Beigu spēle. Aicinājums

VISI SPĒLĒTĀJI

Kaut kur Cjiņlina kalnos Ķīnā

Keplers 22b pazūd. Sargi, kas stāvēja pie piramīdas, pazūd. Piramīda paliek, vizuļojoša, iespaidīga, kā no citas pasaules. Atkal parādās durvis, tikai neviens nezina, kurp tās ved.

Spēlētāju locekļos pamazām-atgriežas dzīvība. Roku un kāju pirksti tirpst, tāpat kā prāts. Keplers 22b ar viņiem kaut ko izdarīja, ievadīja viņu smadzenēs kaut kādu informāciju, un tagad viņiem sāp galva.

Visi ir apdulluši. Visi zina, ka ātri jāatgūstas. Vilcināšanās var nozīmēt beigas.

Noteikumu nav.

Hago skatās apkārt. Viņi ir nelielā klajumiņā; dažus metrus no vietas, kur viņi sēž, mežs kļūst biezāks, un pretējā pusē gaida piramīda. Mežs varētu nodrošināt labu aizsegu. Piramīda Hago negrib minēt, kas varētu būt iekšā vai kuip ved durvis.

Sāra ir viņam blakus, viņa mirkšķina acis, cenzdamās atgūties. Viņas klātbūtne ir dīvaini nomierinoša viens pazīstams lielums nomācošajā jautājumu jūrā. Viņš pamana kaut ko zemē pāris pēdu no Sāras mugursomas. Pelēko akmens disku, kas karājās kepleram 22b kaklā. Jūs katrs saņemsiet norādi.

Hago metas tam pakaļ.

Čijoko pamana, ka Hago sniedzas pēc diska. Viņš izkustas pirmais. Iespaidīgi. Čijoko muskuļi ir stīvi, kūtri.

Viņa pretojas nespēkam un arī metas pēc diska, bet Hago ir ātrāks. Čijoko pirkstu gali tikai aizskar vēso akmens virsmu, kad viņš to paķer. Hago pielec kājās. Sāra uzmet plecā somu un nostājas viņam blakus. Čijoko iebāž roku savā somā un izvelk virves rituli. Viņa nedrīkst

i/rādīt pārējiem, ka Hago ir dabūjis Bajankaraulas disku, citādi viņai pašai to nemūžam neizdosies nozagt. Lēnām, ļoti lēnām viņa sāk atmuguriski kāpties prom no klajuma.

Hago novērš skatienu no Čijoko. Mēmā meitene redzēja, ka viņš pagrābj disku, bet liek viņu mierā. Gudrs gājiens. Šobrīd labāk izvairīties no atklāta konflikta. Hago vajadzēs viņu uzmanīt. Viņš aši ieslidina disku nelielā mugursomā, kuru nopirka Sjiaņā, un saķer Sāru aiz rokas. Viņas muskuļi ir cieti, saspringuši.

„Laid vaļā,” viņa čukst.

Hago pieliecas viņai tuvu pie auss. „Man ir keplera disks. Pazūdam no šejienes.”

Diska atrašana ir veiksme, pat ja ne viens, ne otrs īsti nezina, ko tas nozīmē. Viņi darbojas kopā, un tagad viņiem ir priekšrocība. Pārējiem to labāk neizrādīt, Sāra domā. Jo tad mēs kļūtu par mērķi. Viņa vēlas, kaut Hago nebūtu saķēris viņu aiz rokas. Viņa nokrata roku un pakāpjas sāņus, cerēdama, ka viņi nav sevi nodevuši.

Bet vārdu apmaiņu redzēja Kala. „Ko tu viņai pateici?” Viņai rokā ir īss zelta šķēps, meitene to nolaiž, gatava uzbrukt.

Hago skatās viņai acīs nemirkšķinādams un smaida tā, ka atklājas ar briljantiem rotātie zobi un bakurētainajos vaigos iegulst bedrītes.

„Tu jau tik drīz gribi mirt, meitenīt?”

Hago un Kala stāv viens otram pretī, brīvi, pašpārliecināti, nelokāmi.

Šī ir pirmā no daudzām konfrontācijām, kas izšķirs Beigu spēles iznākumu.

Cits pēc cita visapkārt aplim tiek izvilkti ieroči. Tieši par to Čijoko uztraucās un tāpēc atkāpās. Paranoja ir gandrīz taustāma. Viņa sper vēl vienu soli atmuguriski tuvāk meža aizsegam.

Aņs sāk trīcēt. Viņš iebāž roku aiz vestes makšķernieku apģērba ar daudzām mazām kabatiņām un rāvējslēdzējiem. Markuss to pamana. Viņa duncis ir izvilkts un tā vien alkst izliet asinis. Bet ja tam drebelīgajam, sīkajam draņķim ir pistole vai kāds cits tālas darbības ierocis, būs jārīkojas ļoti strauji.

„Ko tu dari?” Markuss prasa, mētādams dunci no vienas rokas otrā.

Aņs apstājas. ,,Z-z-z-z-āles. Man jāiedzer z-z-z-z-zāles.”

Čijoko klusiņām atkāpjas ēnās. Neviens nepamana, kā viņa pazūd.

Sāra ieskatās pulkstenī. 3:13:46 naktī.

Ja Hago ir disks, tad es iešu viņam līdzi, Sāra nolemj. Tā nav tikai stratēģiska priekšrocība, es nedomāju, ka esmu tam gatava. Varbūt viņš man palīdzēs palikt dzīvai.

Hilals pasper soli tuvāk vietai, kur reiz bija apļa centrs. Viņš izstiepj u7. priekšu abas rokas, tās ir tukšas. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš nav izvilcis ieroci.

„Beigu spēles māsas un brāļi, aprunāsimies,” Hilals saka līganā balsī. „Mums daudz kas jāapspriež. Šai naktij nav jābeidzas ar asinsizliešanu.”

Baitsahans ieķiķinās, šis gļēvulis viņu uzjautrina. Visi pārējie ignorē Hilalu. Kala nenovērš acis no Hago un nenolaiž šķēpu.

Pamanīdama, ka Čijoko ir pazudusi, Šari ar izteiktu indiešu akcentu iejautājas: „Kur ir mēmule?”

Alise pārlaiž skatienu apļa perimetram. „Notinusies. Gudriniece.”

Hilals izskatās sadrūmis, vīlies. Viņš zināja, ka būs grūti noslēgt mieru, taču cerēja, ka pārējie viņu vismaz uzklausīs. „Māsas un brāļi, mums nevajadzētu cīnīties. Vēl ne. Jūs dzirdējāt, ko teica būtne. Noteikumu nav. Mēs varam sadarboties visu cilvēku un Zemes radību vārdā. Mēs varam sadarboties vismaz līdz brīdim, kad būsim spiesti vērsties cits pret ci…”

Viņu pārtrauc švīkstoņa, ar kuru no ēnas izlido virve ar metāla atsvaru galā. Tā aptinas cieši Hilalam ap kaklu. Viņš paceļ rokas pie kakla. Virve tiek nospriegota, un Hilals apgriežas riņķī un rīstīdamies nokrīt zemē.

„Kas, ellē, tas bija?” Makabī prasa, apcirzdamies apkārt.

Baitsahans negaida, lai to noskaidrotu. Viņš metas uz mežu. No tumsas seko vēl viens virves uzbrukums, šī jau lido no citas vietas, it kā to raidītu cits cilvēks. Tā tuvojas Hago, bet viņš pēdējā brīdī palec atpakaļ, un virve ļengani nokrīt zemē, taču tiek aši ierauta atpakaļ mežā.

Nolūst zars. Viņi pamana krūmos pazibam Čijoko bālo ādu un melnos matus.

„Tā ir nolādētā mēmule!” Alise iekliedzas.

Brīdī, kad viņi pagriežas pret Alisi, no tumšā meža šņākdama izlido bulta un ieurbjas Makabī labajā augšstilbā. Viņš sagrīļojas un paskatās lejup. Garais bultas kāts no priekšpuses ir caururbis kāju un izgājis tai cauri; sariešas un sāk tecēt asinis. Tas noteikti ir sīkais krancis Baitsahans, kas šauj no meža aizsega.

Nedomādams Makabī nolauž bultu un izrauj to laukā. Sāpes ir dedzinošas, bet viņš nekliedz. Viņš ir pārskaities. Sīkais sūdabrālis sabojāja labu uzvalku.

„Pie velna, es aizeju,” Kala paziņo, aizmirsdama Hago. Viņa metas skriet uz piramīdas pusi.

„Izbeidziet šo vājprātu!” Hilals ir atbrīvojies no virves un atguvis elpu. „Tam nav jānotiek šādi!”

Par atbildi zemē viņam starp kājām ieurbjas bulta. Hilals rāpus atkāpjas mežā.

„Aiztaupi sprediķi citai reizei, sludinātāj,” nosaka Elina un arī seko viņam mežā.

Gaisu pāršķeļ vēl viens svilpiens. Sāra instinktīvi pasniedzas uz Hago galvas pusi un ar pliku roku noķer gaisā bultu, pirms tā sasniedz savu mērķi Hago galvaskausu.

Hago paskatās uz viņu. Viņš nekad mūžā nav redzējis, ka kāds tā izdarītu. Puisis iepleš acis, viņš ir pateicīgs. „Kā tu…”

„Mums jātiek prom,” Sāra saka. Viņa pati arī netic, ka tikko to izdarīja. Viņa bija trenējusies vēl, vēl un vēl, saplēsusi rokas skrandās, mēģinot noķert bultas, bet tas nekad nebija izdevies.

Līdz šim brīdim.

Viņa nomet bultu zemē un sagrābj Hago aiz rokas. „Ejam.”

Viņi pagriežas un metas skriet uz meža pusi.

Aņs Liu vairs nemēģina sazvejot savu tablešu pudelīti. Viņš pieceļas kājās, iztaisno plecus un uzlūko tos, kas vēl palikuši. Puiša sejā ir ļauns smaids.

No meža izlido trešā bulta un trāpa Aņam tieši krūtīs. Viņš uzjautrināts paskatās uz to un ar roku notrauc bultas kātu no bruņu vestes, kuru zem makšķernieka kabatām neviens nepamanīja. Viņš nevērīgi pasviež uz pārējo Spēlētāju pusi mazu, tumšu, valrieksta lieluma lodīti. Tas pārsteidz Markusu, kurš stāv vistuvāk. Instinkts mudina pasniegties un noķert to, ko Aņs ir pasviedis. Bet, mirkli pirms lodīte iegūlusi Markusa plaukstā, tā eksplodē.

Sprādziens ir daudz spēcīgāks, nekā varētu gaidīt no tāda lieluma bumbas. Ķermeņi lido uz visām pusēm. Sāra zaudē dzirdi, dažus mirkļus apkārt valda haoss. Viņa paceļ galvu un ierauga Markusu, kurš līdzinās zombijam. Abas rokas norautas līdz plecam, žoklis vaļīgi nokarājas no galvaskausa. Seju un ķermeņa augšdaļu klāj asinis. Āda galvas kreisajā pusē ir sašķērēta sloksnēs kā siers, un auss nokarājas pie kakla.

Kaut kas griezdamies nokrīt no debesīm Sārai tieši pie kājām. Pirksts. Tas norāda uz 167°49'25”.

Sārai kļūst nelabi, jo tas atgādina meteorīta katastrofu un izlaidumu, un pamesto Kristoferu.

Tas atgādina viņas labāko draudzeni Rīnu.

Un brāli Teitu.

Pagājusi tikai nedēļa.

Nedēļa.

Viņai vajadzētu sērot kopā ar ģimeni, sēdēt dzīvojamajā istabā, ēst un apskauties, un sadoties rokās.

Tā vietā viņa ir šeit.

Viena.

Spēlē.

Viņa uzmet skatienu Hago.

Varbūt nav viena.

Markuss noslīgst ceļos, iekrīt ar seju zemē. Markusam Loksijam Megalosam, 5. cilts mīnojietim, Beigu spēle ir beigusies.

Aņs apcērtas riņķī un, liesmu pavadīts, pazūd mežā. Viņš ir uzspridzinājis vēl vienu degbumbu. Mežs sāk degt. Lai gan liesmas ir 59 pēdu attālumā, karstums iedzeļ Sārai sejā.

„Nāc!” Hago sauc. Viņš pieceļ viņu, un abi streipuļo prom. Viņiem jātiek prom caur piramīdu. Pa durvīm, kas atkal ir parādījušās, lai gan viņi nezina, kurp tās aizvedīs. Nevar riskēt un skriet uz mežu, ja tur plosās ugunsgrēks, ja tur uzglūn Aņs, Čijoko, Baitsahans un sazin kas vēl. Viņi sasniedz piramīdu un apstājas pie durvīm.

Spožajā virsmā atspoguļojas ugunsgrēka liesmas, tumšais mežs. Sāra pastiepj roku. Pār durvju aiļu pārslīd zeltainu tēlu virkne. Daži ir pazīstami: Gizas piramīdas, Karahundže, Pumapunku ģeometrisko akmeņu jūklis, Čoga Zanbila.

Citos attēloti megalīti un zīmes, elki un statujas, skaitļi un figūras, ko Sāra nepazīst.

Gaisu viņiem aiz muguras satricina vēl viens sprādziens.

„Šķiet, tas jautā, kurp mēs gribam doties,” Sāra saka.

Hago paskatās pār plecu. „Jebkur, tikai prom no šejienes,” viņš atbild. Puisis saspiež Sāras plaukstu, un kopā viņi sper soli uz priekšu un iziet cauri dīvainajam portālam. Viņi neievēro, ka tieši aiz muguras ir Makabī Adlajs, asiņojošs, nikns un kārs pēc nāves.

.