Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Dzjinhunas ātrgaitas šoseja G5, Ķīna

Arī Sāra un Hago ir ce|ā uz Sjiaņas Sjiaņjanas starptautisko lidostu. Viņi pameta Fulwin un nozaga Brilliance Junjie universāli, kādu uz Ķīnas ceļiem ir burtiski desmitiem miljonu. Neviens uz tādu mašīnu neskatās, neviens viņus neievēro. Sāra vada mašīnu, bet Hago telefonā spēlē Tetri.

„Mēs tur bijām samērā labi, Feo.”

„Jā, bijām gan,” viņš saka. „Es zināju, ka tā būs.”

„Pirmoreiz dzīvē redzēju, ka kāds tā staigā pa sienām.”

„Viss atkarīgs no krosenēm,” Hago tēlotā pieticībā attrauc. „Bet tos vārtus gan tu velnišķīgi sašāvi. Lai gan mēs tāpat būtu paspējuši.”

Sāra pasmaida un parausta plecus, atdarinādama Hago nevērību.

„Ja tāpat arī turpināsim pēc kārtas glābt viens otra dzīvību, viss būs kārtībā.”

Hago apspiež smaidu.

„Jā, diezgan labs plāns.”

„Mums pirms lidostas vajadzētu sakopties,” viņa saka.

„Tur. Benzīntanks.”

Viņa nogriežas no šosejas, un abi pēc kārtas ieiet tualetē. Sāra savij garos matus ciešā mezglā. Ar kontūrzīmuli iekrāso tumšākas acis. Uzvelk citu krūšturi un apakšbikses. Apmaina visas drēbes, netīrās izmet atkritumos. Dīvaini, bet viņa jūtas labi. Citādāka. Pašpārliecinātāka. Varbūt, tāpat kā ar visu citu. Beigu spēle kļūst vieglāka, tiklīdz to sāk Spēlēt.

Hago apslaka putekļaino ķermeni ar ūdeni un skatās, kā sarkanais šķidrums aizvirpuļo notekā. Viņš pielīmē ar dārgakmeņiem

inkrustētajiem priekšzobiem maskējošas plāksnītes. Uzliek izaicinošas un dārgas saulesbrilles. Uzvelk melnu zīda kreklu, atstāj to līdz pusei va|ā.

Viņi izbrauc no degvielas uzpildes stacijas un dodas uz lidostu. Kamēr Hago atkal izklaidējas ar Tetri, Sāra vēro aizmugures skata spoguli. Kaut kas viņu kremt.

„Neticami, ka tie abi mums sekoja,” Sāra saka. „Kā viņiem tas izdevās?”

„Viņi nevarēja sekot. Es būtu pamanījis,” Hago atbild un pēc tam paskatās uz telefonu, ko tur rokās. Viņš to apgriež otrādi, izrauj bateriju un nopēta to. „Būs kaut kā izsekojuši mūsu signālu.”

„Jā, un trakākais, ka viņi to darīja atsevišķi. Čijoko negaidīja, ka tur būs arī Aņs. Viņa centās mūs brīdināt.”

Hago saviebjas. „Kāpēc tad viņš centās viņu glābt?”

„Nav ne jausmas.” Sāra brīdi klusē. „Kā tu domā, vai viņam izdevās? Izglābt viņu.”

„Es ceru, ka ne. Es ceru, ka tie abi trakie izdzimteņi ir pagalam.” „Piekrītu. Bet kā viņi mūs atrada?” Viņa skatās, kā Hago pēta telefonu. „Telefona izsekošanas ierīces? Pēdas internetā? Čips?”

„Viss ir iespējams. Steidzami jādabū jauni telefoni, un internetu lietosim tik maz, cik vien iespējams, un tikai publiskos termināļos.” „Un kā arčipiem?” Hago prāto. „Kad mums tos varēja implantēt?”

Viņi abi zina.

„Aicinājumā,” Sāra saka. „Tā ir vienīgā vieta.”

„Ko darīsim?”

Brīdi valda klusums.

Tad Sāra ierunājas: „Kamēr nevarēsim noskenēties pa īstam, vajadzēs pārmeklēt vienam otru. Ļoti rūpīgi. Visās vietās. Mēs nedrīkstam riskēt.”

Hago nespēj savaldīties, pulss paātrinās jau no domas vien, ka varēs tuvumā apskatīt Sāras kailo ķermeni. Un par spīti visam arī Sāras sirdsdarbība paātrinās, iedomājoties, kas notiks.

„Kad?” Hago jautā, varbūt pārāk dedzīgi.

„Lēnāk, Pako,” Sara smaida. „Drīz.”

„Nē, es gribēju zināt pirms iekāpsim lidmašīnā?”

Sāra savelk lūpas. „Ja tas būs vienkārši, taču tāpēc neziedosim iespēju pēc iespējas ātrāk kopties prom no Ķīnas. Šeit ir pārāk nolādēti karsts.”

I lago piekrītoši pamāj ar galvu. Viņš izkar roku pa mašīnas logu un (auj siltajam gaisam slīdēt tai pāri, un domā, kā vislabāk atrast čipus. Vajadzēs darboties rūpīgi…

Sāra nokrekšķinās. „Tātad. Kurp dosimies?”

Hago paskatās uz viņu. „Uz Itāliju, vai ne? Čena Čena pēdējā vēlēšanās bija, lai mēs sameklējam viņa čomu.”

„Varbūt, bet es domāju par savu norādi. Sākumā man šķita, ka skaitli apzīmē šifrētus burtus, bet tā nav. Tie ir tikai skaitļi.”

„Proti?”

„Es domāju, ka tās ir koordinātas. Taču sajauktā secībā. Man vajag laiku.”

„Bet mums jātiek prom.”

„Aizlidosim uz kādu vietu vidū starp šejieni un Itāliju. Un pēc tam atlikušo ceļu centīsimies palikt nepamanīti. Nerādīsimies lidostās un pasažieru sarakstos pat ar izdomātiem vārdiem.”

Hago galvā caurskata sarakstus. Vārdi, vietas, sakari. „Kā tev patiktu Irāka?” viņš jautā.

„Irāka?”

„Mosulā dzīvo manas cilts loceklis, kurš varētu palīdzēt. Viņš spēj sagādāt jebko, un tici man, Irākā ir dabūjams viss. Varam pāris dienu atpūsties. Ja tev vajag paķimerēties ar savu norādi, tur tu to mierīgi varēsi darīt.”

Sāra paskatās uz Hago. „Nu labi, tad laižam uz Irāku.”