Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS, MAKABI ADLAJS

Alnn Odasi Zelta zāle, pirmais stāvs, Turcija

Baitsahans un Makabī iet pa pēdām.

„Kā tu domā, vai viņi abi ir Spēlētāji?” Makabī jautā.

„Nē. Rīkojies tikai viens. Otrs stāvēja bedrē, kad brāli Džalairu nogalināja. Vēma.”

Makabī pamāj ar galvu. „Bet otrs bija Spēlētājs.”

„Neviens nespēlētājs nevarētu nogalināt Džalairu," Baitsahans norūc. Viņš metas skriet, gribēdams ātrāk noķert slepkavu. Makabī seko, viņš nav tik ļot iededzies, tomēr cer, ka no tā visa varētu būt kāds labums. Viņi pamet reiva teritoriju, paiet garām smieklīgi ģērbtam pārītim, kas maigojas uz segas zem zvaigžņotās debess. Zēns ir aptinis spalvu boa, bet meitenei blakus zemē novēlusies milzīga afro parūka visās varavīksnes krāsās. Abiem uz acīm ir lielas saulesbrilles. Makabī nosmīkņā.

Spēlētāji neviena nepamanīti turpina ceļu. Pauguru viņi sasniedz pēc deviņām minūtēm.

Baitsahans apstājas, nometas ceļos, paņem saujā zemi, paosta. Makabī sāk iet apkārt pakalnam, negribēdams spēlēties smiltiņās kopā ar savu pārinieku.

Makabī paklūp un pārsteigts pamana, ka gandrīz iekritis tumšā kāpņu šahtā, kas ved pazemē. Viņš uzsit knipi. Baitsahans pieceļas kājās un pieiet pie viņa. Abi paskatās viens uz otru. Makabī pārbauda ieroci. Baitsahans izvelk no jostas pātagu, savicina, gals nikni noplīkšķ. Baitsahans smaida.

„Asinis pret asinīm.”

Viņi sāk kāpt lejā.

.