Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA

Braicnas vidusskola, Omaha, Nebraska, Savienotās Valstis

Direktore stāv, smaida un pārlaiž skatienu pūlim. „Un tā, man ir tas gods pieteikt klases teicamnieci Sāru Elopeju!”

Pūlis gavilē, aplaudē, svilpj.

Sāra pieceļas kājās. Viņa ir ģērbusies sarkanā cepurītē un mantijā, pār krūtīm teicamnieces zilā lente. Viņa smaida. Viņa ir smaidījusi visu dienu. Viņai sāp seja no tik ilgas smaidīšanas. Viņa ir laimīga. Pēc nepilna mēneša viņai būs 18 gadu. Vasaru viņa pavadīs arheoloģiskajos izrakumos Bolīvijā kopā ar savu puisi Kristoferu un rudenī sāks mācīties koledžā Prinstonā. Tiklīdz Sārai apritēs 20, viņa varēs sākt savu atlikušo dzīvi.

Pēc 742,43625 dienām viņa būs brīva.

Viņa vairs nebūs piemērota.

Viņa sēž otrajā rindā aiz administrācijas, skolotāju un vecāku padomes locekļiem un futbola treneriem. Dažas vietas no ejas. Viņai blakus sēž Rīna Smitsone, labākā draudzene kopš trešās klases, un četras rindas aiz viņas ir Kristofers. Viņa slepus uzmet viņam skatienu. Blondi mati, pēcpusdienas rugāji, zaļas acis. Mierīgs raksturs un laba sirds. Visizskatīgākais zēns viņas skolā, viņas pilsētā, varbūt pat štatā un, viņasprāt, arī visā pasaulē.

„Parādi viņiem, tīģerēn,” Kristofers smaidīdams saka.

Sāra un Kristofers ir kopā kopš septītās klases. Nešķirami.

Kristofera ģimene ir viena no bagātākajām Omahā. Tik bagāta, ka viņa mamma un tētis pat nepapūlējās atgriezties no biznesa darījumiem Eiropā, lai piedalītos dēla izlaidumā. Kad uz skatuves kāps Kristofers, visskaļāk gavilēs Sāras ģimene. Kristofers būtu varējis mācīties

privātskolā vai internātskolā, kur savulaik mācījās viņa tēvs, bet viņš atteicās, negribēdams šķirties no Sāras. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc viņa mīl Kristoferu un tic, ka viņi būs kopā visu atlikušo mūžu. Viņa to grib un zina, ka viņš arī. Un pēc 742,43539 dienām tas būs iespējams.

Sāra iziet ejā. Viņai uz acīm ir rozā Ray-Ban Wayfarers saulesbrilles, tēva Ziemassvētku dāvana, kas aizēno viņas brūnās, izteiksmīgās acis. Garie, kastaņbrūnie mati ir sasieti ciešā zirgastē. Gludā bronzas krāsas āda mirdz. Zem mantijas viņa ir ģērbusies tāpat kā visi pārējie.

Un tomēr cik daudzi citi no viņas izlaiduma klases iznesīs uz skatuves sev līdzi smagu artefaktu? Sāra to valkā kaklā, tāpat kā Teits, kad viņš vēl bija piemērots, un tas ticis nodots no viena Spēlētāja nākamajam 300 paaudzēs. Ķēdītē karājas pulēts melns akmens, kas piedzīvojis 6000 mīlestības, bēdu, skaistuma, gaismas, skumju un nāves gadu. Sāra valkā šo kaklarotu, kopš Teits savainojās un viņas cilts padome nolēma, ka Spēlētāja būs viņa. Viņai bija 14 gadu. Kopš tā laika viņa amuletu nav noņēmusi un pieradusi tik ļoti, ka gandrīz to vairs nejūt.

Kamēr viņa iet līdz skatuvei, cilvēki auditorijas aizmugurē sāk skandēt: ,,Sā-ra! Sā-ra! Sā-ra!” Viņa smaida, pagriežas un paskatās uz visiem saviem draugiem un klasesbiedriem, Kristoferu, savu vecāko brāli Tcitu un vecākiem. Mamma ir aplikusi tētim roku, un viņi izskatās lepni, laimīgi. Sāra sataisa grimasi Es uztraucos, bet tētis pasmaida un parāda divus augšup paceltus īkšķus. Viņa uzkāpj uz skatuves, direktore Šūmeikeres kundze pasniedz Sārai diplomu. „Man tevis trūks, Sāra.” „Es neaizbraucu uz visiem laikiem, Šū kundze! Mēs vēl tiksimies.” Šūmeikeres kundze zina labāk. Sārai Elopejai vienmēr bijušas tikai teicamas atzīmes. Viņa bija štata čempione futbolā un vieglatlētikā un saņēma augstāko vērtējumu gala pārbaudījumos. Viņa ir asprātīga, laipna, dāsna un izpalīdzīga, un noteikti radīta kam augstākam. „Parādi viņiem velnu, Elopeja,” direktore saka.

„Kā vienmēr,” Sāra atbild.

Viņa pieiet pie mikrofona, pārlaiž skatienu savai klasei, savai skolai. Aiz pēdējās 319 skolēnu rindas slejas augsti ozoli ar zaļām lapām.

Spīd saule, un ir karsts, bet viņai ir vienalga. Tāpat kā visiem pārējiem. Viņi beidz vienu savas dzīves posmu un grasās sākt nākamo. Viņi visi ir satraukušies. Viņi domā par nākotni, sapņiem un cerībām tos īstenot. Sāra ir ļoti centusies, gatavojot runu. Viņa būs klasesbiedru balss un tāpēc grib dāvāt tiem ko iedvesmojošu, dzinējspēku, sākot jaunu dzīves lappusi. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet Sāra pie tādiem ir pieradusi. Meitene paliecas uz priekšu un nokrekšķinās. „Esiet sveicināti labākajā mūsu mūža dienā vai vismaz līdz šim labākajā!”

Jaunieši kļūst vai traki, daži jau pirms laika sviež gaisā cepures. Daži smejas. Atkal skan gaviles: ,,Sā-ra! Sā-ra! Sā-ra!”

„Domājot par savu runu,” Sāra saka, un viņai dauzās sirds, „es nolēmu, ka vajadzētu atbildēt uz kādu jautājumu. Es prātoju: kādu jautājumu man uzdod visbiežāk? Un man sametās kauns, jo uz to ir ļoti viegli atbildēt. Cilvēki man vienmēr jautā, vai man ir kāds noslēpums!” Smiekli. Jo tā ir taisnība. Ja skolā vispār kādreiz bijusi ideāla skolniece, tad tā ir Sāra. Vismaz reizi nedēļā kāds viņai vaicāja, kāds ir viņas noslēpums.

„Ilgi un nopietni domājusi, es atskārtu, ka atbilde ir ļoti vienkārša.

Mans noslēpums ir tāds, ka man nav noslēpumu.”

Protams, tie ir meli. Sārai bija lieli noslēpumi. Dziļi noslēpumi. Noslēpumi, kurus viņas ļaudis glabājuši tūkstošiem un tūkstošiem gadu. Lai gan viņa ir darījusi visu, kas nodrošināja popularitāti, izcīnījusi visus iespējamos kausus un balvas, viņa ir paveikusi arī daudz ko citu. To, kas viņiem pat prātā nenāk. Piemēram, kūrusi ledū uguni. Kailām rokām nomedījusi un nogalinājusi vilku. Staigājusi pa karstām oglēm. Palikusi nomodā vairākas nedēļas pēc kārtas; nošāvusi briedi no jūdzes attāluma; viņa runā deviņās valodās, viņai ir piecas pases. Taču viņi redz tikai Sāru Elopeju, absolventu pulka karalieni un tipisku amerikāņu meiteni, lai gan patiesībā viņa ir tikpat labi apmācīta un nāvīga kā jebkurš karavīrs uz Zemes.

„Es esmu tāda, kādu jūs mani redzat. Es esmu laimīga un spējīga, jo ļauju sev būt laimīgai. Es jau bērnībā iemācījos, ka aktivitāte veicina aktivitāti. Ka atlīdzība par mācīšanos ir zināšanas. Ka skatīšanās

paplašina redzesloku. Un tas, kurš nebaro dusmas, nekad nebūs dusmīgs. Skumjas un izmisums, pat traģēdijas nav novēršamas, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram būt laimīgi, mēs visi. Mans noslēpums ir tāds, ka es izvēlos būt tāds cilvēks, kāds gribu būt. Es neticu liktenim vai nolemtībai, bet izvēlei, un mēs katrs izvēlamies būt tas, kas esam. Jūs varat būt viss, kas vien vēlaties; jūs varat darīt visu, ko vien vēlaties; jūs varat doties, kurp vien vēlaties. Pasaule un dzīve, kas paveras priekšā, ir mūsu. Nākotne nav uzrakstīta, un jūs varat to veidot tādu, kādu vēlaties.”

Jaunieši ir apklusuši. Visi klusē.

„Es skatos uz rietumiem. Jums aiz muguras, aiz tribīnēm, ir ozolu birzs. Aiz ozoliem ir līdzenumi, manu senču zeme, bet patiesībā tā ir visu cilvēku senču zeme. Aiz līdzenumiem ir kalni, no kuriem tek ūdens. Aiz kalniem ir jūra dzīvības avots. Augšā ir debesis. Apakšā ir zeme. Visapkārt ir dzīvība, un dzīvība ir…”

Sāru pārtrauc skaņas eksplozija virs galvas. Visi snaiksta kaklus. Zilās debesis virs ozoliem pārplēš spoža šautra. Neizskatās, ka tā kustētos, tikai kļūst arvien lielāka. Brīdi visi bijīgi skatās. Daži noelšas. Viens ļoti skaidri jautā: „Kas tas ir?”

Visi skatās, līdz no pēdējās rindas atskan vientuļš kliedziens un uzreiz atbalsojas visā auditorijā. It kā kāds būtu nospiedis panikas slēdzi.

Sāra noelšas. Viņa instinktīvi pasniedzas zem mantijas un satver kaklā pakārto akmeni.

Tas ir smagāks nekā iepriekš. To ietekmē asteroīds vai meteorīts, vai komēta, vai kas nu tas ir. Viņa ir sastingusi. Sāra skatās, kā šautra tuvojas viņai. Kaklā pakārtais akmens atkal mainās, pēkšņi tas šķiet viegls. Sāra jūt, ka tas ceļas gaisā zem mantijas. Atbrīvojas no apģērba un tiecas pretī tam, kas viņiem tuvojas.

Tad lūk, kā tā izskatās.

Tad lūk, kāda ir sajūta.

Beigu spēle.

Šausmu kliedzieni vairs nesasniedz viņas ausis, iestājas apdullinošs klusums.

I ai gan Sara tam bija gatavojusies gandrīz visu mūžu, viņa nedomāja, ka tas tiešām notiks.

Viņa cerēja, ka nenotiks. 742,42898 dienas. Viņai vajadzēja kļūt brīvai. Akmens velk kaklu.

„SĀRA!” Kāds viņu stipri parauj aiz rokas. Uguns lode ir aizgrābjoša, briesmīga un pēkšņi arī dzirdama. Viņa burtiski dzird, kā tā šķeļ gaisu, dedzina, trako. „Nāc! TŪLIŅ!” Tas ir Kristofers. Laipnais, drosmīgais, stiprais Kristofers. Viņa seja ir sarkana aiz satraukuma un karstuma, acis asaro, no lūpām šķiežas siekalas. Kāpņu pakājē viņa redz savus vecākus un brāli.

Viņu rīcībā ir dažas sekundes.

Varbūt mazāk.

Rīta debesis satumst, kļūst melnas, un uguns lode ir klāt. Nomācošs karstums. Paralizējošs troksnis.

Viņi ies bojā.

Pēdējā brīdī Kristofers noripo no skatuves, paraudams Sāru sev līdzi. Gaiss ož pēc degošiem matiem, koka, plastmasas. Amulets ar tādu spēku tiecas pretī meteorītam, ka ķēdīte iegriežas kakla miesā.

Viņi aizver acis un sakņūp zālē. Sāra jūt, kā akmens atbrīvojas. Tas peld gaisā, meklē meteorītu, un pēdējā brīdī milzīgā uguns lode maina virzienu, apstājas tūkstoš pēdu attālumā un pārlec viņiem pāri kā plakans akmens pa gludu ezera virsmu. Tas notiek tik ātri, ka neviens to nepamana, bet kaut kā, kaut kāda iemesla dēļ senais akmentiņš viņus ir paglābis.

Meteorīts pārlido pāri cementa tribīnei un nokrīt ceturtdaljūdzi uz austrumiem. Tur ir skolas ēka. Stāvvieta. Basketbola laukumi. Tenisa korti.

Vairs ne.

Meteorīts tos iznīcina.

Bum.

To vairs nav.

Visas pazīstamās vietas, kur Sāra vadījusi savu dzīvi savu normālo dzīvi -, acumirklī ir iznīcinātas. Viss noslaucīts no zemes virsas.

Sākusies jauna nodaļa, gan nc tāda, kādu Sāra bija gaidījusi.

Pāri laukumam pārveļas triecienvilnis, nesot līdzi putekļus un tumsu. Viņi jūt stipru triecienu, tas pieplacina pie zemes, nogāž no kājām, pārplēš bungādiņas.

Gaiss ir karsts un smacīgs, pilns ar pelēkām un brūnām, un melnām daļiņām. Grūti kaut ko saskatīt. Kristofers joprojām ir blakus Sārai.

Tur viņu. Sargā viņu. Viņš pievelk viņu cieši klāt, kad sāk birt akmeņu, gružu un dievs vien zina kā krusa. Apkārt ir arī citi, daži ievainoti. Viņi klepo. Viņi nemitējas raudāt. Viņi nemitējas trīcēt. Grūti elpot. Vēl viens triecienvilnis iespiež viņus vēl dziļāk zemē. Sārai aizsitas elpa. Putekļus izgaismo ziboši gaismas šķēpi. Zeme dreb, un viņiem apkārt sāk krist atlūzas. Cementa un tērauda-gabali, sadragātas mašīnas, mēbeles. Viņi var vienīgi gaidīt, lūgt Dievu, kaut nekas neuzkristu virsū. Kristofers tur Sāru sāpīgi cieši. Viņa ieurbjas ar nagiem puiša mugurā.

Viņiem nav ne jausmas, cik laika pagājis, kad gaiss pamazām kļūst tīrāks un atgriežas arī mazāki trokšņi. Cilvēki gaudo sāpēs. Sauc cits citu. Atskan arī viņas vārds.

Tēvs.

„Sāra. SĀRA!”

„Šeit!” viņa iekliedzas. Balss šķiet slāpēta un skan kā no tālienes, pat viņai pašai. Ausīs joprojām zvana. „Es esmu šeit!”

No putekļu mākoņa iznirst viņas tēvs. Viņa galvu klāj asinis un pelni. Netīrajā sejā spoži un dzidri izceļas acu baltumi. Viņš zina to pašu, ko viņa.

Beigu spēle.

„Sāra!” Tētis atklumburo līdz viņiem un nokrīt ceļos, apskaudams viņus abus. Viņi raud. Ķermeņi raustās. Visapkārt kliedz cilvēki.

Sāra uz brīdi atver acis un redz sev priekšā Rīnu, apdullušu, šokā. Viņas labākajai draudzenei trūkst kreisās rokas virs elkoņa; palikušas tikai asinis un ādas skrandas, un saplosīts kauls. Izlaiduma mantija ir norauta, bet cepure nez kā palikusi galvā. Ķermeni klāj sodrēji. Sāra sauc: „Rīna! Rīna!” bet Rīna nedzird. Viņa ienirst atpakaļ putekļos, un Sāra zina, ka viņa draudzeni nekad vairs neredzēs.

„Kur ir mamma?” viņa čukst, lūpas tēta ausīm piespiedusi.

„Mēs bijām kopā. Es nezinu.”

„Akmens, tas… tas…”

„Es zinu.”

„Sāra?” tā ir viņas mamma, kas sauc.

„Šeit!” visi trīs reizē atsaucas.

Sāras mamma rāpo pie viņiem. Galvas labajā pusē viņai vairs nav matu. Seja ir apdegusi, taču ne pārāk smagi. Ieraudzījusi viņus, mamma izskatās tik laimīga. Taču šis skatiens atšķiras no tā, kuru viņa veltīja Sārai, kad meitene kāpa uz skatuves.

Es teicu runu, Sāra domā. Es teicu izlaiduma runu. Cilvēki bija laimīgi. Tik laimīgi.

„Olova,” Saimons klusi saka, pastiepdams roku pretī sievai. „Teits?” Olova papurina galvu. „Es nezinu.”

Sprādziens tālumā.

Gaiss pamazām noskaidrojas, skatienam atklājas asinspirts. Visapkārt ir ķermeņi. Elopejiem un Kristoferam ir laimējies. Sāra redz galvu. Kāju. Rumpi. Netālu no viņiem zemē nokrīt cepure.

„Sāra, tas notiek. Tas notiek pa īstam.”

Tas ir Teits, kurš, rokas izstiepis, tuvojas viņiem. Viena plauksta sažņaugta dūrē, otrā viņš tur greipfrūta lieluma zeltaini zaļu akmeni, ko caurauž melnas metāla dzīslas.

Viņš ir apbrīnojami tīrs, it kā tas viss nebūtu viņu skāris. Viņš smaida. Mute ir pilna ar asinīm. Teits reiz bija Spēlētājs, bet vairs ne. Izskatās, ka viņš gandrīz vai priecājas par māsu, par spīti visam, kas noticis apkārt. Par spīti nāvei, iznīcībai, visam, kas kā viņi zina tuvojas.

„Es tos atradu!” tagad Teits ir 10 pēdu attālumā. Kaut kur atskan vēl viens neliels sprādziens. Viņš atver dūri un ieliek mazāko akmeni, kas reiz karājās viņai kaklā, lielākajā, daudzkrāsainajā akmenī. „Nevainojami sakrīt.”

,JNukumi” godbijīgi saka Saimons.

,Jaukumi,” mazāk godbijīgi saka Sāra.

„Ko?” Kristofers jautā.

Sāra atbild: „Neko…”

Bet viņu pārtrauc sprādziens, kas parauj gaisā metāla šķembas. Gandrīz sešas pēdas gara tērauda šķēpele ieduras Teitam tieši krūtīs. Viņš ir pagalam. Miris. Nogalināts vienā acumirklī. Viņš krīt atmuguriski, joprojām turēdams rokā Sāras akmens piekariņu un za|o, dzīsloto akmeni. Māte iekliedzas, tēvs sauc: „Nē!”

Sāra nespēj parunāt. Kristofers šokēts skatās. No Teita krūtīm sūcas asinis. Acis ir atvērtas un stiklainas, tās nedzīvi blenž debesīs. Pēdas raustās, pēdējā dzīvība viņu pamet. Bet akmens un piekariņš ir drošībā. Tas nav nejauši.

Akmeņiem ir nozīme.

Tie nes vēsti. *

Šī ir Beigu spēle.

.