Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA

Cokala nams, Čereto ceļš 20, Kapo di Ponte, Itālija

Čijoko pežo 307 nogriežas uz grantēta celiņa un apstājas līdzās melnam retro Ferrari. „Māja”, pie kuras viņa piebraukusi, ir plaša itāļu muiža, ko ieskauj cipreses un bērzi. Pilnīgi nošķirta no ārpasaules.

Viņa brīdi sēž mašīnā un precīzi izplāno tikšanos. Saraksta uz vairākām kartītēm dažādas frāzes. Nav pirmā reize, kad viņa pratina cilvēku, rādīdama kartītes. Čijoko zina, ka dažiem viņas klusēšana šķiet biedējoša. Viņa domā, ka kartītes ir vēl briesmīgākas. Kad meitene ir gatava, viņa izkāpj no mašīnas un paķer no pasažiera sēdekļa Hago mugursomu.

Viņa ir pārģērbusies. īsi svārki ar ielocēm un Mērijas Džeinas stila ādas kurpes ar zemu papēdi un sprādzi, un dzeltens polo krekls. Mati sasieti peļastēs. Uz sejas ir bieza grima kārta, bet uz acīm Lolitas stila saulesbrilles sirds formā. Viņa tuvojas milzīgajām ozolkoka divviru durvīm. Ieskatās pulkstenī. 7:36 no rīta. Nospiež durvju zvanu.

Iekšpusē atskan, pēc skaņas spriežot, lielu suņu rejas. Pēc septiņdesmit astoņām sekundēm viņa dzird iekšā uz grīdas suņu nagu skrapstēšanu. Durvīs paveras actiņa, un vīrietis jautā: „Chi ģ?[15]”

Čijoko paceļ pirmo kartīti. Uz tās angliski rakstīts: „Es esmu mēma.” ,,Ā…” vīrietis novelk.

Uz otrās kartītes ir rakstīts: „Vai jūs, lūdzu, runājat angliski?”

„Jā,” viņš atbild.

Čijoko atplaukst priecīgā smaidā. Viņa sašūpo mugursomu, lai vīrietis redz, ka ieradusies ar dāvanu. Vēl viena kartīte. Mani sūtīja Čens Čens Dou.

,J)ioj[16]” vīrietis bažīgi iesaucas un aizver actiņu.

Čijoko izņem no somas disku. Paskatās augšup. Lieveņa nojumes stūrī ierauga kameru. Viņa izstiepj gaisā disku. Meitene zina, ka Musterions baidās, tāpēc saspiež kopā ceļus, kā to mēdz darīt mazas meitenes. J)io,” viņa atkal dzird vīrieša balsi. Ierejas viens suns. Viņa nolaiž disku un paceļ pret kameru vēl vienu kartīti. Es esmu viņa krustmeita. Viņš gribēja iedot jums šo.

Paiet divdesmit septiņas sekundes.

Atveras aizbīdnis.

Vēl viens.

Vēl viens.

Čijoko ieliek disku somā, pārmet somu pār plecu. Novelk zemāk svārku malu. Suņi rej, durvis atveras.

Maza auguma vīrietis ar augstu sasukātu, ideālu pompadūra matu vilni tur pavadā divus masīvus cane corso šķirnes suņus. Viņš ir ģērbies pidžamā. Kājās smalki ādas mokasīni. Čijoko pakniksē. Vīrietis bikli pasmaida. „Lūdzu, ienāciet. Piedodiet par suņiem. Es jūs… negaidīju.” Suņi rūc. Musterions tos pavelk atpakaļ. Čijoko koncentrē savu či. Viņa ieskatās abiem suņiem acīs, un tie uzreiz apsēžas uz pakaļķepām. Suns pa kreisi iesmilkstas. Viņa nometas ceļos un pakasa tam pazodi. Blāvās, melnās acis atmaigst.

Viņa velta Musterionam atbruņojošu smaidu. Iedod kartīti.

Vai jūs šeit esat viens?

Lasot vēstījumu, Musteriona roka nodreb. „Tikai es un suņi. Kāpēc jautājat?”

Suņi labpatikā ņurrā, astes priecīgi sitas pret grīdu. Viņi nemana saimnieka pēkšņās bažas. Viņš sāk šaubīties par meiteni, kuru ielaidis savā mājā. Viņa pasniedz nākamo kartīti.

Disks ir no Stonhendžas, vai ne?

„Es domāju… ka jums tomēr jāiet prom,” Musterions saka. Viņš noknikšķina pirkstus, dodams suņiem zīmi, bet tie neliekas ne zinis.

Vēl viena kartīte.

Kā lai es to izmantoju?

„Jūs esat viena no viņiem,” Musterions iesaucas, balsī skan bažas un šausmas. Viņš kāpjas atpakaļ, vilkdams saitē suņus. Čijoko pieceļas kājās. Suņi viņu ar ilgošanos vēro, it kā meitene tūliņ grasītos pasniegt kādu našķi. Taču viņa izvelk virves rituli. Tas ir viņas „hodžo”. Musterions palaiž vaļā suņu pavadas, pagriežas un bēg. Čijoko atritina „hodžo” un apmet to viņam ap kaklu. Viņa pavelk, un vīrietis nogāžas uz grīdas. Suņi priecīgi rej, it kā tā būtu spēle. Musterions cenšas piecelties kājās, bet Čijoko nostājas virs viņa. Viņa iespiež papēdi punktā uz krūtīm, un vīriņa labā plauša saplok. Kamēr viņš kampj gaisu, viņa iegrūž tam sejā kartīti.

Kā tai es to izmantoju?

Saņēmusi atbildi, viņa parāda pēdējo kartīti.