Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VANDERKAMPS, ANS LIU

Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija

Kristofers sēž vadītāja vietā un nervozi bungo pa stūri. Kāja lēkā. Viņš izspiež un atlaiž sajūgu, izspiež un atlaiž. Viņš ieliek ātrumkloķi visos ātrumos pēc kārtas. Gaidpilni lūkojas debesīs.

Viņš tik tikko spēj to izturēt.

Pagājušas 23 minūtes, kopš Sāra aizgāja.

Kopā ar viņu.

Kristofers ļauj vaļu iztēlei. Viņš nezina, ko darīt. Grib doties viņus meklēt. Izkāpj no mašīnas. Apiet tai apkārt. Iesēžas atpakaļ. Piesprādzējas. Ieliek atslēgu aizdedzē un gatavojas pagriezt. Nepagriež. Ja viņš smēķētu, tad tagad to darītu.

Viņš atver logu. Debesis ir mazdruscītiņ gaišākas, taču joprojām tumšas. Rītausma būs drūma. Atbilstoša notiekošajam.

Viņš jūtas pelēks.

Viņš gaida, aptver ar plaukstām stūres augšdaļu, saspiež, slidina plaukstas pār to.

„Pie velna.”

Viņš satver atslēgu, bet brīdī, kad grasās to pagriezt, sajūt deniņos iespiežamies aukstu, apaļu metāla priekšmetu.

„Nedari to,” ar akcentu saka jauna vīrieša balss.

Kristofera skatiens pārmetas uz sānu spoguli. Tajā vīd saplacis kārna puiša torss melnā kombinezonā, kas sajozts ar siksnām un apkārts ar visādiem niekiem un granātām, un konteineriem. Šo zēnu Kristofers uzveiktu dažu sekunžu laikā.

Tikai šim kārnajam ir šaujamierocis.

„Rokas uz stūres,” Aņs Liu saka samocītā angļu valodā.

Kā viņš man pielavījās? Ak, pareizi, vēl viens draņķa Spēlētājs. Kristofers paklausa. Aņs atkāpjas no mašīnas.

„Atvērt durvis. Rādīt rokas. Kāpt laukā. Pārāk ātri es šaut. Nerādīt rokas, es šaut. Klusinātājs. Saprati? Saki jā.”

Jā.”

„Labi. Tagad dari.”

Kristofers paklausa. Viņš izkāpj no mašīnas un pagriežas ar seju pret Aņu, turēdams rokas tā, lai puisis tās redz. Kristofers brīnās, ka gandrīz nemaz nav uztraucies. Šis ir ceturtais Beigu spēles dalībnieks, ar kuru viņš sastopas, neskaitot Sāru un Mago, un ceturtais, kurš viņu nolaupa. Un šis arī izskatās visvārgākais.

„Ķer.” Aņs Kristoferam kaut ko pasviež, un viņš to instinktīvi noķer.

Tā ir granāta.

„Aktivēta. Tu palaid vaļā, sprāgt.”

Kristofers uzmanīgi pagriež granātu plaukstā. „Tu arī iesi bojā.”

„Nē. Es uztaisīt īpašu. Mazs sprādziens. Ķert tavas rokas, vēderu, varbūt sirdi un plaušas. Es palikt droši. Tikai nosmērēties. Pretīgi, jā. Bet es nemirt. Tu saproti, saki jā.”

„Jā.”

„Labi. Pagriezies. Neskaties.”

Tagad Kristofera sirds sitas straujāk. Viņš prāto, vai šie Beigu spēles dalībnieki prot kontrolēt sirdsdarbību. Vajadzētu pajautāt Sārai. Viņš pagriežas pret mašīnu, un absolūti bez skaņas Aņs pieiet klāt un uzmet viņam kaklā cilpu, cieši to savelkot, viņš atkāpjas no sava laupījuma un atritina pavadu. Virve ir deviņas pēdas gara.

„Es taisīt bumbas. īpašas bumbas. Šī virve īpaša. Ap tavu kaklu ir bumba. Man ir sprūds. Es nospiežu, tu zaudē galvu. Man ir otrs sprūds. Biometriskais. Es mirstu, tu zaudē galvu. Tas ir aktivēts. Saproti, saki jā.”

„Jā,” Kristofers izmoka. Pavada ir nostiepta, plaukstas svīst, sirds dauzās.

Vajadzēja klausīt Sāru, viņš atkal domā. Man nevajadzētu šeit būt. „Tagad var nomest granātu.”

„Tā nesprāgs?”

„Nē. Es melot. Bet par virvi nemelot. Tu pārbaudi mani, tu zaudē galvu. Saprati, saki…”

„Jā.”

Aņs smaida. Kristofers nomet viltus granātu.

Vajadzēja klaustīt.

„Labi. Tagad ej. Ej uz Stonhendžu. Mēs iet. Mēs iet pie saviem draugiem.”

.