Beigu spēle. Aicinājums

EILINA KOPA

Kelveri kapsēta, Kvīnsa, Ņujorka, Savienotās Valstis

Tūkstošiem kilometru attālumā Eilina Kopa gurdi vēro kapakmeni.

Viņa nemaz negrib šeit būt, saulainajā dienā kapsētā neviena nav, vismaz dzīvo. Viņai vajadzētu būt Ķīnā, Turcijā vai kur citur, sekojot Beigu spēles norādēm. Lai gan tieši norāde savā ziņā atveda meiteni uz Ņujorku, tālu prom no aktīvās darbības.

Tas ir Deklana Kopa, F.ilinas tēva, kapakmens.

„Kāpēc tu man liki braukt šurp?” Eilina jautā vecajam vīram, kas stāv viņai blakus. „Gribi mani kaut kā motivēt? Mēs būtu varējuši to izdarīt pa telefonu, opap.”

Izskatās, ka Eilinas vectēvs ir aizdomājies. Viņš iztrūkstas, kad meitene ierunājas, un pagriež pret viņu slimo, duļķaini balto aci. Rokas rāmi saliktas aiz muguras. Kreisajai plaukstai trūkst triju pirkstu. Viņam ir spuraina balta bārda un gari, sirmi mati, kuros vēl manāmas dažas oranžīgas šķipsnas. Pirms vairākiem gadu desmitiem šis vīrs bija Spēlētājs. Arī viņa dēls, Eilinas tēvs Deklans, bija Spēlētājs.

Eilinas tēvs guļ zem zemes gandrīz tikpat ilgi, cik Eilina ir dzīvojusi šajā pasaulē.

Eilinu skoloja vectēvs. Iemācīja visu, ko viņa tagad zina. Viņš gulēja zemē viņai blakus, koriģēja uguni, kad Eilina pirmoreiz nogalināja. Ar šo pašu uzticamo Brugger cЈ Thomet APR308 snaiperšauteni, kas tagad izjaukta un noglabāta glancētā futrālī guļ pie Eilinas kājām. Pirmā nonāvēšana, lepnums vectēva sejā ir vienas no Eilinas mīļākajām atmiņām. Un tāpēc, kad opaps lika atgriezties mājās tieši tad, kad Beigu spēle beidzot bija sākusies, Eilina negribīgi paklausīja. Vectēvu uz šādu soli bija pamudinājusi viņas norāde. Meitene pa telefonu

nosauca viņam nejaušo skai|u virkni, un vectēvs ar viņu runāja tādā balsī, kādu viņa nekad agrāk nebija dzirdējusi.

Nobijies.

Nieka 19090416 dēļ. Lai ko tas nozīmētu.

Tāpēc Eilina ar diviem vilcieniem un četrām lidmašīnām bija traukusies atpakaļ uz Kvīnsu, nogurusi no ceļošanas, bet vēlēdamās pēc iespējas ātrāk doties tālāk. Lai cik ļoti Eilina mīlētu vectēvu, viņa zina, ka šo cilvēku laiks ir pagājis. Trenera darbs ir padarīts.

„Es neesmu tev stāstījis, kā nomira tavs tēvs,” opaps sausi saka.

Eilina ieskatās savā apjomīgajā rozā rokas pulkstenī. „Un tu esi izvēlējies tieši šo brīdi?”

„Līdz šim tas nebija svarīgi,” vectēvs saka. „Bet man šķiet, ka Viņi grib, lai tu zini. Lai kāds tam būtu iemesls.”

Eilina domā par dīvaino radījumu kepleru. Viņai nudien negribas minēt, kādi ir tā nolūki, ko tas zina un kāpēc. Par laimi, viņai tas nav jādara. Beigu spēle ir vienkārša. Nogalini vai tiksi nogalināts.

„Kas tevi uzvedināja uz tādām domām?”

„Tavi skaitļi: tas ir viņa nāves datums sajauktā secībā.”

Eilina nošņaukājas, juzdamās neiedomājami dumja, ka pati nav to iedomājusies. „Pārāk vienkāršs kods tik vareniem citplanētiešiem.”

„Kā jau es teicu, bērns, viņi gribēja, lai tu to atšifrē. Satraucošāks ir jautājums kāpēc."

„Turpini, opap.”

„Kad tava tēva Spēlētāja gadi beidzās, viņš nespēja aizmirst Beigu spēli. Viņš to pētīja daudzus gadus. Pētīja Viņus. Centās tikt skaidrībā.” Eilina atceras vienu no pirmajām mācībām, ko opaps viņai bija iepotējis jau bērnībā. „Mums tas nav jāzina,” viņa saka. „Notiks tas, kam jānotiek.”

„Es tev to allaž esmu mācījis, bērns, bet…” Vectēvs paceļ roku. „Tavam tēvam bija dažas idejas. Neviens cits mūsu ciltī tās īpaši necienīja. Viņš radīja tevi kopā ar svešinieci, lai viņa svētīta. Kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu, ka tev jākļūst par Spēlētāju, viņš to smagi ņēma pie sirds.”

Nu beidzot Eilina klausās. Viņa pirmoreiz dzird (ik daudz par savu tēvu un māti, jo iepriekš bija labāk nejautāt. Bet tagad slūžas ir vaļā. „Ko viņš darīja?”

„Aizbēga. Pie reizes nogalinādams tobrīdējo Spēlētāju. Paņēma akmeni, tavu mantojumu, un tevi. Tu vēl biji pavisam maziņa un vēl daudzus gadus nebūtu piemērota. Viņš teica, ka gribot pārraut loku.” ,,Ko, ellē. tas nozīmē? Viņš grasījās izbeigt mūsu dzimtu?”

Vectēvs nopūšas un groza galvu. „Iespējams, taču es nebiju par to pārliecināts. Augstākā Padome sūtīja mani meklēt jūs abus un akmeni, galu galā es jūs atradu un atjaunoju mūsu dzimtā kārtību.”

Paiet kāds brīdis, līdz Eilina aptver dzirdēto. „Tu viņu nogalināji,” meitene secina.

Opaps pamāj ar galvu. „Savu dēlu. Tavu tēvu. Caur šīs pašas šautenes tēmēkli, kas guļ tev pie kājām. Jā.”

Eilina lēnām caur degunu izelpo. Viņa nav īsti pārliecināta, kā to tulkot, nav droša, ko darīt ar šo informāciju.

Vectēvs pasniedz viņai salocītu papīru. „Šeit ir tās vietas koordinātas, kurp viņš tevi bija aizvedis. Kur viņš nomira. Varbūt Viņi grib, lai tu dodies turp.”

Eilina paņem papīru, paskatās. Tā ir vieta kaut kur Itālijā. Viņa iebāž lapiņu bikšu aizmugures kabatā. ,.Un ko lai es, tur nokļuvusi, daru?” Vectēvs purina galvu. „Varbūt tu uzzināsi, ko tavs tēvs darīja. Varbūt tu sapratīsi, tāpat kā viņš.”

„Bet viņš negribēja uzvarēt,” Eilina saka, brīnīdamās par savu niknumu. Pēkšņi viņa dusmojas uz tēvu, uz vīrieti, kuru vispār neatceras, par to, ka viņš mēģināja kaut kā izjaukt Beigu spēli. Par to, ka iejaucis viņu. Par to. ka piespiedis opapu visu mūžu dzīvot ar tādu vainas apziņu.

„Nē,” Eilinas vectēvs saka. „Viņš gribēja zināt. Varbūt tev, bērns, izdosies abi.”