Beigu spēle. Aicinājums

HILALS IBN ISA AL SALTS

Aksūmiešu sakaru centrs, Aksūmas karaļvalsts, Etiopija

Pie būdiņas durvīm vēlreiz klauvē.

Būtnes acīmredzot cenšas nogriezt viņu no ārpasaules. Apturēt, jo viņš atklājis Beigu spēles noslēpumu.

Tomēr viņš vēl var cīnīties. Ja tas klauvē, tātad viņš vēl var cīnīties. Tumsa iekšpusē ir viņa draudzene.

Viņš paķer savus mīļākos ieročus, aizslīd pie sienas tieši blakus durvīm un gaida.

Tuk-tuk.

Tuk-tuk.

Klauvēšana mitējas.

Durvis tiek izspertas. Būdā ienāk divi stāvi viens mazs, otrs garš un, kad viņi ir pavisam iekšā, Hilals aizcērt aiz viņiem durvis.

Tumsa.

Viņš vicina rokas un pārvietojas telpā, kuru ļoti labi pazīst. Katrā rokā viņam ir mačete.

Melns, pulēts tērauds.

Melnkoka spali.

NAIDS iegravēts uz viena, MĪLA uz otra.

Viņam ir maiga dvēsele, bet nevajag to izaicināt.

Viņš kaut kam trāpa un dzird kaucienu un būkšķi uz grīdas. Miesa un kauli, viņš lieliski pazīst šo sajūtu.

Ļoti labi.

Seko izmisīgs šāviens. Lode atsitas pret metāla sienām un netrāpa Hilalam, bet, spriežot pēc sāpīgā kunksta otrā telpas pusē, šāviņš var būt ķēris otru uzbrucēju. Viņš tos nošķir vienu no otra, pārvietojas telpā

un uzlec uz metāla galda, kuru neviens neredz, bet viņš zina, ka tas tur ir. Viņš triec mačeti lejup, pāršķeļot uz pusēm datora monitoru. Pašķīst dzirksteles, un telpa sekundes tūkstošdaļu izgaismojas. Pietiekami ilgi, lai Hilals saprastu, ar ko viņam ir darīšana.

Nabatietis.

Un dunliu uz grīdas, ievainots.

Hilals sparīgi izstiepj uz priekšu labo roku, pagriež asmeni plakaniski, sakņūp un griežas kā dejotājs. Mačete izliecas, mērķējot uz nabatieša galvu, liet Makabī, par laimi, nometas uz grīdas, un Hilala asmens ass kā bārdas nazis tikai nošņāpj puscollu matu no viņa galvvirsas. „Durvis!” Baitsahans kliedz. „Atver durvis!”

Labi, ievainotais, Hilals domā.

Viņš atmuguriski pārmetas pāri galdam un nabatietim.

Vēl viens šāviens. Uzliesmojums no stobra. Lode izskrien starp Hilala kājām. Par mata tiesu.

Jā. Es jums došu gaismu.

Kājas nedzirdami saskaras ar betonu. Hilals aizslīd līdz durvīm. Piespiež muti pie metāla sienas, zinādams, ka akustika aiznesīs balsi pāri mazajai telpai.

„Šeit!”

Vēl viens šāviens, tēmēts uz Hilala atbalsi. Ne tuvu.

Vēl viens rikošets. Hilals gaida, vai lode atkal būs kādam trāpījusi. Nekā.

Nav svarīgi.

Viņš atrauj vaļā durvis.

Makabī pagriežas, lai šautu, bet Hilals sper soli uz priekšu un ar abām mačetēm reizē triec pa šaujamieroci. Tas grabēdams nokrīt uz grīdas. Hilals strauji atrauj abus asmeņus un meklē, ko vēl varētu pāršķelt un sakropjot.

Nabatietis paceļ rokas, bet, kad asmeņi trāpa pa tām, tie sastop metāla uzročus, kas paslēpti zem smalkā lina uzvalka. Makabī nozibina ļaunu smaidu. Hilals saviebjas un atkāpjas dienas gaismā. Viņam pakaļ atnākušie slepkavas smīkņā. Aksūmietim tas ir

pretīgi, un viņš ai/lūgs par abu dvēselēm, kad būs atbrīvojies no ķermeņiem.

Baitsahans pieceļas kājās. Acīs gail naids. Viņš iziet no būdas un kaut ko met. Hilals ar delnas virspusi notriec to zemē.

Priekšmets nokrīt mīkstajā augsnē zem ciedra.

Tā ir roka.

Baitsahana paša plauksta.

„Tu kaut ko pazaudēji,” Ililals saka. Viņš zina, ka kaujas laikā nedrīkst runāt, bet viņš arī zina, ka reizēm vārdi ir sāpīgāki par jebkuru ieroci. No Baitsahana delnas locītavas izšļācas asinis. „Šaujamais!” viņš saka, pasviezdams savu pistoli Makabī, kurš to gaisā noķer.

Hilals sviež mačeti, un tā ar skaņu vop-vop-vop aizlido pa gaisu un aizskar pistoli, kas izšauj. Vietā, kur pie Hilala kājām trāpa lode, gaisā uzlido zeme. Pa ceļam mačete nošķeļ mazu Makabī pirksta gabaliņu un iegriežas koka stumbrā. Baitsahans sviež Hilalam ar mazu priekšmetu. Aksūmietis palec atpakaļ un ar otru mačeti uzsit pa to kā pa beisbola bumbu. Tas ielido tumši zaļajos ciedros un uzsprāgst.

Hilals dzird skaņu, ko saprot tikai viņš. Atveras akmens durvis. Troksnis ir tik kluss kā čuksts.

Baitsahans lavās viņam tuvāk, viņa acis ir tukšas un neizteiksmīgas. Zēns zaudē asinis, viņam aptumšojies prāts, un viņš alkst nogalināt. Viņš met vēl vienu granātu. Un vēl vienu, un vēl vienu. Hilals visas atsit ar mačeti. Visas uzsprāgst kaut kur tālumā, garām aizlido šrapneļi. Makabī pēkšņi zaudē sparu un pazūd aizsegā.

Pēc pēdējā sprādziena Hilals apbrīnojamā ātrumā metas skriet atmuguriski, nenovērsdams skatienu no uzbrucējiem. Viņa mērķis ir klajumiņš, slepenā, akmenī iecirstā baznīca. Vieta, kur tikko atvērušās akmens durvis.

Kur gaida skolotājs al Džulans.

„Tev beigas!” Baitsahans iegārdzas, viņš zvēro naidā, sagrābis ievainoto roku. Seja kļūst arvien bālāka.

Naids dara tevi vāju, brāl, Hilals domā.

Makabī izlec no aizsega. Viņam arī ir granāta, taču viņš rīkojas rūpīgāk nekā jaunākais pārinieks. Viņš lēnām izvelk gredzenu, piespiež mēlīti, lai granāta neuzsprāgst, un gaida īsto brīdi.

„Kā jūs mani atradāt?” Hilals sauc uzbrucējiem, joprojām skriedams atmuguriski.

Hilals ir tikai 24 pēdu attālumā no baznīcas, bet viņam jāuzzina, kā un kāpēc viņi ieradušies tieši šeit un tieši tagad.

„Zemes atslēga parādīja,” Baitsahans saka.

„Jums nav Zemes atslēgas.”

„Ir gan.”

„Tas nav iespējams.” Es zinātu. Mēs visi zinātu.

„Parādi viņam.”

Makabī nerāda tumšo stikla lodi. Viņš met pēdējo granātu un trajektorijas visaugstākajā punktā iesaucas: „Tagad!”

Makabī pieplok pie zemes, un dunhu arī. Šī granāta ir citāda. Hilals zina, ka nespēs to atsist tāpat kā trieciena granātas. Šī ir degbumba. Uguns.

Dažas collas no ieejas baznīcā gaisu virs Hilala galvas aprij liesmas. Ugunīgās mēles laiza, grābj, rij. Tās dedzina apģērbu un plecus, un galvu. Tās viņu aprij, kamēr viņš krīt lejā, lejā, lejā neieņemamajā telpā zem senās baznīcas.

Uguns nodziest, apdegumi paliek.

Atkal tumsa, bet tagad viņš ir drošībā.

Un viņš nav viens.

Pēdējais, ko viņš atceras, ir degošu matu smaka un sāpes.

Svilinošās uguns sāpes, svilinošās elles sāpes.

Šī ir Beigu spēle.