Beigu spēle. Aicinājums

MAKABI ADLAJS, BAITSAHANS

Boles starptautiskās lidostas skrejceļi, Adisabeba, Etiopija

Makabī un Baitsahans pa šauru trapu izkāpj no lidmašīnas, kuru Ankarā bija nolīguši lidojumam uz Adisabebu. Spoži spīd saule.

Gaiss ir karstāks par karstu, biezs no degvielas un darvas smaku sajaukuma. Baitsahans ir apsējis ap kaklu Turcijā pirktu austrumnieku lakatu ar melnbaltiem rakstiem. Kājās viņam ir zili džinsi. Jauns, balts T krekls. Putekļaini jātnieku zābaki. Makabī ir ģērbies vienā no saviem dārgajiem lina uzvalkiem. Bez kaklasaites. Baltas zemās Adidas krosenes. Viņš ož pēc uzdzīves. Puiši iekrauj savas mazās, bet smagās ceļa somas Lcrnd Rover apvidus mašīnā, kas viņus jau gaida. Makabī apsēžas pie stīires. Baitsahans pasažiera sēdeklī asina dunci.

„Lūk, kā tas jādara,” Makabī saka, paskatīdamies uz gados jaunāko pārinieku.

„Kas jādara?”

„Kā Jāspēlē,” Makabī atbild, vēlēdamies, kaut varētu sevi un savu ceļabiedru tagad redzēt kameras objektīvā. „Ar šiku, nolādēts.” Baitsahans izbrīnā paceļ uzacis, parausta plecus. „Man labāk patīk

dunči.”

Makabī nogroza galvu. „Ar tevi nav iespējams sarunāties.”