Beigu spēle. Aicinājums

HILALS IBN ISA AL SALTS

Derības baznīca, Aksūmas karaļvalsts, Ziemeļetiopija

Hilals pamet ciematiņu krustcelēs. Pateicībā par viesmīlību viņš atstāj iedzīvotājiem mazu sarkanakmens talismanu. Tas ir no Etiopijas, smalki tēsts krustiņš ar tīra platīna dzīsliņu. Viņš tiem nesaka, cik tas ir vērtīgs. Nav jēgas. Drīz viņi tāpat būs miruši, un Zeme paņems atpakaļ visu, ko radījusi cilvēce, un visu, kas, pēc cilvēces domām, tai pieder. Viņš vēršu pajūgā aizbrauc līdz lielākai pilsētai. Mašīnā ar kravas kasti līdz vēl lielākai. Džipā līdz vēl lielākai. Autobuss. Taksometrs. Vilciens. Lidmašīna. Viņš lido uz Honkongu, Briseli, Adisabebu. Viņš paņem tēvoča Nissan Maxima un aizbrauc līdz krāterim. Viņš sēž krātera malā un aizlūdz par upuriem un viņu ģimenēm, aizlūdz par nākotni, lai tā būtu laba, lai vienkārši būtu.

Jo šī ir Beigu spēle, viņš domā, stāvēdams pie joprojām smirdošās bedres. Nākotne beigsies, un laiks atsāksies no jauna.

Viņš pamet krāteri, atgriežas mašīnā un brauc uz ziemeļiem. Uz veco Aksūmas karaļvalsti, viņa tēvutēvu tēvutēvu karaļvalsti. Viņš ir Ezanas mazmazdēls, Gebres Meskela Lalibelas, Timkatas, Dieva Parādīšanās, nezināmā vadoņa mazdēls.

Viņš labi pārzina akmeni, pareģojumu un nāves labvēlību.

Viņš izkāpj no mašīnas un iet starp saviem ļaudīm. Viņš iet vairākus kilometrus, ietinies mirdzoši baltā un koši sarkanā audeklā. Viņam kājās ir ādas sandales. Šur un tur redzami cilvēki, tie strādā uz lauka, kopj kazas, kauj vistas, kuļ kviešus. Daži vecajie viņu pazīst un noslīgst ceļos, viņš paceļ savu skaisto, jauno roku ar plaukstu uz augšu kā teikdams: Nē, brāl, es esmu tu; tu esi es. Nostājies man blakus. Stāvi kopā ar mani.

Un viņi tā arī dara.

„Dzīvojiet,” viņš tiem saka.

Un viņi tā arī dara.

Viņi to redz viņa mirdzošajās, maigajās acīs: viņš ir viņējais; viņi ir viņējie.

Hilals šķērso neauglīgus kalnus, brūnus un sarkanus. Un viņš ir nonācis līdz tai. Vienai no pazemes akmens baznīcām, kas krusta formā izcirsta vulkāniskā pazemes klintī.

Tā ir slepena, nomaskēta, bieza ciedru meža ieskauta.

Tai ir 3318,6 gadi.

Hilals iziet cauri grāvju labirintam, kas ved uz baznīcu. Gaiss kļūst vēsāks, gaisma blāvāka. Viņš nonāk pie galvenajām durvīm, kas izcirstas akmenī, tāpat kā viss pārējais. Šeit ir viņa padomdevējs. Viņa garīgais skolotājs. Viņa uzticības persona.

Bijušais Spēlētājs Ebens ibn Muhameds al Džulans.

Hilals nometas ceļos, noliec galvu. „Skolotāj.”

„Tu esi Spēlētājs, tāpēc es vairs neesmu skolotājs. Nāc iekšā un izstāsti, ko redzēji.”

Hilals pieceļas kājās, paņem Ebenu pie rokas, un viņi ieiet drēgnajā baznīcā.

„Es redzēju dievu, un viņš mums izstāstīja par spēli.”

Jā.”

,,F.s redzēju pārējos. Lielākoties viņi ir neaptēsti.”

„Jā.”

„Es redzēju, kā viens nomirst. Vairāki centās nogalināt. Es redzēju, kā desmit aizbēga.”

„Jā.”

„Dievs sevi sauca par kepleru 22b.”

„Jā.”

„Tas teica, ka mums jāiegūst atslēgas: Zemes atslēga, Debesu atslēga, Saules atslēga. Uzvarētājam jāiegūst visas trīs.”

„Jā.”

„Viņš atstāja akmens disku, bet nepievērsa tam mūsu uzmanību.

To paņēma olmeks. Viņš bija kopā ar kehokieti. Viņiem sekoja mu. Neviens nepamanīja, ka es redzēju disku un ka olmeks to paņēma.” „Uzmanies no tās pēdējās, Spēlētāj.”

„Jā, skolotāj.”

„Es vairs neesmu skolotājs. Tagad esmu tikai Ebens.”

„Jā, Eben.”

„Viņš mums katram galvā atstāja norādi.”

Jā.”

„Manējā ir aplis.”

„Kāds?”

„Vienkārši aplis. Līnija. Tukšums iekšpusē un ārpusē.”

Viņi ir nonākuši līdz altārim. Ebens nometas tā priekšā ceļos, un Hilals viņam seko. Viņi noliec galvas. Virs viņiem slejas Kristus, kurš mūžīgi asiņo, mūžīgi cieš, mūžīgi mirst, mūžīgi dāvā dzīvību, mīlestību un piedošanu.

Ebens lēni saka: „Tātad tu nezini, ko tas nozīmē?”

,,F,s domāju, ka tas nozīmē disku, kuru olmeks paņēma. Viņam vajadzēja saņemt manu norādi. Viņam tā labāk noderētu. Vai varbūt man vajadzēja iegūt disku.”

„To tu nevari zināt. Pagaidām pieņem, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt, un dievi nekļūdās. Ko šis aplis tev saka?”

„Tas man atgādina disku un vēl kaut ko. Apli no akmeņiem. Akmens apli.”

„Jā.”

„Tas atgādina celtni. Senās pasaules celtni, kuru šeit apmeklēja dievi.” Jā.”

„Celtni, kas bija radīta, lai pastāvētu, kā daudz kas cits tajos laikos: no klints un akmens. Piemineklis telpai un laikam, un kosmosam. Priekšmets, kas iemiesoja akmens atmiņu un pastāvību. Tā seno spēku.”

„Jā.”

„Bet kurš akmens aplis? To ir tik daudz.”

Ebens pieceļas kājās. Hilals ne.

Ebens saka: „Es atnesīšu tev vīnu un oblātas.”

„Paldies, Eben. Es gribu meditēt. Šī vienkāršā norāde slēpj ko vairāk. Un tas man ir jāizloba.”

„Jā.”

Ebens pagriežas un aiziet, talāram čaukstot.

Aksūmietis Hilals no 144. cilts sakļauj rokas klēpī.

Aizver acis.

Viņam prātā ir aplis.

Sāra un Hago izkāpj no taksometra pie lielās un senās Terakotas armijas muzeja galvenās tūristu ieejas. Viņus uzreiz sagaida Vēja brālēns Čens Čens Dou. Sīks vīriņš, tik tikko 153 centimetrus garš, pieklājīgs, ar spožām acīm un pudeles dibena biezuma brillēm. Laukā ir tikai 17 grādu, bet viņa baltais krekls ar apkaklīti ir piesvīdis.