Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija

Hago ieliek savā keramikas un polimēra pistolē aptveri. Piestiprina maksti pie jostas. Sāra piesprādzē pistoli pie augšstilba, sasien matus zirgastē, ieliek rezerves aptveri savu vienīgo rezerves aptveri aizmugurējā kabatā-. Kristofers staigā šurpu turpu. Viņam uzticēts bēgšanas šofera pienākums. Viņš par to nepriecājas, taču saprot, ka tā vajag. Sāra pagriežas pret viņu. „Bum-bum… bum.

Divi šāvieni un pēc sekundes trešais. Tas ir signāls. Ja dzirdi, tad brauc mums pakaļ.”

„Sapratu.”

Hago skatās uz Sāru. „Esi gatava?”

„Jā.”

Ilago izkāpj no ieplakas un pārlaiž skatienu Stonhendžas apkārtnei. Sāra saņem Kristofera roku. Saspiež. „Gaidi mašīnā.”

„Labi.”

„Turi acis vaļā.”

„Ja tu nedod zīmi, cik ilgi man jāgaida, pirms doties tev pakaļ?”

Sāra purina galvu. „Ja signāla nav, mēs esam miruši, un tu vari braukt prom. Tev jābrauc, saprati? Šeit nebūs droši. Nenāc mūs meklēt. Mana Beigu spēle būs galā.”

Viņš drūmi pamāj ar galvu. „Tu taču mani tagad nepametīsi, ko? Tu varētu paņemt to, pēc kā esi nākusi, un aizbēgt, un es pat nezinātu.” Viņas skatiens ir stingrs, godīgs. „Nepametīšu. Es apsolu.” Viņa apklust, nodur skatienu. „Klausies. Tas, kas notika viesnīcā…” „Parunāsim par to vēlāk,” Kristofers saka, juzdams, ka tuvojas jauns baiļu vilnis. Vēlāk, viņš domā. Ja vispār būs vēlāk.

Hago iesvilpjas. Viņi pagriežas. Viņš ir pacēlis virs galvas pirkstu. Sāra paliecas uz priekšu un iedod Kristoferam buču. „Man jāiet. Piedod, ka viss ir tā. Es to ne gribēju, ne gaidīju.”

Pirms Sāra ir paspējusi atkāpties, Kristofers viņu cieši apskauj. „Man arī žēl, Sāra. Ej un sadod viņiem, un drīz tiksimies.”

„Es atgriezīšos.”

Viņi abi ielūkojas viens otram acīs, un tad Sāra, atpakaļ neskatīdamās, dodas pakaļ Hago.

„Es tevi mīlu,” Kristofers pie sevis nosaka. „Es tevi mīlu.”