķiķinās. „Slēpt atklātā vietā. Vislabākā metode. Slēpt atklātā vietā.”

Čijoko Takeda, kas tikko iegājusi teltī un dzird sarunu austiņā, tam pilnīgi piekrīt.

„Turklāt tālvadības pults poga iedarbina dažādus slazdus. Uzmanieties!” Čcns Čens to pavēsta tik labsirdīgi, ka viņi nesaprot, vai vīriņš runā taisnību. Nesaprot pat llago, kurš ir dzīvs melu detektors. Viņš uzmet nervozu skatienu sienām, meklēdams apslēptas saindētas šautras vai citas Indianas Džonsa cienīgas ierīces. Neko nemana.

Viņi turpina ceļu pa šauru zemes tuneli, kuru balsta koka sijas, un beigās iznāk zvaigznes formas akmens telpā. Grīda ir no balta alabastra. Sienas nokrāsotas koši sarkanas. Krūšu augstumā visapkārt telpai uzzīmēti 12 diski. Zīmējumi ir tik reālistiski, ka izskatās pēc fotogrāfijām. Izņemot dažas sīkas atšķirības, tie izskatās gluži tādi paši kā disks I lago somā.

Telpas vidū stāv viens vienīgs terakotas karavīrs ar spožu zobenu rokā. Viņi paiet uz priekšu. Hago telpas pretējā pusē pamana vēl vienu tuneli. „Kas šī ir par vietu?”

„Zvaigznes kambaris,” Čcns Čens atbild. „Mēs nezinām, kam tas ticis izbūvēts.”

Čijoko Takeda stāv pie ieejas kambarī. Ieskatās iekšā. Redz viņus. Karavīrs stāv pret viņu ar muguru. Viņai jāredz vairāk. Jāredz labāk. Viņa atrod ēnu ceturtdaļapļa attālumā no ieejas. Viņai jānokļūst tur.

Mu pieliek pie lūpām īsu caurulīti un iepūš. Viņa rīkojas klusi, tāpat kā šautriņa, kas nedzirdami aizlido pāri telpai, bet tad atsitas pret tālāko sienu pārējiem aiz muguras. Un grabēdama nokrīt uz grīdas. Viņi pagriežas. Čijoko veikli ieslīd ēnā.

„Kas tur bija?” Sāra jautā.

„Ai, droši vien akmens. Šeit vienmēr krīt akmeņi.”

Viņi atskatās uz karavīru. Čijoko nav redzama.

„Kad mēs pirmoreiz atvērām kambari, atradām vēl vienu karavīru,

bet tas bija salūzis un sašķīdis gabalu gabalos, droši vien zemestrīcē. Pašlaik viņa šeit nav. Viņš ir darbnīcā. Mēs ar vēl trīs darbiniekiem liekam to kopā. Vienvakar pēc uzdzīves bija jautri! es pārkāpu noteikumus un izstāstīju Vējam, un parādīju fotogrāfiju. Vejs dievina terakotas karavīrus, varbūt pat vēl vairāk nekā es.” Pauze. „Fotogrāfijā, kuru es viņam parādīju, bija redzams tas pats vīrs, kas jūsu zīmējumā.” „Tiešām?” Hago jautā.

„Tiešām.”

„Tātad jums ir arī disks?” Sāra vaicā. „Jo vīram attēlā tāds ir rokā.” „Nē. Nav.” Viņš vilcinās. „Disks ir tāds pats kā statuja, nevis tāds pats kā zobens. Terakotas armijas ieroči ir īsti. Disks nav. Tas ir no māla.” Čens Čens pastiepj roku pēc zobena. Pieskaras spalam. „Bet ir citi diski, tādi paši kā attēlā.”

„Kur?” Hago strupi prasa.

„Šeit, Ķīnā. Arhīvos. Tos sauc par Bajankaraulas diskiem. Tos atrada 1938. gadā netālu no Tibetas robežas. Neviens nezina, no kurienes tie cēlušies un ko ar tiem dara. Daudzi domā, ka tās ir pašu dievu dāvanas! Muļķīgi, ja? Mēs domājam, ka viena diska vieta ir šeit,” viņš satver spalu, „taču neviens neder. Tāpēc es gribēju lūgt, vai drīkstu apskatīt jūsējo?”

Sāra un Hago saskatās. Hago pamāj ar galvu. Sāra arī pamāj. Hago noņem mugursomu. „Labi.” Viņš atver somu un izņem keplera 22b balvu, un pasniedz to Čenam Čenam.

Čijoko elpa ir tik klusa kā lapa koka zarā rāmā dienā.

Čens Čens godbijīgi paņem disku. „Tas… tas ir nevainojams.”

M1RKŠĶIS.

Aņs Liu lavās uz mirkšķis zāles ieeju. Viņš ir uzvilcis mirkšķis uzvilcis mirkšķis bruņu vesti. Galvā ir motociklista ķivere. Biezā apkakle ir saslieta augšā, lai pasargātu skaustu. Viņa mirkšķis viņa DREBULIS viņa sirds dauzās.

Ši ir Beigu spēle, beidzot. Šeit. Mirkšķismirkšķis. Tagad. Brīdi pirms trokšņa un mirkšķis un mirkšķis nāves.

Aņs nemana Čijoko. Čijoko nemana viņu.

Čens Čens turpina: „Kur jūs to ņēmāt?”

Hago cieši paskatās uz mazo vīriņu. Viņa zobos mirdz dārgakmeņi. „Draugs iedeva.”

Čens Čens saprot, ka Hago neko vairāk neteiks. „Protams.” Viņš nopēta disku. Apgriež otrādi. „Es nespēju… tas ir neticami. Manam draugam Musterionam tas jāredz.”’

,.Kas ir Musterions?” Sāra jautā.

„Musterions Cokals. Viņš ir aizrāvies ar senatnē notikušiem apciemojumiem. Dzīvo Kapo di Pontē Ziemeļitālijā. Viņš jums varētu palīdzēt izprast disku. Viņš tos ļoti, ļoti labi pazīst. Zina, ka tic aizlaiku laikos, vēsturē pirms vēstures nākuši no debesīm. Viņš zina, ka tie palīdzēja mūs radīt tādus, kādi esam, un viņš zinās, kur šim diskam ir vieta.”

Aņs mirkšķis izņem mirkšķis no somas mirkšķis melnu softbola bumbiņas lieluma un formas priekšmetu. Viņš mirkšķis noliek to zemē un mirkšķis nospiež pogu. Un klusi mirkšķismirkšķismirkšķis ieripina telpā.

Sāra un Hago neredz bumbu, bet Čijoko gan. Viņa paskatās uz ieeju un redz Aņu, kurš aizgriežas prom. Viņa iznāk no ēnas. Hago un Sāra viņu uzreiz pamana. Kā viņa var būt šeit? Sāra jau grasās viņai uzklupt, kad mu Spēlētāja izbiedētām acīm paskatās uz viņiem, trīsreiz sasit plaukstas un norāda uz zemi.

MirksķismirkšķismirkŠķisDREBULIS. Kas mirkšķis kas tas bija? Aņs atskatās un mirkšķismirkšķismirkšķis mirkšķismirkšķismirkšķis redz Čijoko dārgo, nenovērtējamo, svarīgo Čijoko, kura rāda uz bumbu!

I )REB ULISmirkšķis.

DREBULISDREBULISDREBULIS.

Septiņas sekundes.

Septiņas īsas sekundes līdz iznīcībai.

Septiņas īsas sekundes, un vairs nebūs Čijoko Takedas, kas spēj viņu izdziedēt.

Nakts pirmo stundu sit, un rītam sārto vaigs, Jo austrumos dzimst jauna diena. Laiks,

Man jāpazūd, kaut bija vēl ko teikt,

Bet nakts še beidzas, vajag projām steigt! ' 1 Fragments ņo Roberta llcrika (Robert Herrick, 1591-1674) dzejoja „Viņa mī|ākas rēgs sauc viņu uz Elizeju" (The Apparition of His Mistress Calling Him to Elysium)