Beigu spēle. Aicinājums

EILINA KOPA, SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Beluiso ezers, Lombardija, Itālija

Eilina vēl nav izlēmusi, ko darīt. Doties uz Stonhendžu? Vai palikt un gaidīt, zinot, ka šeit viņa ir drošībā, zinot, ka vairāki Spēlētāji mirs? Iekārtojusies un atšifrējusi alas zīmējumu jēgu, viņa izbauda atrašanos aiz sānu līnijas. Dzīve pie dabas viņai ir piemērota.

Eilina medī. Viņai ir apriebusies ala un drūmie pareģojumi. Vēsais gaiss apskaidro domas, kamēr viņa prāto, cik ilgi vilcināties un kam tieši viņa tic.

Bērnībā tēvs bija viņu nolaupījis un atvedis uz šo pašu vietu. Eilina domā, ka varbūt šeit bija laimīga.

Starp kalniem atbalsojas dzinēja troksnis. Eilina neliekas par to ne zinis. Milāna rietumos ir samērā tuvu; kopš viņa te ieradusies, pāri lidojušas daudzas mazās lidmašīnas. Meitene pievēršas savam darāmajam. Izņem no cilpas balto trusi un uzšķērž vēderu, izņem iekšas. Viņa satver ādu un sāk plēst. Apstājas. Kaut kas ir citādi. Lidmašīna ir zemu.

Laižas arvien zemāk.

Dzinējs rēc un klepo, un viņa zina.

Kāds ierodas.

Lai redzētu to pašu, ko redzējusi viņa.

Viņa noslauka asiņainās rokas džinsos un paķer šauteni.

Pietiek gaidīt.

Tāpat kā viņas tēva, arī Eilinas miers ir iztraucēts.

Beluiso ezers ir garš, un no visām pusēm to ieskauj stāvi kalni. Kristofers vada lidmašīnu. Viņš ir nolidojis vairāk stundu nekā Sāra vai Hago. Viņš mācījās lidot, kamēr mazie slepkavas apguva kravmagu jeb tuvcīņu. „Beidzot vari būt noderīgs,” Hago noburkšķ, bet Kristofers neliekas ne zinis. Viņš jūtas labi. Viņš pat uzliek plaukstu uz Sāras kājas, un viņa to nenokrata. Viņi pārlido pāri ezeram no ziemeļiem uz dienvidiem un apgriežas. Kristofers nolaiž priekšgalu un palielina ātrumu, lidmašīna nolaižas uz ezera virsmas. Aizstūrē līdz rietumu krastam un izslēdz dzinēju.

Hago ielec ūdenī un brien uz krastu, sekodams GPS. Viņš ieiet mežā. Sāra ielec ūdenī, dodas viņam pakaļ. Kristofers izliecas pa durvīm.

„Es gaidīšu tepat. Tas slīpums manam celim ir pārāk stāvs.”

„Mēs drīz atgriezīsimies,” Sāra atbild. „Tu labi lidoji.”

Kristofers pamāj ar galvu un cenšas apspiest smaidu. Vērodams, kā Sāra un Hago risina to skaitļu murgu kuru Kristofers joprojām nesaprot un droši vien nekad arī nesapratīs -, viņš jutās bezpalīdzīgs. Bet, šķiet, viņš tomēr var būt kaut kā noderīgs. Hago jau ir iegājis mežā. Sāra pasmaida un seko viņam, skriedama augšup pa stāvo nogāzi.

Eilina dodas ieņemt pozīciju. Šautene ir smaga, sistēmas karabīnes šķind. Nolaišanās plāksne ir cieši savilkta. Viņai jātiek vietā, kur varētu labi saskatīt viesus.

Spēlētājus.

Opaps viņai mācīja vispirms šaut un pēc tam uzdot jautājumus. Tā viņa grasījās Spēlēt Beigu spēli. Taču, aplūkojusi zīmējumus, Eilina ir pārdomājusi savu rīcību. Viņa brāžas cauri mežam, lec pāri baļķiem un bedrēm.

Varbūt viņi ir draudzīgi noskaņoti? Varbūt no tā var izvairīties?

Viņa satver ciešāk šauteni.

Varbūt viņi tādi nav un varbūt nevar?

Augstāk, augstāk, augstāk.

Ātrāk un ātrāk. Sāra izraujas priekšā, traukdamās kā stirna, llago tur līdzi, taču tas nav viegli. Sāra apstājas, llago arī. Viņa notupstas. Rāda. Hago redz. Pāri stirnu takai novilkta tumši zaļa aukla ar mazu cilpiņu. Medību cilpa, llago nosmīkņā. „Šeit ir Spēlētājs.”

Sāra pamāj ar galvu, izvelk pistoli. „Čijoko tā nav. Viņai nav iemesla likt slazdu, jo viņa aizgāja tikai šorīt.”

„Piekrītu.” Viņš ieskatās pozicionēšanas iekārtā. „Mēs esam tuvu. Apmēram simt metru attālumā.”

Izņemot pistoli, viņu vienīgie ieroči ir pašu ķermeņi un Čijoko zobens. Pārējais aprīkojums palika pežo.

Sāra izkrikšķina kaklu. „Ejam.”

Eilina spēji apstājas uz klints augstu virs alas ieejas. Viņa satver virvi, pārbauda enkurus, izvelk no futrāļa pie sāna mazu, bet ļoti jaudīgu binokli. Skatās lejā gar kalna nogāzi: nekā. Pakar binokli kaklā un izver virvi cauri nolaišanās plāksnei, pārliek šautenes siksnu pār krūtīm.

Viņa uzgriež muguru ezeram, uzstāda bremzi, plati iepleš kājas un lec, izbiedēdama tuvumā esošu vanagu, kurš uzspurdz gaisā.

Sāra un Hago ir sasnieguši meža klajumiņa malu. kad gaisā pēkšņi uzspurdz vanags. Kaut kas vai kāds to ir izbiedējis. Viņi abi prāto: kas? Visur ir pēdu nospiedumi.

Tie nepieder lielākajiem Spēlētājiem. Ne Alisei, ne Makabī vai Hilalam. Bet meitenei.

Blakus plaisai klintī sakrauta žagaru kaudzīte. Ala. Neizrunādami ne vārda, viņi abi vienojas, ka iekšā ir tas, pie kā viņus atvedusi norāde. Sāra paceļ trīs pirkstus.

Divus.

Vienu.

Dūri.

Viņi metas pāri klajumiņam. Iekliedzas vanags, skaņa atbalsojas plašajā Alpu ielejā.

Vanags ieķērcās. Eilina nobremzē un pagriežas par 1X0 grādiem. Skatās binoklī. Nometne joprojām ir tukša, bet viņa to nav vērojusi vismaz 46 sekundes. Viņa pakarājas vēl minūti, gaidīdama kādu zīmi, bet neviens neparādās. Pagriežas un turpina laisties lejā.

Sāra ieslēdz lukturīti un pārlaiž skatienu telpai. Matracis. Pie sienas pieslieta mugursoma. Ugunskura vieta. Malkas kaudzīte. Dzīvnieku kaulu čupiņa. Ogles zīmējumi un piezīmes uz visādi citādi tukšas sienas.

„Nekā,” Hago saka.

„Vismaz Čijoko šeit nav.”

„Viņai paveicies.” Hago šķērso telpu, spīdinādams lukturīti. „Paskaties,” viņš lēnām nočukst.

Viņi stāv pie senā zīmējuma, kuru gandrīz nedēļu pētījusi Eilina.

„Tie esam mēs,” Sāra ir izbrīnīta. „Visi divpadsmit.”

„Vai arī kādi mums līdzīgi,” Hago piekrīt.

„Monolīti… Stonhendža.”

„Un te ir arī viens no keplera 22b senajiem brālēniem.”

Hago iebāž GPS ierīci bikšu kabatā un izvelk viedtālruni. Viņš nofotografē zīmējumu.

Sāra pārvelk pār to plaukstu. „Šai figūrai ir disks. Izskatās… izskatās, ka viņa to liek uz akmens.” Viņa piedur pirkstu akmenim, uz kura uzzīmēts duncis.

Hago nolaiž telefonu. „Vai arī liek to akmenī iekšā."

Viņi klusēdami skatās.

Šis ir viņu stāsts, viņu nākotne, viņu pagātne.

Viss un nekas.

Visu laiku.

Šeit un šeit, un šeit.

„Vai tu domā…” Sāra nepabeidz teikumu.

„Tas jādara ar disku, lai iegūtu Zemes atslēgu…”

„Acīmredzot,” meitene godbijīgi čukst.

Hago uzņem attēla tuvplānus.

Sāra norāda uz sarkano lodi virs ainiņas. „Kas tas ir?”

„Saule? Mēness? Keplera 22b mājas?”

Sāra purina galvu. „Viens no meteorītiem. Droši vien. Šis ir mūsu stāsts vai tā daļa.”

„Laikam gan.”

Sāra satver Hago roku. „Esmu redzējusi pietiekami, Feo. Iesim prom.” Hago pamāj ar galvu, viņa seja ir drūma. „Mums jāatgūst disks.”

Otru zīmējumu viņi nemaz nepamana. Zīmējumu, kurā attēlota sieviete, kas viena peld okeānā, kad Beigu spēle ir galā.

Šī atklāsme viņiem iet secen.

Atšķirībā no Eilinas.

Eilina apstājas uz šauras karnīzes virs nometnes un atkal paskatās.

Tur jau viņi ir.

Divi.

Negaidīti.

Viņa noņem no pleca šauteni. Atvāž tēmēkļa vāciņu, noņem aizslēgu, izpūš gaisu, nomierinās. Kustības ir pilnīgi dabiskas, viņa to ir darījusi neskaitāmas reizes, viņa jūtas ērti, nogalinot no attāluma. Taču šoreiz Eilina nenogalinās. Vēl ne. Meitene noņem pirkstu no mēlītes. Viņa grib tos labāk apskatīt, pirms izlemj, kas būs tālāk.

Dzīvība vai nāve?

Meiteni šajā leņķī nav iespējams saskatīt, bet viņa redz zēnu. Viens no kārnajiem. Hago Tlaloks? Vai šans? Grūti saprast. Ja tas ir olmeks, tad viņš nešķita pārāk ļauns. Atšķirībā no šana Hago Aicinājumā nevienu neuzspridzināja. Savukārt šans ir pelnījis nāvi. Viņa pieskaras gailim, juzdama, kā zem pirksta nospriegojas atspere. Eilina samiedz acis. „Nu taču,” viņa murmina. „Pagriezies. Parādi savu skaisto seju…”

Sāra iznāk no alas aiz Hago. Viņa paskatās pār plecu uz klinti, kas slejas aiz kokiem. Spīdums klints lejasdaļā tēmēklis.

„Skrien!” Sāra iekliedzas. „Skrien uz mežu!”

Hago nav jājautā, kāpēc, viņš uzticas Sārai un nekavējoties metas

skriet. Arī Sara skrien, tēmēdama ar pistoli par plecu un šaudama uz klints pusi.

Blakus Eilinas plecam atšķeļas klints gabals. Viņa saraujas. Aizseguguns, lai nelūgtie viesi tiktu meža drošībā. Vajadzēja šos abus likvidēt, kad bija iespēja. Ja vien…

Kā es reaģētu, ja redzētu, ka uz mani tēmē snaiperis? Eilina prāto.

Viss notiek cikliski, viņa dzird tēva vārdus. Tas nozīmē, ka loku varbūt var pārraut.

Eilina izšauj gaisā. Meitene grib pievērst viņu uzmanību. Viņa nolaiž šauteni.

„Es esmu Eilina Kopa, trešās cilts latēniete. Lai kas jūs būtu, klausieties!”

Sāra un Hago sakņūp aiz resna koka. Viņi snaiksta galvas, cenšoties saskatīt uzbrucēju, taču klints siena vairs nav redzama.

„Viņa mūs neredz,” Hago saka.

„Vai jums ir disks?” Eilina sauc, balsī skan izmisums.

Sāra paskatās uz Hago un sarauc pieri. „Kā viņa par to zina? Viņa nevarēja redzēt, ka tu to Aicinājumā paņem.”

„Paklau, ja jums tas ir un jūs zināt, ko ar to darīt, neizmantojiet!”

„Viņa mūs čakarē,” Hago saka. „Darīs visu, lai mēs neiegūtu Zemes atslēgu.”

„Es atkārtoju: NEIZMANTOJIET DISKU!”

Sāra nočukst: „Lai viņa iet pie velna. Laižamies prom.”

Hago piekrītot noliec zodu.

„Ja jums tas ir, nebrauciet uz Angliju. Tas…”

Taču Eilinas balsi noslāpē tikko iedarbināta Bush Hawk dzinēja troksnis.

„Kriss dzirdēja šāvienus,” Sāra saka.

Hago pieceļas kājās un uzgriež klajumam muguru. „Mums jālido prom un jāpārtver Čijoko.” Viņš uzmanīgi zogas lejup pa stāvo nogāzi.

Sāra seko, tikai vienreiz paskatīdamās pār plecu. Viņa joprojām dzird,

ka Spcletaja pie klints sienas klaigā, taču vārdus vairs nesaprot. Kaut kas ir pamodinājis bažas, taču Sāra nespēj noteikt, kas.

Pilina turpina kliegt, taču neredzamās lidmašīnas dzinējs ir pārāk skaļš un balss nesasniedz mērķi. Viņa dusmīgi uzsit ar plaukstu pa klints sienu un šūpojas sistēmā. Viņi to neuzklausīja, un viņa tos nenošāva.

Šī nav tā rezultatīvākā diena. Priekšā karājas smagā šautene. Eilina paskatās uz to, it kā tikko būtu pamanījusi.

„Nu ko,” viņa saka, „vēl var paspēt.”

Viņa pieliek ieroci pie pleca. Paceļ, pārvelk aizbīdni, lode ieslīd stobrā. Apakšā plešas ezers. Rēc dzinējs. Lai aizbēgtu, viņiem būs jāpaceļas gaisā. Viegls mērķis.

„Es mēģināju runāt,” viņa pati sev saka. „Tagad pamēģināsim otru metodi.”

Kristofers jūt atvieglojumu, ieraugot Sāru, un vilšanos, pamanot arī Hago iznākam no meža. Saceldami šļakatas, viņi brien pa ūdeni un ierāpjas lidmašīnā.

„Kas tur notika?”

„Uz mums šāva,” llago atbild.

„Izklausījās pēc liela ieroča.”

„Ved mūs prom,” Sāra saka. „Mēs dabūjām to, pēc kā nācām.”

„Forši,” Kristofers nosaka un pat nepūlas pajautāt, kādu citplanētiešu mitoloģijas fragmentu viņi šoreiz izrakuši. Viņi uzliek austiņas un mikrofonus, un Kristofers satver sviru un apgriež lidmašīnu, izvelk dzinēja vadības sviru.

„Turies zemu un slēpies aiz kokiem, cik ilgi vien vari!” Sāra kliedz mikrofonā.

Kristofers iespiež dzinēja vadības sviru, un lidmašīna paceļas gaisā. Viņš lido tuvu ūdens virsmai, līdz sasniedz ezera krastu.

„Aiziet!” Viņš strauji pavelk sviru, un lidmašīna ceļas augšup, augšup, augšup.

Eilina pieliek aci pie tēmēkļa.

Re, kur jūs esat.

Elpot.

Uguni.

Pārlādēt.

Atkārtot.

Šāviņš pāršķeļ fizelāžu, un izsprāgst kreisās puses iluminators. Kristofers rausta stūri, bet lidmašīna šūpojas uz priekšu un atpakaļ. No propellera, kurā trāpījis nākamais šāviņš, pašķīst dzirksteles.

„Tu tiksi galā?” Sāra jautā, nobālēdama un saķerdama Kristofera roku. „Jā, likšu,” viņš, zobus griezdams, atbild, jo negrasās ciest vēl vienā lidmašīnas avārijā. Viņš strauji sasver lidaparātu pa kreisi.

„Ko, ellē, tu dari?” Hago iebrēcas. Tieši priekšā kā mūris slejas kalns. „Samazinu nolādēto atstarpi.”

I lago pārlaiž skatienu klints sienai un redz uzliesmojumu no stobra. Krieso spārnu caururbj lode.

Kristofers spiež dzinēja vadības sviru vēl stiprāk.

„Celies, celies, celies!” Sāra kliedz.

Eilina vairs neskatās tēmēklī, bet šauj uz labu laimi.

Viņa izšauj piekto lodi.

Atkal spārnā.

Simt metru, un lidmašīna tuvojas.

Sestā.

Pontonā.

Septītā.

Lāpstiņā.

Astotā.

Fizelāžā.

Lidmašīna ir tieši virs galvas un kaukdama aizlido pāri kalnam, kad viņa izšauj devīto lodi. Tā rēc un raustās. Uz visām pusēm šļakst degvielas pilieni.

Lidaparāts pazūd pāri kalnam rietumu virzienā. Eilina smaida.

Tālu jūs netiksiet.