Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA

Peugeot 307, cell no Šanliurfas uz Mardinu, šoseja D400, austrumu virziens

Kad Sāra un Hago iegriežas stāvlaukumā pie Gebekli Tepes, pežo garām rēkdams aizbrāžas melns audi. Viņi cerēja ieraudzīt tikai Kalu un Kristoferu, nevis neskaitāmas mašīnas un autobusus, un uzdzīvotājus.

„Kā mēs viņu šeit atradīsim?” Sāra jautā, rādīdama uz priekšu. „Meklēsim kādu, kas līdzīgs mums,” Hago atbild, viņam klēpī ir M4 automāts. „Kādu, kam ir ieroči.”

Tieši tad Sāra viņu ierauga. Meiteni melnā kombinezonā, kapucē, maskā. Jā, spriežot pēc visām pazīmēm, tā noteikti ir Spēlētāja. Sāra norāda uz viņu.

„Ko es teicu,” Hago iesaucas. Viņš noņem ierocim drošinātāju. „Mierīgi.”

Pamanījusi viņus, meitene novelk kapuci un plati iepleš rokas. Tā nav Kala.

„Vai tā…”

„Mēmā,” Sāra saka.

Čijoko tuvojas šofera puses logam, izmisīgi rādīdama zīmes. Meitene uzsvērti rāda, ka viņai ir tukšas rokas.

„Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Hago klusā balsī jautā. „Kāpēc viņa ir šeit?”

Sāra atver logu. „Vai tu esi kopā ar Kalu?” viņa prasa.

Čijoko sniedzas pēc telefona un piezīmju programmas, lai varētu sazināties. Viņa dzird, ka salonā tiek uzvilkts ierocis, un sastingst, paskatās augšup.

„Turi rokas tā, lai es redzu,” Hago norūc.

Čijoko nopūšas.

„Kur ir Kala?” Sāra jautā.

Čijoko papurina galvu un lēnām pārvelk ar pirkstu pār rīkli.

„Mirusi?”

Čijoko pamāj ar galvu.

„Tu viņu nogalināji?” Hago prasa, pārliekdamies pāri Sārai, lai labāk saskatītu svešo Spēlētāju.

Čijoko izliekas nedzirdam jautājumu, šobrīd būtu pārāk sarežģīti atbildēt. Tā vietā viņa norāda uz Sāru. tad piespiež abas plaukstas pie sirds mīlestības pilnā žestā un atkal norāda uz Sāru.

„Mans… mans draugs?” Sāra lēni jautā. „Mans puisis?”

Čijoko māj ar galvu. Viņa ar pirkstu rāda uz ceļu, kur nakts tumsā strauji kūst divas gabaritugunis. Pēc tam viņa paceļ gaisā divus pirkstus.

„Divi?” Sāra jautā. „Nolaupīja Kristoferu?”

Čijoko māj ar galvu.

No pasažiera sēdekļa sarkastiski iejaucas Hago: „Nākamreiz paņem līdzi kādu rakstāmrīku.”

Čijoko sarauc pieri, norāda uz savām kabatām un viņa ieroci.

„Nevaino mani,” viņš saka. „Šī ir Beigu spēle, māsiņ. Tu zini noteikumus.”

„Pie velna,” Sāra iesaucas, ielikdama mašīnu ātrumā. „Mums viņi jāpanāk. Vienalga, kas tie bija.” Saprazdama, ka Kristofers ir briesmās, par Čijoko viņa vairs nedomā.

„Paldies,” Sāra nokliedz pa logu un nospiež gāzes pedāli.

,,Eu!” Hago iesaucas, kad Čijoko aizlec priekšā mašīnai, aizšķērsodama tai ceļu.

Sāra tik tikko paspēj nobremzēt. Viņa satver ar abām rokām stūri. „Velns parāvis, ko tas nozīmē, miu?”

Čijoko izstiepj roku ar savu īso zobenu makstī un plakaniski triec to pret motora pārsegu. Viņa teatrāli paklanās, kā pasniegdama ieroci Sārai un Hago kā dāvanu.

„Izskatās, ka viņa grib braukt līdzi,” Hago saka.

Strīdēties nav laika. Sāra izliecas pa logu. „Labi, nāc, tikai neiedomājies darīt muļķības!” Pēc tam viņa ar mutes kakliņu pačukst Hago: „Tiklīdz sāks uzvesties dīvaini, nogalini.”

„Ar prieku.”

Čijoko atver aizmugures durvis. Kāpdama iekšā, viņa pasniedz savu zobenu Hago. Sāra atpakaļgaitā piedod mašīnai gāzi.

„Man laikam vajadzētu tev pateikties,” viņa kliedz, pagriezusi galvu, lai redzētu aizmugurējo logu. „Ja izglābsim manu draugu, tad tikai pateicoties tev.”

Čijoko atkal paklanās. Pacēlusi galvu, viņa redz, kā vējstikla apakšējā daļā projicējas maršruta dati. Viņa norāda, it kā vēlētos jautāt, kas tas ir.

„O, tu redzēsi brīnumus,” Sāra saka, manevrēdama mašīnu atpakaļgaitā ar ātrumu 50 jūdžu stundā.

„Jā,” Hago piebalso. „Mēs protam pārsteigt.”

Sāra parauj stāvbremzi, un mašīna apsviežas riņķī. Viņa uzreiz pārslēdzas otrajā ātrumā, iespiež gāzes pedāli grīdā, un auto aizlido. Izbraukusi uz asfaltētās šosejas, viņa izslēdz priekšējos lukturus. Vējstikla iekšpuse acumirklī transformējas. Viņi redz visu, kas ir priekšā. Ceļu, debesis, zvaigznes virs galvas. Pa priekšu braucošā audi bremžu lukturus. Aplaidusi skatienu apkārt, Čijoko konstatē, ka visi logi ir aprīkoti ar nakts redzamības iekārtām. Viņas garais, augšupejošais svilpiens izsaka izbrīnu.

„Es domāju, ka tu esi mēma,” Hago izmet asprātību.

Čijoko iebāž roku kabatā un izņem mobilo telefonu. Sāk drudžaini rakstīt. Pabeigusi meitene pasniedz telefonu Hago, kurš nolasa vēstījumu.

„Klausies,” viņš saka Sārai. „Mēs dzenamies pakaļ Makabī un Baitsahanam. Viņi sagūstīja tavu… draugu. Viņam ir ievainota kāja. Čijoko zvēr pie sava goda, ka palīdzēs mums un nenogalinās, ja mēs pēc tam ļausim viņai apskatīt disku.” Hago, samiedzis acis, nopēta Čijoko. „Nezinu gan.”

Čijoko paķer telefonu un raksta vēl vienu zīmīti.

„Nu?” Sara prasa.

„Saka viņas cilts esot sargājusi diskus. Saka daudz par tiem zinot.” Hago cieši nopēta Čijoko. „Tu taču dalīsies šajās zināšanās, vai ne, klusā meitene?”

Čijoko negribīgi pamāj ar galvu.

„Tad esam vienojušies.” Mago pabāž roku zem sēdekļa. „Gribi pistoli?” Čijoko vienreiz sasit plaukstas.

Hago jautā: „Divreiz nozīmē „nē”?”

Viņa atkal vienreiz sasit plaukstas.

„Labi,” Hago saka. Viņš iedod meitenei divkrāsainu sudraba un melnu Browning Pro-40. Viņa satver spalu.

„Pie sava zobena un goda, vai ne?” Hago pārjautā, pirms atlaist stobru. „Tu mūs nenodosi.”

Čijoko strupi pamāj ar galvu.

Viņš atlaiž ieroci. „Labi. Neaizmirsti, ka man ir šis skaistulis.” Viņš papliķē pa M4, kam zem stobra piemontēts granātmetējs.

Sāra pārslēdz pežo ceturtajā pārnesumā, un ātrums divās sekundēs pieaug no 94 līdz 114 jūdzēm stundā. Audi brauc ātri, bet šķietami sagrabējušais pežo vēl ātrāk. Viņi līkumo pa ceļu, riteņi kauc, dzinējs rēc. Sāra ir izcila autovadītāja, un minūtes laikā viņi jau ir 50 metrus aiz A8. Spriežot pēc vajājamo laiskā braukšanas stila, tie nav viņus pamanījuši.

Čijoko atver logu un notēmē. Hago atver savu logu un atbalsta M4 pret sānu spoguli.

„Esi gatava?” viņš jautā.

Čijoko pamāj ar galvu.

„Uguni!”

Čijoko izšauj trīs reizes, un Hago vienu īsu kārtu. Lodes trāpa audi un dzirksteļojot atlec.

„Ložu necaurlaidīga!” Sāra iesaucas.

Audi, strauji līkumojot, palielina ātrumu. Čijoko divreiz izšauj uz riepām, taču šķiet, ka tās ir no blīvas gumijas. Sāra atlaiž vienu roku no stūres un ar pirkstu uzzīmē uz vējstikla četrstūri. Attēls

pietuvinās. Viņa redz Kristoferu, kurš, apcirties riņķī, bailīgi skatās pa aizmugurējo logu.

„Uzmanieties!” viņa uzkliedz.

„Ko? Tā taču ir ložu necaurlaidīga,” Hago saka, raidīdams vēl vienu kārtu.

„Hago…” Sāra klusi saka. „Lūdzu.”

Hago ievelk automātu iekšā un aizver logu. „Nu, vismaz pamēģinājām.” Audi līkumo pa ceļu, braucēji cenšas saprast, kas viņiem uzbrucis.

Sāra pārslēdz pežo sestajā pārnesumā un piebrauc blakus sedanam. Pārmetusies otrā pusē, Čijoko tagad ir tieši blakus Makabī. Viņš paver logā spraudziņu, un Baitsahans, pasniedzies viņam pāri, iebāž spraugā pistoles stobru un izšauj piecas lodes uz pežo.

Čijoko pat nesaraujas, kad lodes eksplodē pret logu tieši viņai deguna priekšā.

Hago iebaksta ar pirkstu savā logā un saka: „Jā, maitas, mums arī ir bruņu stikli!”

Sāra atlaiž gāzes pedāli, un viņi paliek pusmašīnu iepakaļ audi.

„Ko tālāk?” Hago jautā, pagriezdamies pret Čijoko.

Viņa ar rokas mājienu rāda, ka grib atpakaļ savu zobenu. Viņš sarauc pieri, bet atdod meitenei ieroci. Viņš vēl nav paspējis pajautāt, kam viņai zobens, kad Čijoko jau ir atvērusi savu logu un rāpjas uz mašīnas jumta.

Hago platām acīm skalās uz Sāru. „To gan es negaidīju.”

Sāra aizver logu un koncentrējas, lai noturētu mašīnu taisni. Tiklīdz Čijoko ir ieņēmusi vietu uz pežo jumta, Baitsahans izšauj uz viņu granātu. Viņa ar nevērīgu rokas uzsitienu aizraida to uz ceļa nomali, kur granāta uzsprāgst, nenodarot nekādus postījumus. ,,;Dios mio!" Hago aizgrābts iesaucas.

Vējstiklā parādās Čijoko seja, viņa rāda uz audi.

„Piebrauc tuvāk,” Hago nokomandē.

„Cenšos.”

Brīdī, kad Sāra ir pāris pēdu attālumā no audi, tuvojas līkums. Viņi brauc ar 85 jūdzēm stundā.

Tad Čijoko lec.

Viņa piezemējas uz audi jumta un pieķeras pie malām, lai noturētos. Sāra atkal iestūrē pežo aiz A8.

Baitsahans atver pasažiera logu un izbāž pistoli, bet Čijoko to izsper viņam no rokas. Ierocis aizlido pa gaisu, un puišeļa roka atkal pazūd mašīnā. Mu izvelk zobenu un ietriec gumijas izolācijā starp aizmugurējo logu un mašīnas jumtu. Asmens ieduras līdz spalam, un viņa to virza apkārt logam, gumija izsprāgst. Viņa spiež stiklu uz āru, tas atdalās vienā gabalā un aizplanē pa šoseju aiz mašīnām.

„Neticu savām acīm,” Sāra novelk.

Kristofers, apjucis, pārbijies, šokēts, blenž laukā pa aizmugures logu. Un ierauga Sāru.

Čijoko iebāž roku mašīnā, saķer Kristoferu aiz pleca un izrauj viņu uz bagāžnieka vāka, kur Baitsahans nevar to aizsniegt. Pēc tam viņa pamāj Sārai, lai piebrauc tuvāk.

Sāra pievirza pežo tieši aiz audi bampera. Makabī iedod Baitsahanam citu pistoli brīdī, kad Čijoko sagrābj Kristoferu un uzmet uz pežo motora pārsega. Kristofers, pieķēries pie vāka malas, ir balts kā krīts. Sāra kliedz: „Turies!” un no visa spēka nospiež bremzi. Mašīna samazina ātrumu, bet Baitsahans izšauj. Viena lode aizķer Čijoko pakausi, otra trāpa Kristoferam kājā.

Hago pielādē M4 granātmetēju, atkal izliecas pa logu un nospiež mēlīti. ,Adios, amigos."

Granāta aizlido pa gaisu. Tā vēl nav sasniegusi sedanu, kad iedegas A8 bremžu ugunis un atsprāgst vaļā priekšējās durvis. Granāta ielido pa aizmugurējo logu un eksplodē. Sāra aptur pežo. Čijoko palīdz Kristoferam nokāpt no motora pārsega. Hago atver vienas aizmugures durvis. Kristofers un Čijoko ieveļas aizmugurējā sēdeklī, un meitene aizver durvis. Sāra ieliek mašīnu ātrumā un traucas prom.

„Visi dzīvi?” Sāra jautā.

Čijoko aptausta pakausi. Pirksti paliek asiņaini, taču brūce nav dziļa. Viņa parāda Hago augšup paslietus īkšķus. Kristofers, kuram vienai

naktij bijis parak daudz piedzīvojumu, ir izslēdzies. Taču ievainojums kājas lielā nešķiet smags.

„Viņam ir ieskrambāta kāja,” Hago saka. „Izskatās, ka abiem nav ne vainas.”

Sāra atviegloti nopūšas. „Čijoko, tas bija…”

„Nereāli, nekad mūžā neko tādu neesmu redzējis,” Hago viņu pārtrauc. Čijoko papurina galvu kā atgaiņādamās no komplimentiem un ar žestiem atdarina dzeršanu. Sāra izņem no vidējā nodalījuma ūdens pudeli un iedod viņai. Čijoko atver pudeli un izgāž saturu Kristoferam uz galvas. Viņš iztrūkstas no nemaņas, atgrūž Čijoko un apjucis skatās apkārt.

„Sāra tā esi tu sūdu būšana kas viņi ir?”

„Spēlētāji, Kristofer. Šis ir Hago.” Hago paskatās uz viņu un viegli pamāj ar galvu. „Šī trakā nindzja ir Čijoko. Šī ir Beigu spēle, un tev nevajadzētu šeit būt. Tev jābūt mājās, drošībā.”

Sāra gribētu, lai tas izskan kā nosodījums, taču nespēj saglabāt nopietnu seju. Viņas draugs ir dzinies viņai pakaļ pāri puspasaulei un bez jebkādas sagatavotības cīnījies ar Spēlētājiem. Protams, viņu vajadzēja glābt, un tomēr tas ir diezgan iespaidīgi. Kristofers uzsmaida viņas acīm aizmugures skata spogulī. Viņa smaida pretī. Viņu mīlestība joprojām ir dzīva, joprojām stipra.

Es viņu atradu, Kristofers domā. Tagad būs labāk. Es izturēšu. Es viņu atradu.

„Atpūties, amigo,” Hago saka. Sāra saklausa pēdējā vārdā spriedzi, un viņai tas nepatīk. „Vajag mazliet atrauties, tad varēsim apskatīt kāju.” „Labi,” Kristofers piekrīt, joprojām skatīdamies spogulī uz Sāru.

Hago pašūpo tablešu pudelīti. „Iedzer vienu.”

„Kas tas ir?” Kristofers jautā.

„Oksikodons,” Hago atbild.

Kristofers paņem tableti un pēc dažām minūtēm jau ir aizmidzis. Sāra braukdama vēro viņu spogulī. Viņa pat nemēģina nomierināt sirdi vai palēnināt tās ritmu. Tā sitas strauji Kristofera dēļ, un viņai tas patīk. Viņa vēro Kristoferu un nedomā par Hago vai par Beigu spēli.

Es tevi mīlu, Kristofer, bet tev vajadzēja mani kļausit, viņa domā.

Viņai piezogas bailes. Viņš atkal var ciest. Tikai nākamreiz var būt vēl ļaunāk.

Viņa pievērš skatienu ceļam.

Tev vajadzēja klausīt.

Hadejs,'"1 ' arhajs, proterozojs, paleozojs, mezozojs, kainozojs, antropozojs.