Beigu spēle. Aicinājums

VISI SPĒLĒTĀJI

Anglija. Indija. Itālija. Ķīna. Turcija. Etiopija. Austrālija

Sāra apcērtas, izrauj ieroci, notēmē. Ilago tēmē uz Čijoko. Čijoko tikai pakustina acis, bet Hago redz tajās emocijas. Skumjas un atvieglojumu. Skatienā ir arī ziņkāre.

No akmeņu grupas aizsega vistālāk ārējā loka ziemeļu daļā iznāk Kristofers. Viņa sejas izteiksme ir apbrīnojami rāma. Viņam ap kaklu ir melnas virves cilpa.

Sāras pistole seko un gaida. Pēc 2,3 sekundēm parādās Aņs Liu. Puiša piere ir tieši viņas pistoles tēmēklī. Viņa sāk lēnām spiest mēlīti.

„Nevajag,” Aņs saka. „Virvē ir bumba. Tā nogalina zēnu, ja es mirstu. Biometriskais slēdzis. Man ir arī sprūds. Tu darīt, ko es saku, vai zēns mirst. Zaudē galvu. Bum. Saprati?”

Hago jautā: „Velns parāvis, ko tu te dari? Vai viņš ir kopā ar tevi, Čijoko?”

„Čijoko man palīdzēt Ķīnā,” Aņs paskaidro. „Es palīdzu viņai tagad. Jūs dot viņai to, ko vajag, lai dabū Zemes atslēgu. Darīt tagad, vai zēns mirst.”

„Nošauj to ērmu, Sāra,” Kristofers saka, viņa balss ir cieta un griezīga. „Viņš blefo.”

Aņs parauj pavadu. „Klusu. Neblefo. Nedari muļķības.”

Sāra piespiež mēlīti vēl stiprāk. Viņa pazīst Kristoferu tik labi kā neviens uz Zemes. Viņa zina, ka viņš melo viņš netic, ka Aņs blefo. Kristofers grib, lai Sāra nošauj Aņu, jo baidās, kas varētu notikt, ja viņa to neizdarīs. Viņš baidās, ka viņa neuzvarēs. Kristofers lūdzoši skatās uz viņu. Sāra ar grūtībām norij siekalas.

Čijoko uzstājīgi sasit plaukstas. Aņs paskatās uz viņu. Mu rāda nomierinošu žestu un groza galvu. Dzīve nav tāda pati kā nāve, viņa domās saka, vēlēdamās, lai Aņs to sadzird. Aņs saprot, ka viņa negrib, lai tas notiek. Šādi ne.

Bet Aņs Liu domā citādi.

Čijoko nekad mūžā nav gribējusi runāt tik ļoti kā šobrīd.

Hago izšauj vienu reizi Čijoko virs galvas. Viņa jūt, kā lode aizskar paspūrušu matu. „Es teicu nekusties.”

Čijoko sastingst.

Kristofera balss aizlūst, kad viņš saka: „Nošauj viņu. Viņš blefo.” „Neblefo.”

„Nošauj viņu.”

Sāra cieši skatās uz Aņu Liu. Disks ir viņai aiz muguras. Dunča akmens ir tieši pa labi. Viņai vajadzīgs tikai viens mirklis.

„Nošauj viņu. Rīkojies.”

Aņs ieslīd mazliet vairāk Kristofera aizsegā. Sārai vairs nav tieša trāpījuma. „Nedari to. Viņš mirs.”

„Nekusties!” Sāra pavēl.

Aņs apstājas. Viņa redz tikai mazu daļu sejas, viņa ausi.

„Viņš muld, Sāra. Nošauj viņu. Tūliņ pat.”

„Es netrāpīšu.”

„Trāpīsi gan,” Kristofers saka. „Tu esi Sāra Elopeja. Tu vienmēr trāpi. Šauj.”

Sārai pēkšņi kļūst nelabi. Viņa vēro Aņu. Hago vēro Čijoko. Čijoko vēro Aņu. Aņs vēro visus, viņa skatiens šaudās starp visiem. Kristofera skatiens ir piekalts Sārai Elopejai. Viņa skatās uz savu vidusskolas puisi. Savu skaisto, pārgalvīgo, stūrgalvīgo vidusskolas puisi, kuram nevajadzētu šeit būt. Viņa atceras Hago vārdus, ka mīlestība nedara vāju. Tā dara stipru. Tā dara viņu cilvēcīgu.

Bet šī ir Beigu spēle.

Viņa vairs nevar atļauties cilvēcību. Viņa vairs nekad nebūs normāla. Viņai ir jākļūst par kaut ko citu. Par kaut ko vairāk. Par kaut ko mazāk. Viņa ir Spēlētāja, kehokiete, kas cīnās par savu cilti.

Cīnās par savu ģimeni.

Cīnās par savu nākotni.

Cīnās par vienīgo nākotni.

„Es tevi mīlu, Kristofer,” viņa klusi saka.

Viņš pamāj ar galvu. „Es arī tevi mīlu, Sāra.” „Dod Čijoko disku, vai viņš mirs!" Aņs kliedz.

„Esmu tevi mīlējusi, kopš ieraudzīju, un vienmēr mīlēšu.”

„Es arī. Vienmēr esmu mīlējis un vienmēr mīlēšu. Un tagad novāc to mēslu.”

„Dod Čijoko disku, vai viņš mirs!” Aņs atkal iekliedzas.

Viņa skumji un maigi pasmaida. „Vajadzēja mani klausīt, Kristofer. Tam nebija jābeidzas tā.” •

Kristofera sejā atspoguļojas bailes un samierināšanās ar likteni. „Es zinu. Man žēl.”

Sāras smaids apdziest, sejas izteiksme mainās. Kristofers redz, kā viņa mīļotā meitene izgaist, pārtopot par kaut ko gluži citu. Par kādu, kuru viņš nepazīst. Par cietu, prasmīgu un nežēlīgu cilvēku. Par tādu cilvēku, no kura viņam ir bail. Viņš negrib dzīvot tādā pasaulē, kur viņa mīlētās Sāras Elopejas vietā stājas šī būtne. Kehokiete cieši skatās uz viņu, ierocis notēmēts, skatiens stingrs, smaids pazudis. Viņi vienmēr zināja, ko otrs domā, pat bez vārdiem. Tas viņiem vienam otrā patika visvairāk. Viņi vienmēr zināja, ko otrs darīs, pirms tas bija noticis. Un tagad Kristofers zina, ka viņa to izdarīs. Viņa šaus. Viņa izdarīs vienīgo iespējamo šāvienu, vienīgo, kas var nogalināt Aņu.

„Tu allaž runāji par izvēli, Sāra. Tu teici, ka mēs visi izvēlamies, kas esam un ko darīsim. Bet tu maldījies. Tev nav izvēles. Tev tās nekad nav bijis. Tu esi dzimusi šim, tas ir tavs liktenis, un tev tas ir jādara.” Viņa cieši skatās uz viņu.

„Tad dari to. Es tev piedodu un atvainojos, ka esi šādā situācijā manis dēļ,” viņš saka, balss ir tik tikko skaļāka par čukstu. „Izdari to un uzvari. Uzvari manis dēļ.”

Sāra pamāj ar galvu un ļoti klusi saka: „Labi.”

Kristofers aizver acis. Sāra nospiež gaili. Lode izšaujas no stobra, lido pa gaisu un trāpa Kristoferam Džeimsam Vanderkampam tieši pierē, izurbjas cauri ādai, galvaskausam un smadzenēm, acumirklī viņu nogalinot. Lode turpina ce|u, sasniedz Aņu un trāpa viņam tieši pierē. Sana galva atsprāgst atpakaļ, un viņš tiek nogāzts zemē.

Tajā mirklī atskan sprādziens, Kristofers Vanderkamps vai precīzāk nu jau viņa līķis eksplodē. Puf, un viņa vairs nav. Sasprādzis sarkanā miglā.

Aņs neblefoja.

Laiks apstājas.

Visi, izņemot Sāru, sastingst.

Viņa apcērtas pret Altārakmeni, paķer disku un lēcienā metas pie akmens, kurā iegravēts mazais duncis. Viņa pārvelk diska centru pār grebumu. Notiek gluži tas pats, kas zīmējumā Itālijas alā, tikai atslēgu neiegūst mu, to iegūst kehokiete.

Viņa ievieto disku vietā, bet pēc brīža saprot, ka to nemaz nevajadzēja. Milzīgais, zilais smilšakmens apņem disku, it kā būtu no dzīvsudraba. Disks sāk strauji griezties, un no tā atdalās centrs, maza, ar hieroglifiem aprakstīta lode, kas iekrīt Sārai plaukstā. Diska ārējo apvalku aprij milzīgais, zilais smilšakmens, un pār Anglijas laukiem aizveļas spēcīgs būkšķis.

Čijoko skrien pie Aņa. Hago cenšas paturēt Čijoko uz grauda. Zeme dreb, viss vibrē. Gaisu piestrāvo elektrība, un, lai gan jau ir rīts, debesis satumst. Zeme līgojas tik mežonīgi, ka viņiem ir grūti nostāvēt kājās. Čijoko sniedzas pēc Aņa un noslīgst viņam blakus ceļos. Viņa ar roku atspiežas pret tuvāko akmeni.

Taču tas nav drošs.

Tas kustas.

Augšup, laukā no zemes.

Zem kājām paveras plaisas, taču tās nav taisnas kā zemestrīces laikā. Tās atveras apļos. Apļi tuvojas cits citam, kā milzīgas mašīnas zobrati. Viss apkārt pārbīdās, jo no zemes dzīlēm paceļas kaut kas ilgi slēpts un saplosa Stonhendžu.

Sara atrodas iekšējā aplī. Viņa ir nokritusi ceļos, raud, šņukst, krūtis cilājas, seju klāj asaras. Viņai ir atslēga. Zemes atslēga.

Viena no trim. Un viņa tikko ir uzvarējusi pirmajā Beigu spēles kārtā. Pirmajā Spēles kārtā, kas noteiks visu viņai zināmo un mīļo cilvēku, viņas draugu un ģimenes nākotni. Viņai ir iespēja izglābt visus. Visus, izņemot vienu. Vienīgo, kuru viņa mīlēja visvairāk. Kristoferu. Trako, stūrgalvīgo, skaisto Kristoferu. Sāra zina, ka brīdināja draugu, lai neseko viņai, lūdza, lai pārstāj un brauc mājās, teica, ka Beigu spēle ir bīstama un ka viņš var iet bojā. Un viņa zina, ka Aņs tik un tā būtu viņu nogalinājis neatkarīgi no tā, ko Sāra darītu. Bet tik un tā. Tik un tā. Trakais, stūrgalvīgais, skaistais Kristofers. Miris. No lodes galvā. No viņas izšautas lodes. Viņš tāpat būtu gājis bojā, tāpēc viņa nolēma pati izdzēst viņa dzīvību. Mīlestības vārdā. Lai gan viņas sirds lūst, Sāra zina, ka viņš saprata. Viņa to redzēja Kristofera sejā un dzirdēja pēdējos vārdus: „Izdari to un uzvari. Uzvari manis dēļ.”

Tāpēc viņa to izdarīs. Viņa sažņaudz saujā Zemes atslēgu un šņukst, un zvēr sev, ka godās viņa piemiņu un godās viņu mīlestību, un godās viņa pēdējos vārdus. Viņa uzvarēs. Izdarīs to viņa dēļ. Kamēr akmens ceļ viņu augstāk, Sāra zvēr pie savas sirds, savas ģimenes un savas cilts, ka uzvarēs, un uzvarēs viņa dēļ.

Hago, Čijoko un Aņs atrodas otrajā aplī, viņi arī ceļas augšā, bet ne tik augstu. Čijoko pūlas noturēties stāvus, glāsta Aņa seju, meklē kādas dzīvības zīmes. Viņai šķiet, ka jūt dziestošu pulsu. Pēdējā dzīvība atstāj viņa izmocīto dvēseli. Viņa priecājas, ka Aņs viņu uzmeklēja, bet kāpēc? Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc viņš nespēja saprast? Kāpēc viņš nevarēja Spēlēt par dzīvību?

Šajā brīdī Čijoko ienīst Beigu spēli. Dzīvē, kurā ir tikai treniņi un nāve, naids pret savu nastu un likteni, viņa ienīst to vairāk par visu pasaulē. Čijoko noliecas un noskūpsta Aņa vaigus. Tagad jau zeme kratās pavisam mežonīgi. Aņs izskatās mierīgs. Nekas viņu nemoka. Un viņi vismaz ir kopā. Viņi vismaz ir kopā.

Dzīve nav tas pats, kas nāve, viņa domā.

Čijoko kustina lūpas. Viņa mēģina runāt. Acīs sariešas asaras.

„Man tagad jāiet,” viņa grib teikt. „Man ir jāiet, mīļotais.”

Viņa pieceļas kājās un pagriežas. Zeme trako. Piemineklis, kas ceļas augšup zem viņu kājām, ir briesmīgs. Viņa jau gatavojas padodoties pacelt rokas un tuvoties Hago, kad debesis aiz muguras satumst. „Uzmanies!” Hago kliedz, viņa stāvs ir tikai trīcošs plankums 20 pēdu attālumā.

Čijoko apcērtas. Sejā iesitas vēsa gaisa vilnis, un tad viņai virsū uzkrīt 21 tonnu smags akmens bluķis, sadragājot ķermeņa lejasdaļu.

Viņa sabrūk blakus Aņam, senais akmens nav skāris viņa nekustīgo ķermeni.

Čijoko pastiepj roku un satver viņa plaukstu.

Satver viņa plaukstu un aiziet no šīs dzīves.

Hago skatās, kā Čijoko mirst. Par spīti sev, par spīti Beigu spēlei, par spīti apmācībai un viņas nodevībai, Hago meitenes ir žēl. Taču nav laika ļaut vaļu jūtām. Nav īstais brīdis.

Hago pūlas atrast Sāru starp rotējošajiem Stonhendžas akmeņiem un pamana viņu apļa centrā, ap viņu kā būra restes slejas zilie pakavveida smilšakmens bluķi.

Sāra pieiet pie malas, sirds dauzās, acīs ir asaras, viņa domā par Kristoferu, domā par šo atslēgu un par nākamajām. Akmeņiem rotējot, viņa vēro zemi, redz to, kas bijis paslēpts pazemē. Tā ir masīva, jauna, neskarta Stonhendža. Pārpasaulīga būve, kuru nav veidojis cilvēks; to ir radījuši dievi, Anunaki, Debesu ļaudis lai kas viņi būtu, sauciet kā gribat. To radījuši tie, kas radījuši mūs. Un tas nav akmens, bet metāls, stikls un zelts, nezināmi materiāli, kas tapuši nezināmos procesos. Kamēr monuments turpina celties laukā no zemes teleskopiskos apļos, akmeņi zemes līmenī gāžas kā daudztonnīgi domino kauliņi; ikreiz, kad kāds atkal iespiežas zemē, atskan milzīgs būkšķis. Šajā haosā Sāra ievēro, ka akmeņi krīt noteiktā secībā, norādīdami uz neskarto Papēžakmeni 256 pēdu attālumā.

Aiz tā ir pelēkā ceļa lente, autostāvvieta, lauki, Anglija, Eiropa, pārējā pasaule. Pasaule, kas nekad nebūs tāda pati kā agrāk, kas drīz ieslīgs

nenovēršamā haosā, kas nemūžam nesapratīs, kāpēc šis vājprāts ir izlauzies no pazemes, nemūžam neticēs, kurš ir par to atbildīgs.

„Sāra!” Hago kliedz, bet balsi noslāpē milzenīgais skaņas triecienvilnis. Debesis iegaismojas, un viņi abi tiek nosviesti zemē.

Sārai ausīs zvana, un viņa ir apdullusi, taču pamanās pieslieties kājās. Papēžakmens vietā palicis ideāls caurums 15 pēdu diametrā. Tas ceļas augšup, laukā no zemes, tas šaujas kā raķete uz balta gaismas stara, izlaužas caur spraugu mākoņu segā, rēkdams traucas pretī debesīm. Dažu sekunžu laikā Papēžakmens ir pazudis.

Bet gaisma, gaisma paliek. Staru kūlis, kas tiecas kosmosā. Sāra atceras staru, kas izšāvās no Lielās baltās piramīdas virsotnes Ķīnā. Šī gaisma viņu pievelk, viņa nespēj novērsties. Kaut kas viņu tajā sauc. Tiklīdz viņa sakustas, zvanīšana ausīs kļūst skaļāka, gandrīz apdullinoša. Viņa apstājas uz stara robežas, sniedzas pēc tā.

Jā.

Jā.

Jā.

Balss galvā.

Jā.

Hago kliedz viņas vārdu, bet Sāra nedzird. Viņa saklausa vienīgi zvanīšanu, balsi galvā, kas saka Jā, jā. jā. Meitene sabrūk zemē, gaisma viņu velk. Viņa sniedzas pēc tās, roka šķērso robežu. Gaisma ir sveloša un auksta un dzeļ ādu, un sauc Jā, jā, jā. Sāra ieiet gaismas starā Jā, jā, jā un viņu tūliņ paceļ 30 pēdas gaisā. Acu priekšā ir baltums žilbinošs, šausminošs, nospiedošs baltums un gara acīm viņa redz: Markuss pūžņo, maitu lijas un tārpi rij viņa miesu.

Kala pūst, pussadegusi zelta kambarī.

Alise guļ, pie kājām saritinājies plankumains suns.

Hilals raud, viss ķermenis apsaitēts, viņu pieskata vecs vīrs.

Eilina slīd cauri mežam, uzglūn briedim, rokā šautene.

Baitsahans, dusmās kūsādams, sien pie rokas tērauda āķi.

Makabī kā hipnotizēts cieši skatās līdz baltkvēlei nokaitētā gaismas lodē, kuru tur rokā.

Hago, nometies ceļos blakus Kristofera ķermenim, bijīgi noskatās. Čijoko, mirusi, ar vienu roku joprojām turot Aņu, otra ir izstiepta, un pirksts norāda uz 175°21’37”.

Sari gatavo ēdienu, viņu aiz biksēm rausta maza meitenīte.

Viņa redz kepleru 22b starp citiem tādiem kā viņš, viņa, tas, būtne smaida, aplaudē.

Un viņa redz gaismu, bezgalīgu un nebeidzamu, kas ceļo cauri kosmosam, cauri miljoniem kilometru, miljardiem kilometru izplatījuma.

Viņai rokā ir atslēga.

Viņa ir izrāvusies vadībā.

Ja pārējie grib uzvarēt, viņiem būs jācīnās ar viņu.

Un viņa būs gatava.

Sāra Elopeja, Putnu Ķēniņa un Debesu Ķēniņienes meita, 233. cilts 4240. Spēlētāja, būs gatava.

Viņa jūt atslēgu savā rokā.

Viņa jūt Kristoferu savā sirdī.

Viņa būs gatava.

Viņa dēļ.

Viņa dēļ.

Viņa atver acis.

Gaisma pazūd.

Viņa nokrīt atpakaļ uz Zemes.

Sāra Elopeja.

Putnu Ķēniņa un Debesu Ķēniņienes meita.

Zemes atslēgas turētāja.

Krīt.

ŠT ir Beigu spēle.

Pirms tik daudziem gadiem, mīļā, Pienāks laiks, mēs runājām, Kad meita jāatstāj būs bez mājām;Viņa ir līdzīga mātei, mīļā, tu teici: Viņas vecumā jau sievas pienākumus veicu,Pirms cik gadiem, mīļā, Pirms cik gadiem?