Beigu spēle. Aicinājums

HAGO TLALOKS, SĀRA ELOPEJA

Vilciens T41, 8. vagons, caur Šidzjadžuanu, Ķīna No: Pekina Uz: Sjiaņa

Hago Tlaloks brauc tālsatiksmes vilcienā no Pekinas uz Sjiaņu. Viņam vajadzēja gandrīz trīs dienas, lai šeit nokļūtu. No Huljakas uz Limu.

No Limas uz Maiami. No Maiami uz Čikāgu. No Čikāgas uz Pekinu.

24 122 kilometri. 13 024,83^ jūras jūdzes. 79 140 413,56 pēdas.

Un tagad vēl 11,187 stundas vilcienā.

Ilgāk, ja tas ceļā aizkavēsies.

Beigu spēle negaida, tāpēc viņš cer, ka kavēšanās nebūs.

Hago ir atsevišķa kupeja, bet matracis ir ciets, un viņu urda nemiers. Viņš pieceļas sēdus un sakrusto kājas, skaita elpas. Viņš skatās laukā pa logu un domā par skaistāko, ko gadījies redzēt: meitene, kas aizmieg smiltīs, kamēr Kolumbijas pludmalē riet saule; mēness stari, kas atspīd Amazones virmojošajos ūdeņos; Naskas līnijas dienā, kad viņš kļuva par Spēlētāju. Tomēr prāts nenomierinās. Viņš neelpo ar pilnu krūti. Pozitīvā vizualizācija izšķīst zem smagās nastas.

Viņš nespēj nedomāt par šausmām, kas piemeklēja viņa dzimto pilsētu. Elles liesmas un degošas plastmasas un miesas smaka, un raudošu vīriešu, degošu sieviešu un mirstošu bērnu kliedzieni. Ugunsdzēsēju, armijas, politiķu bezspēcība. Visu un visa bezspēcība vardarbības priekšā.

Dienā, kad Hago saņēma savu meteorīta gabalu, saule austot apspīdēja pie viņa vecāku villas sapulcējušos ļaužu pūli. Daudzi bija zaudējuši visu un cerēja, ka viņa ģimene spēs to atdot. Kamēr Hago kravāja mantas, viņa vecāki darīja, ko varēja. Astrofiziķi televīzijā mētājās ar tukšiem solījumiem, ka nekas tāds nekad vairs neatkārtosies.

Viņi kļūdījās.

Būs vēl.

Lielākas, postošākas katastrofas.

Daudz vairāk cilvēku cietīs.

Daudz vairāk sadegs.

Daudz vairāk mirs.

Cilvēki nosauca 1 luljakā nokritušo meteorītu par elpurio del diablo. Sātana Dūre.

Zemē ietriecās vēl vienpadsmit dūres, nogalinot vēl daudz, daudz vairāk cilvēku.

Meteorīti nokrita, un tagad pasaule ir citāda.

Vārīga.

Pārbijusies.

Hago zina, ka jāstāv pāri šādām izjūtām. Viņš ir mācīts pacelties pāri šādām izjūtām, un tomēr nespēj aizmigt, nespēj atslābināties, nespēj nomierināties. Viņš nolaiž kājas pāri gultas malai un noliek kailās pēdas uz plānā, vēsā paklāja. Viņš izkrikšķina kaklu un aizver acis. Meteorīti bija tikai ievads.

Todo, lodo el tiempox , viņš domā. Todo.

Viņš pieceļas kājās. Ceļgali nokrikšķ. Viņam jātiek laukā no kupejas, jāizkustas, jāmēģina izvēdināt galvu. Viņš paķer zaļas strādnieku bikses ar uzšūtām kabatām un uzvelk tās kājās. Viņa kājas ir tievas, stipras. Tās izpildījušas vairāk nekā 100 000 pietupienu. Viņš apsēžas krēslā un uzvelk vilnas zeķes, ādas mokasīnus. Viņa pēdas vairāk nekā 250 000 reižu spērušas pa smagu maisu. Viņš piesprādzē pie apakšdelma mazu taktisko duncīti un ieslīd rūtainā kreklā ar garām piedurknēm. Viņš ir izpildījis vairāk nekā 15 000 atspiešanos ar vienu roku. Viņš paķer iPod un iesprauž ausīs melnas austiņas. Viņš ieslēdz mūziku. Mūzika ir skarba, smaga un skaļa. Metāls. Viņa mūzika un viņa ieroči. Smags, smags metāls.

Hago pieiet pie kupejas durvīm. Pirms iziešanas ieskatās spogulī, kas viņu rāda pilnā augumā. Viņš ir garš, tievs un stiegrs, kā nospriegots kabelis. Mati ir piķa melni, īsi un izspūruši. Āda ir karameles krāsā,

viņa tautas krāsā, kas nav tikusi atšķaidīta 8000 gadu. Acis ir melnas. Seju izraibina septiņu gadu vecumā izslimotas ādas infekcijas rētiņas, un gara, robaina rēta stiepjas no kreisās acs kaktiņa pāri vaigam un žoklim līdz kaklam. Šo rētu viņš ieguva nažu cīņā 12 gadu vecumā. Saķērās ar mazliet vecāku zēnu. Hago ieguva rētu, bet atņēma otram puikam dzīvību. Hago ir neglīts un draudīgs. Viņš zina, ka cilvēki izskata dēļ baidās no viņa, un tas viņu uzjautrina. Viņiem vajadzētu baidīties tā dēļ, ko viņš prot. Ko spēj. Ko ir izdarījis.

Viņš atver durvis, iziet gaitenī, iet uz priekšu. Ausīs auro mūzika, skarba, smaga un skaļa, tā noslāpē riteņu tērauda griezīgo šņirkstēšanu pret sliedēm.

Viņš ieiet restorānvagonā. Pie trijiem galdiņiem sēž pieci cilvēki: divi ķīniešu uzņēmēji sēž vieni, viens savā nodalījumā ir aizmidzis, galvu pret galdu atspiedis, otrs dzer tēju un blenž klēpjdatorā; ķīniešu pāris klusi un dedzīgi sarunājas; ar muguru pret viņu sēž meitene ar gariem, bizē sapītiem kastaņbrūniem matiem.

Hago nopērk turziņu zemesriekstu un kolu un dodas uz tukšo galdiņu blakus meitenei ar kastaņbrūnajiem matiem. Viņa nav ķīniete.

Viņa lasa China Daily jaunāko numuru. Pa visu lapu ir krāsainas fotogrāfijas ar postījumiem Sjiaņas krātera apkārtnē. Krāteris ir vietā, kur reiz bija stāvējusi Mazā Meža Zoss pagoda. Viņš apsēžas. Viņa ir piecu pēdu attālumā no Hago, iegrimusi lasīšanā; meitene nepaceļ skatienu.

Viņš izloba zemesriekstus, iemet mutē, malko kolu. Viņš pēta viņu. Glīta, izskatās pēc amerikāņu tūristes, blakus stāv vidēja lieluma mugursoma. Viņš redzējis neskaitāmas tādas meitenes, piestājot Huljakā pa ceļam uz Titikakas ezeru.

„Nav pieklājīgi tā blenzt,” viņa saka, vērdamās laikrakstā.

„Domāju, ka tu nemani,” viņš atbild angļu valodā ar akcentu.

„Es pamanīju.” Viņa joprojām nav uz viņu paskatījusies.

„Vai drīkstu apsēsties pie tevis? Pēdējās dienās nav iznācis daudz runāt ar cilvēkiem, un šī valsts var būt bien loco[8].”

„Kam tu to saki,” viņa atsaucas, paceldama skatienu, viņas acis urbjas I lago. Viņa noteikti ir visskaistākā amerikāniete un varbūt pat sieviete, kādu viņam gadījies redzēt. „Nāc šurp.”

Viņš piepaceļas un ieslīd nodalījumā pretī meitenei. „Zemesriekstu?” „Paldies, nē.”

„Prātīgi.”

„Hmm?”

„Neņemt no svešinieka neko ēdamu.”

„Vai tu grasījies mani noindēt?”

„Varbūt.”

Viņa smaida un izskatās, ka pārdomā piedāvājumu, it kā viņš būtu metis meitenei izaicinājumu. „Pie velna, es riskēšu.”

Viņas smaids viņu iznīcina. Parasti viņš valdzina sievietes un ir to darījis desmitiem reižu, bet šī valdzina viņu. Viņš pastiepj turzu, un meitene paņem sauju zemesriekstu, izber tos uz galda sev priekšā.

„Cik ilgi tu šeit esi?” viņa jautā.

„Vilcienā?”

„Nē. Ķīnā.”

„Mazliet vairāk nekā trīs nedēļas,” viņš melo.

„Ak tā? Es arī. Apmēram trīs nedēļas.” Viņš ir mācījies pazīt melus, un viņa melo. Interesanti, viņš prāto, vai viņa varētu būt viena no viņiem? „No kurienes tu esi?” viņa jautā.

„No Amerikas.”

„Tas ir skaidrs. No kuras vietas?”

„No Omahas.” Šoreiz viņa nemelo. „Un tu?”

„No Peru, dzīvoju netālu no Titikakas ezera.” Tad viņš arī nemelos. Viņa izbrīnā paceļ uzacis un nosmīkņā. „Nebiju domājusi, ka tā ir reāla vieta, līdz notika šis…” Viņa norāda uz avīzi.

„Meteorīti.”

„Jā.” Viņa pamāj ar galvu. „Jocīgs nosaukums. Titī Kakas ezers.” Viņa sadala vārdu divos, kā mēdz darīt svešzemnieki, kad par to uzjautrinās. „Tiešām neko labāku nespējāt izdomāt?”

„Daži domā, ka tas nozīmē Pumas Akmens, bet citi, ka Svina Klints,

un daudzi to uzskata par mistisku, spēcīgu vietu. Amerikāņi uzskata, ka to apmeklē NLO un radījuši citplanētieši.”

„Padomā tik,” viņa smaidīdama saka. „Omaha nemaz nav mistiska. Lielākā daļa cilvēku domā, ka tā ir loti garlaicīga. Tomēr mums ir labs steiks. Un Vorens Balets.”

Hago ieķiķinās. Viņš pieņem, ka tas ir joks. Viņš nezina, kas ir Vorens Bafets, bet šim vīram ir resns, stulbs amerikāņu vārds.

„Dīvaini, vai ne?” Viņa pāršķeļ vēl vienu zemesriekstu.

„Kas?”

„Es esmu no Omahas, bet tu no Titikakas ezera apkārtnes, bet mēs braucam vilcienā uz Sjiaņu. Abās vietās nokrita meteorīti.”

„Jā, tas ir dīvaini.”

„Kā tevi sauc?”

„Feo.” Viņš iemet mutē zemesriekstu.

„Priecājos iepazīties, Feo. Es esmu Sāra.” Viņa iemet mutē zemesriekstu. „Saki… vai tu brauc uz Sjiaņu apskatīt krāteri?”

„Es? Nē. Tikai ceļoju. Un diez vai Ķīnas valdība vispār laidīs kādu tam tuvumā.”

„Drīkstu uzdot tev jautājumu, Feo?”

„Protams.”

„Vai tev patīk Spēlēt spēles?”

Viņa ir atklājusi sevi. Viņš nav īsti drošs, vai tas ir prātīgi. No atbildes būs atkarīgs, vai viņa atklās viņu.

„Ne īpaši,” viņš aši atbild. „Bet mīklas gan man patīk.”

Viņa atliecas atpakaļ. Intonācija mainās, koķetā čivināšana pazūd. „Man ne. Man patīk skaidrība. Neieredzu neziņu. Es cenšos to pēc iespējas ātrāk izskaust no savas dzīves.”

„Iespējams, tā ir laba taktika, ja tas tiešām izdodas.”

Viņa smaida, un, lai gan viņam vajadzētu saspringt, būt gatavībā meiteni nogalināt, Sāras smaids atbruņo Hago. „Tātad… Feo. Vai tas kaut ko nozīmē?”

„Tas nozīmē „neglīts”.”

„Vecāki tevi tā nosauca?”

„Mans īstais vārds ir Hago, bet visi mani sauc par Feo.”

„Tu tāds neesi, lai gan ļoti centies.”

„Paldies,” viņš atbild, nespēdams apspiest smaidu, iemirdzas briljantiņi zobos. Viņš nolemj izmest ēsmu. Ja viņa uzķersies, abiem būs skaidrs. Viņš nav pārliecināts, ka tā ir gudra taktika, bet zina lai uzvarētu Beigu spēlē, ir jāriskē. Ienaidnieki radīsies paši. Bet draugi ne. Kāpēc lai viņš neizmantotu nejaušu tikšanos, kamēr nekas vēl nav sācies, un nenoskaidrotu, kas būs šī skaistā amerikāniete?

„Tātad, Sāra no Omahas, kas ieradusies šeit brīvdienās, vai tu gribētu kopā ar mani Sjiaņā apmeklēt Lielo Meža Zoss pagodu?”

Viņa nepaspēj atbildēt, kad ārpusē nozibsnī balts uzliesmojums. Vilciens sašūpojas un bremzē. Gaisma noraustās un izdziest. No otras restorānvagona puses atskan skaļš, vibrējošas stīgas strinkšķini līdzīgs troksnis. Hago skatienu acumirklī piesaista sarkana, blāvi mirgojoša gaismiņa zem galda. Viņš atkal pievērš skatienu logam, gaisma laukā kļūst spilgtāka. Viņi abi ar Sāru pieceļas un dodas tās virzienā. Tālumā no austrumiem uz rietumiem debesīm pāri pārskrien spoža šautra. Tā izskatās pēc krītošas zvaigznes, bet ir pārāk zemu, trajektorija ir taisna kā žilete. Hago un Sāra kā piekalti skatās, kā josla tumšajās Ķīnas nakts debesīs kļūst arvien platāka. Pēdējā brīdī josla pēkšņi maina virzienu un, lidojot 88 grādu leņķī no ziemeļiem uz dienvidiem, pazūd aiz apvāršņa.

Viņi atraujas no loga, gaisma iedegas, un vilciens uzņem gaitu. Pārējie cilvēki restorānvagonā satraukti sarunājas, bet šķiet, ka neviens nav pamanījis, kas notika laukā.

Hago pieceļas kājās. „Nāc līdzi.”

„Kurp?”

„Nāc līdzi, ja gribi dzīvot.”

„Ko tu runā?”

Viņš izstiepj roku. „Nekavējoties.”

Viņa pieceļas kājās un seko viņam, taču pie rokas neķeras. Pa ceļam viņš saka: „Ja es sacītu, ka esmu 21. cilts Spēlētājs, vai tas tev ko izteiktu?”

„Es tev teiktu, ka esmu 233. cilts Spēlētāja.”

„Pamiers, vismaz pagaidām?”

„Jā, pagaidām.”

Viņi sasniedz galdiņu, zem kura Hago redzēja mirgojošo gaismu.

Pie tā sēž ķīniešu pāris. Viņi pārtrauc sarunu un jautājoši lūkojas uz abiem ārzemniekiem. Hago un Sāra neliekas ne zinis par pāri, Hago nometas ceļos, un Sāra noliecas, lai redzētu viņam pār plecu. Pagaldē pie sienas pieskrūvēta melna metāla kaste ar mazu, tik tikko mirgojošu LED lampiņu vidū. Virs LED lampiņas ir simbols MMelnās kastes stūrī ir digitālais displejs. Tajā rakstīts: AA:AA:AQ. Pēc sekundes: AA:AA:AP. Vēl pēc sekundes: AA:AA:AO.

„Vai tas ir tas, ko es domāju?” Sāra jautā, pasperdama soli atpakaļ.

„Es negribu palikt, lai to noskaidrotu,” Hago saka.

„Es arī negribu.”

„Paņemsim tavu somu.”

Viņi atgriežas pie galda, un Hago paķer mugursomu. Viņi aiziet līdz vagona pakaļgalam un atver durvis, iziet starp vagoniem.

Ja burti ir sekundes, viņiem atlikušas 11.

Sāra norauj avārijas bremzi.

Tā nedarbojas.

Garām slīd ainava. Tā viņus gaida.

„Lec,” Hago saka, pakāpdamies malā.

Astoņas sekundes.

Viņa nevilcinās, lec.

Septiņas sekundes.

Viņš apskauj mugursomu, cerēdams, ka tā amortizēs kritienu, lec. Piezemēšanās ir sāpīga, bet Hago ir trenējies ignorēt sāpes. Viņš pa grantēto uzbērumu noripo līdz putekļainajai zemei, sarijas zāli, saskrāpē seju un plaukstas. Viņš nav īsti drošs, taču domā, ka izmežģījis labo plecu.

Trīs sekundes.

Viņš stājas ripot.

Divas sekundes.

Sara ir dažus jardus tālāk, jau piecēlusies kājās, it kā piezemējoties nemaz nebūtu savainojusies. „Vai esi vesels?” viņa jautā.

Viena sekunde.

Vilciens ir pabraucis viņiem garām.

„Jā,” viņš atbild, prātodams, vai viņa jūt, ka viņš melo.

Nulle.

Sāra notupjas viņam blakus, gaida, kad vilciens uzsprāgs.

Nekas nenotiek.

Debesīs parādījušās zvaigznes.

Viņi skatās.

Gaida.

Hago paveras debesīs un rietumu pusē virs apvāršņa redz Lauvu un Vēzi.

„Varbūt mēs pārsteidzāmies…” Sāra iesāk, un tieši tajā mirklī restorānvagons kļūst gaišs un tam izsprāgst logi. Viss vagons, oranžu liesmu mākoņa ieskauts, uzlido 50 vai vairāk pēdu augstumā. Triecienvilnis izveļas cauri vilcienam. Aizmugurējie vagoni sačokurojas, inerce tos sastumj juceklīgā kaudzē. Priekšējos vagonus aizsedz sprādziens un tumsa, bet Hago saskata lokomotīves gaismas, kad to nosviež no sliedēm. Nakti pāršķeļ griezīgs metāla troksnis, tuvāk vilciena priekšgalam nogrand vēl viens, mazāks sprādziens. īss klusuma brīdis, un tad atskan kliedzieni.

„Mierda[9],” hago aizelsies nosaka.

„Izskatās, ka mums būs pie tādām lietām jāpierod, vai ne?”

„Jā.” Hago saviebjas.

„Kas tev sāp?”

„Plecs.”

„Parādi.”

Hago pagriežas pret Sāru. Labā roka karājas krekla piedurknē.

„Vai vari pakustināt pirkstus?”

Viņš var.

„Delnas locītavu?”

Viņš var.

„Labi.”

Viņa uzmanīgi satver viņa roku abās rokās un mazliet paceļ. Cauri plecam un pāri mugurai pārskrien skaudra sāpe, taču viņš neko nesaka. Viņš izturējis ne to vien.

„Izmežģīta. Nedomāju, ka pārāk smagi,” viņa saka.

„Tu nedomā vai nezini?”

„Es nedomāju. Agrāk esmu tādu izmežģījumu ievilkusi tikai vienu reizi. Brālim,” viņa klusi saka.

„Tu vari to ievilkt atpakaļ?”

„Protams, Feo. Es esmu Spēlētāja,” viņa atbild, cenzdamās runāt tā, lai neizklausītos, ka viņa mēģina pārliecināt pati sevi. „Es protu dažādus brīnumus.” Viņa atkal paceļ Hago roku. „Taču tas sāpēs.”

„Man vienalga.”

Sāra pavelk, pagriež un pastumj roku, un tā ielec atpakaļ vielā. Hago dziļi elpo caur sakostiem zobiem, pārbauda roku. Tā darbojas.

„Paldies, Sāra.”

Kliedzieni kļūst skaļāki.

„Tu manis dēļ būtu darījis to pašu.”

Hago smaida. Nez kāpēc viņš iedomājas cilvēkus, kas bija ieradušies pie viņa vecākiem pēc tam, kad Huljakā nokrita meteorīts. Ir parādi, kas noteikti jāatdod.

„Nē, nebūtu,” viņš saka. „Bet tagad es to darīšu.”

Sāra pieceļas kājās, paskatās uz vraka pusi. „Mums jātaisās prom.

Pirms ieradusies valdība, pirms viņi sāk uzdot jautājumus.”

„Tu domā, ka tas bija domāts mums?” Hago jautā.

„Kā citādi. Šī ir Beigu spēle,” viņa saka, pastiepdama viņam pretī roku. „Mani sauc Sāra Elopeja. Es esmu kehokiete.”

Viņš satver viņas plaukstu, un viņā kaut kas iedegas, it kā tā būtu kā radīta viņa plaukstai, it kā tieši to viņš būtu gaidījis. Tas viņu arī biedē, jo Hago zina, cik bīstamas var būt šādas jūtas, to dēļ viņš var kļūt viegli ievainojams, sevišķi, ja kādam ir tādas spējas kā viņai. Taču pagaidām viņš ļaus sev to just, priecāties par to.

„Es esmu I lago Tlaloks. Olmeks.”

„Priecājos iepazīties, Hago Tlalok. Paldies, ka izglābi man dzīvību. Esmu tava parādniece.”

Hago paskatās skaidrajās debesīs un atceras gaismas šautru, kas pārlaidās pāri galvai un radīja vilciena elektroapgādē īssavienojumu pietiekami ilgi, lai viņš saskatītu detonatora mirgojošo spuldzīti. Viņš, protams, pieņem nopelnus par Sāras dzīvības glābšanu. Viņam ir izdevīgi, ka cits Spēlētājs ir parādā. Taču puisis zina patiesību: šautra debesīs bija brīdinājums. Viņu brīdinājums, Viņi rūpējas, lai Spēlētāji paliktu dzīvi vismaz līdz Aicinājumam.

„Nav par ko,” viņš saka.

Ne vārda neteikdama, Sāra uzliek plecos mugursomu un aizskrien tumsā. Viņa ir ātra, stipra, gracioza. Hago smaida, skatīdamies, kā viņas bize šūpojas no vienas puses uz otru.

Viņam ir jauns draugs.

Skaistā 233. cilts Spēlētāja.

Jauns draugs.

Varbūt kas vairāk.

43.98007, 18.179324'lv