Beigu spēle. Aicinājums

SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Restorāns Piccolo Gato (Mazais kaķis), Trieste, Itālija

Pirms izbraukšanas no Stambulas Čijoko parāda Sārai un Hago fotogrāfiju ar Gebekli Tepes zelta zāles griestos iegravētajiem burtiem un skaitļiem, un zīmēm. Kristofers bilst, ka viņš arī tos ir redzējis. „Neko apbrīnojamāku nekad mūžā nebiju skatījis.”

Viņiem nav ne jausmas, ko nozīmē šis tīkls.

Bet viņi zina, ka kaut ko nozīmē gan.

Viņi izrakstās no viesnīcas, dodas uz rietumiem un pamet Turciju. Šķērso Bulgāriju. Izbrauc cauri Serbijai. Apmeklē Horvātiju. Izslīd cauri Slovēnijai. Viņi gandrīz nemaz nesarunājas. Kristofers aizmugurējā sēdeklī božas, Sāra izliekas to nemanām. Hago un Čijoko pārmaiņus vada mašīnu, kamēr Sāra prāto un prāto, un vēl prāto par tīklu un savu norādi, lauzīdama galvu, vai tie varētu būt kaut kā saistīti. Panākumi ir niecīgi. Nekādi lieli atklājumi nespīd. Tas dzen viņu izmisumā.

Pēc vairākām klusumā pavadītām stundām un daudziem kilometriem viņi sasniedz Itāliju, apstājas pārlaist nakti Triestē. 1600 kilometru. 994,19 jūdzes. Ieskaitot pauzes: 20 stundas, 43 minūtes, 29 sekundes. Viņi atkal reģistrējas viesnīcā. Apskata Adrijas jūru. Dodas vakariņās. Ģimeniski liela krēmīgas, vircotas penne rigate bļoda pie plastmasas galdiņa uz ietves. Viņi vēro, kā garām pastaigājas itāļi. Nemaz nebūtu slikti, ja šīs būtu parastas brīvdienas, viņi domā. Visi, izņemot Čijoko. Viņai nav nekādu ilūziju par normālu dzīvi, viņa vienkārši gaida piemērotu brīdi.

Hago izvēlas glāzi sarkanvīna. Čijoko dzer tēju. Kristofers, izstiepis kāju, pasūta alu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu. Sāra atturas, viņai

pietiek ar acqua con gas[14] un citrona daiviņām. neveiklais klusums turpinās. Sāra strādā visu maltītes laiku, kaut ko skribelē bloknotā. Kristofers staipa kaklu, cerēdams, ka varētu palīdzēt. Hago nomēra viņu ar ledainu skatienu. Cijoko nav nekādu iebildumu pret šo drāmu. Patiesībā viņa priecājas, ka visi trīs ceļabiedri ir uz nažiem. Tāpēc viņi vismaz klusē.

Kad atnests deserts, I lago jautā: „Vai gribi to redzēt, C ijoko?”

Čijoko vienreiz sasit plaukstas. Viņa piesardzīgi malko tēju, negribēdama izrādīt satraukumu. Hago paņem mugursomu. Atvelk rāvējslēdzi. Viņš iebāž roku somā un izceļ akmens disku.

Sāra atrauj skatienu no savām piezīmēm.

Beidzot Čijoko, saudzīgi paņemdama rokās disku, izrāda kaut nelielu izbrīnu. Viņa slidina pirkstus pāri rievām. Rūpīgi pēta zīmes.

Mājās, viņa pie sevis domā. Drīz tu atgriezīsies mājās.

Viņa ieliek disku klēpī un pateicībā noliec galvu Hago priekšā. „Nav par ko,” viņš saka, uzmezdams skatienu Sārai. „Mēs taču sarunājām, vai ne?”

Sāra saprot, ko nozīmē šis skatiens: viņi ir nokārtojuši savu parādu pret Čijoko. Un vārdoties tālāk. Pamest viņu un Kristoferu. Sāra izliekas to nemanām, novēršas.

„Foršs akmens,” Kristofers saka, izklausās, ka viņš ir par daudz iedzēris.

Čijoko izvelk telefonu un aši uzsit ziņu. Viņa iedod telefonu Hago. Paldies, ka to parādīji. Es gribētu to mazliet rūpīgāk izpētīt.

Hago sarauc uzacis, iedod telefonu Sārai. Kad viņa to ir izlasījusi,

Sāra un Hago saskatās. Izskatās, it kā viņi sazinātos bez vārdiem, Kristofers domā. Gluži kā mēs ar Sāru mājās. Kristofers pēkšņi jūt greizsirdību pret šo Spēlētāju, viņa tizlo akcentu, viņa neglīto rētu, viņa smieklīgajiem zobiem. Viņš izrauj telefonu Sārai no rokas.

„Ko izpētīt?” viņš jautā. „Tas ir akmens.”

Viņi ignorē Kristoferu. Sāra skatās uz Čijoko. „Tu domā, ka tas mūs aizvedīs pie Zemes atslēgas?”

Čijoko enerģiski māj ar galvu.

„Mums ieteica cilvēku, kurš ir pētījis šos diskus. Tāpēc braucām uz Itāliju,” Hago saka. „Rīt viņu apciemosim, pa ceļam varēsi disku izpētīt.”

Čijoko piešķiebj galvu, kā jautādama Kas viņš ir? Hago pasmīkņā. „To es tev, protams, nevaru teikt. Drīz redzēsi.”

Čijoko pamāj ar galvu, it kā būtu sapratusi. Viņa jau zina, kā sauc viņu tā saukto ekspertu, jo noklausījās sarunu ar mazo trolli Terakotas armijas muzejā. Musterions Cokals.

Jā, kādam jāparāda viņam disks, Čijoko domā.

Hago paņem disku, šķiet, ka Čijoko rokas pie tā kavējas mazliet par ilgu. Viņš to noglabā somā. „Varbūt tu zini ko tādu, ko šis speciālists nezina,” Hago viņai saka. „Pagaidām turpināsim cits citam palīdzēt, ja?”

Čijoko paņem no Kristofera savu telefonu. Uzsit vēl vienu vēsti. Ja es kaut ko uzzināšu, dalīšos ar jums.

Hago pamāj ar galvu. „Labi.”

„Paldies, Čijoko,” Sāra smaidīdama saka.

Sāra atgriežas pie mīklas, šķirsta piezīmes, domā. Kristofers pārliek roku pār Sāras krēsla atzveltni. Šķiet, ka viņa to nemana vai izvēlas ignorēt, koncentrējusies darbam. Tomēr Hago pamana. Viņš spēji pielec kājās.

„Gara diena. Es eju gulēt.”

Viņš pagriežas un iet uz viesnīcas pusi, soma nevainīgi šūpojas uz muguras.

Pēc dažām minūtēm Čijoko uzliek uz galda eiro žūksni un pieceļas. Viņa vienreiz sasit plaukstas. Sāra atrauj skatienu no darba, paberzē deniņus. „Tu arī?”

Čijoko pamāj ar galvu, uzmet skatienu Sāras bloknotam.

„Jā, tev taisnība. Jāliekas mierā.” Sāra paskatās uz Kristoferu. „Ko teiksi?”

„Protams, iesim uz viesnīcu. Bet es gribu izrunāties.”

Čijoko neinteresē šīs… jūtas. Viņa vienreiz sasit plaukstas, apcērtas uz papēža un aiziet. Sāra aizver bloknotu un uzliek uz tā plaukstu. „Labi, Kristofer. Runāsim. Bet darīsim to šeit.”

Viņš paberzē seju, kas pēc Makabī sitiena joprojām sāp. „Sāra, es nebraukšu mājās.”

„Es zinu.”

„Es ne… pagaidi. Ko?”

„Es zinu, ka tu nebrauksi mājās. Tu esi pārāk spītīgs, lai rīkotos prātīgi.”

Kristofers ir apstulbis. Viņš gaidīja nopietnāku pretsparu. Garām pa ietvi aiziet jauns pāris. Abi ir ļoti pievilcīgi. Viņas augstie papēži klaudz uz asfalta. Viņa vaļīgais krekls uz krūtīm brīvi plivinās. Kristofers nespēj novērst no viņiem skatienu. „Ak dievs, tie varētu būt mēs,” viņš ilgodamies nosaka.

Sāra purina galvu. „Varbūt agrāk, bet vairs ne. Mūsu laiks mūsu iespēja ir garām.” To sakot, viņas balss mazliet dreb.

„Tam nav tā jābūt.”

„Taču tā ir. Varbūt tu domā, ka saproti, kas notiek, bet tu nesaproti.

Jā, tu esi dzirdējis mūsu sarunas, bet patiesībā tu nezini, kas tuvojas.

Tu nesaproti, kas likts uz spēles.”

Kristofers atceras Kaļas vārdus par cilvēces bojāeju, ka katra cilts cīnās par savu izdzīvošanu. „Es zinu vairāk, nekā tu domā, Sāra.”

Sāra savelk lūpas, uzskatīdama to par tukšu lielību. „Tu ne sūda nezini. Ne par mani, ne par Hago, ne par Čijoko vai Kalu, vai Makabī, vai Baitsahanu. Tu ne sūda nezini par Beigu spēli, un tas nekad nemainīsies.”

„Es redzēju, kā Kalu nogalina,” viņš saka, skatīdamies Sārai acīs.

"Un pirms tam plostā Kala bez iemesla nogalināja bērnu un māti.

Tu domā, ka es nesaprotu, kādi jūs esat?”

„Man žēl, ka tev tas bija jāpiedzīvo,” Sāra saka, pieskardamās viņa rokai. „Bet tas nav nekas, salīdzinot ar to, kas tuvojas. To sauc par Notikumu…”

Kristofers viņu pārtrauc. „Jā, visi uz Zemes ies bojā, izņemot uzvarētāju un viņa vai viņas ciltij piederīgos, vai ne?”

„Jā,” Sāra šokēta atbild. „Tu zini?”

„Kalai patika runāt,” Kristofers saka. „Es gan tam neticu, un tev arī nevajadzētu ticēt, Sāra. Citplanētieši, kas darbina kuģus ar zeltu vai ko tur? Izbeidz! Neviens nav tik stiprs, lai iznīcinātu veselu planētu.”

„Tu neesi redzējis to, ko es,” Sāra lietišķi saka, taču viņas balsī skan skumjas. Viņa vēlas, kaut neticētu. „Es gribu, lai tu brauc prom, Kristofer, jo es tevi mīlu. Es gribu, lai tu brauc prom, jo negribu redzēt, kā tu ej bojā. Es gribu, lai tu brauc prom, lai man būtu lielākas izredzes uzvarēt. Un glābt tevi. Glābt tevi un mammu, un tēti, un visus citus mājās. Bet tava klātbūtne nepalīdz.”

„Pieņemot, ka es ticu šīm muļķībām par Notikumu, kāpēc lai es, velns parāvis, brauktu mājās un mierīgi gaidītu, kamēr tu cīnies par visu mums zināmo cilvēku dzīvībām?”

Kristofers purina galvu, viņš ir apjucis. „Ja ir tā, kā tu saki, tad jāsauc palīgā armija.”

„Tā tas nenotiek.”

„Kā tad tas notiek?”

Sārai nav pretargumentu. Brīdi viņi abi klusē. No tuvējās ielas atlido Eiropas policijas sirēnām raksturīgais troksnis, tas atbalsojas senās itāļu pilsētas akmens un betona mūros. Ostā dobji skan kuģa taure. Ierejas suns. Kāds paiet garām, mobilajā telefonā teikdams: „Čau, čau, čau.” „Tev jābrauc prom. Lūdzu.”

„Nē.”

„Jā.”

„Tas nenotiks. Ja tu negribi, lai es tev sekoju, tev ir divas iespējas: nogalināt vai ņemt līdzi. Es atdodu sevi tavās rokās, Sāra. Saproti?

Es atdodu sevi tavās rokās.”

„Tu neesi piemērots Beigu spēlei.”

„Muļķības. Ja ir tā, kā tu saki, tad es tai esmu lieliski piemērots. Tāpēc es palikšu. Es varu tev palīdzēt.”

„Nē, nevari. Ne jau tā.”

„Es varu.”

„Hago tas nepatiks.”

„Piedrāžu Hago. Viņš ir draņķis.”

„Nē, nav.”

Ilgs klusums. Kristofers pēta Sāru. Viņa aši maina tematu. „Ja tu paliksi, ko darīsim ar tavu kāju?”

Viņš smaida. „Ielaid man kortizonu. Esmu nospēlējis veselu futbola spēli ar smagāku traumu.”

Viņa pieceļas. Viņa jūtas nogurusi un sakauta. Kristoferu nav iespējams pārliecināt.

„Labi. Darīsim tā. Bet pašlaik man jāiet gulēt.”

Viņa iet viņam garām, bet Kristofers saķer viņu aiz rokas. Ja tas būtu kāds cits, viņa reaģētu, izmežģītu plecu, izdurtu acis, salauztu kāju. Bet tas nav kāds cits. Viņa apcērtas, un viņš pievelk to cieši klāt un cieši un izjusti noskūpsta. Un, par spīti visam, viņa atbild skūpstam.

Kristofers saka: „Es tev saku, Elopcja. Tie varam būt mēs.”

Viņa purina galvu un čukst: „Nē, Kristofer. Tas nav iespējams.”

32.398516, 93.6227421 '4 '