Beigu spēle. Aicinājums

MARKUSS LOKSIJS MEGALOSS

Hafiza Alipašā iela, Aziza Mabmuta Hidaji mošeja, Stambula, Turcija

Markusam Loksijam Megalosam ir garlaicīgi. Viņš neatceras, kā bija tad, kad garlaicība vēl nebija uzbrukusi. Skola ir garlaicīga. Meitenes ir garlaicīgas. Futbols ir garlaicīgs. Sevišķi, ja viņa mīļākā komanda Fenerbahče zaudē kā patlaban Manisasporai.

Markuss nosmīkņā, skatoties televīziju savā mazajā, vienkāršajā istabiņā. Viņš ir izzvēlies greznā, melnā ādas krēslā, kas pielīp pie miesas ikreiz, uzslienoties tajā sēdus. Ir tumšs, bet Markuss savā istabā neieslēdz gaismu. Logs ir vaļā. Kā nomācošs rēgs caur to iespiežas karstums, un Bosfora šauruma trokšņi garās, dobjās kuģu taures, boju zvani vaid un šķind pār Stambulu.

Markuss ir ģērbies maisīgos melnos sporta šortos, un viņam mugurā nav krekla. Cauri iedegušajai ādai ir izspiedušās 24 ribas. Viņa rokas ir dzīslainas un cietas. Viņš elpo viegli. Vēders ir stingrs, un mati īsi apcirpti un melni, un acis zaļas. Pār degungalu noripo sviedru lāsīte. Šovakar visa Stambula vārās, un Markuss nav izņēmums.

Viņam klēpī guļ atvērta grāmata, sena, iesieta ādas vākos. Lappusēs virknējas grieķu vārdi. Markuss ir kaut ko angliski uzrakstījis uz papīra lapas, kas guļ šķērsām pāri atvērumam: No Krēlas es pasludinu, ka saskaņā ar radurakstiem esmu bagāta vīra dēls. Viņš ir izlasījis seno grāmatu vairākas reizes. Tas ir stāsts par karu, atklājumiem, nodevību, mīlestību un nāvi. Tas vienmēr izraisa smaidu.

Ko tikai Markuss neatdotu, lai varētu pats doties tādā ceļojumā, pametot šīs garlaicīgās pilsētas nomācošo karstumu. Viņš iztēlojas priekšā bezgalīgu jūras klaidu, vējš atvēsina ādu, pie apvāršņa rindojas piedzīvojumi un ienaidnieki.

Markuss nopūšas un pieskaras papīram. Otrā rokā viņš tur 9000 gadu senu dunci, kas kalts no viena vienīga bronzas gabala un rūdīts Knosās liesmās. Viņš pārvelk asmeni pār ķermeni un ļauj asajai malai atspiesties pret labo apakšdelmu. Viņš iespiež to ādā, taču ne līdz galam. Viņš labi zina šā asmens robežas. Viņš ar to ir trenējies, kopš spēja noturēt dunci rokā. Viņš gulējis ar to zem spilvena kopš sešu gadu vecuma. Viņš ar to ir nogalinājis vistas, žurkas, suņus, kaķus, cūkas, zirgus, vanagus un jērus. Viņš ar to ir nogalinājis 11 cilvēkus. Markusam ir 16 gadu, pašā spēku plaukumā, lai piedalītos Spēlē. Tiklīdz viņam apritēs 20, viņš vairs nebūs piemērots. Viņš grib Spēlēt. Viņš labāk mirtu nekā būtu nepiemērots.

Izredzes, ka tāda iespēja radīsies, gandrīz līdzinās nullei, un viņš to zina. Atšķirībā no Odiseja, karš nemūžam neatradīs Markusu. Viņam nebūs grandioza ceļojuma.

Viņa cilts ir gaidījusi 9000 gadu. Kopš dienas, kad lika izkalts duncis. Markuss domā, ka tā gaidīs vēl 9000 gadu, ilgi pēc tam, kad viņa vairs nebūs un grāmatas lapas būs sairušas.

Tāpēc Markusam ir garlaicīgi.

Skatītāji televīzijā uzgavilē, un Markuss atrauj skatienu no dunča. Fenerbahčes vārtsargs ir atsitis bumbu, un tā atrod drukna pusaizsarga galvu. Bumba ar atlēcienu lido uz priekšu, pāri aizsardzības līnijai, netālu no pēdējiem diviem vīriem pirms Manisasporas vārtsarga. Spēlētāji metas paka| bumbai, un to izdodas iegūt uzbrucējam, 20 metri līdz vārtiem, aizsarga nav pat tuvumā. Vārtsargs sagatavojas.

Markuss paliecas uz priekšu. Spēles pulkstenis rāda 83:34.

Fenerbahčei jāizdara sitiens, un tikai rezultatīvs gājiens varētu glābt viņu reputāciju. Senā grāmata noslīd uz grīdas. Papīra lapa ar piezīmēm aizvirpuļo pa gaisu. Skatītāji sāk celties kājās. Pēkšņi debesis kļūst spožas, it kā dievi, paši Debesu Dievi nolaistos palīgā. Vārtsargs kāpjas atpakaļ. Uzbrucējs saņemas un izdara sitienu, bumba aizlido.

Brīdī, kad tā atsitas pret tīklu, viss stadions kļūst gaišs un pūlis iekliedzas, sākumā aiz sajūsmas par gūtajiem vārtiem, bet uzreiz pēc tam šausmās un apjukumā dziļās, patiesās un visaptverošās šausmās un apjukumā. Masīva uguns bumba, milzīgs, degošs meteorīts eksplodē virs skatītāju galvām un ietriecas laukumā, iznīcinot Fenerbahčes aizsardzību un izraujot caurumu stadiona centrālajās tribīnēs.

Markuss iepleš acis. Viņa acu priekšā risinās asinspirts. Tas ir amerikāņu katastrofu filmu mēroga slaktiņš. Puse stadiona, desmitiem tūkstošu cilvēku ir pagalam, degoši, liesmojoši.

Skaistākais skats, kādu Markuss jebkad ir redzējis.

Viņš smagi elpo. Pār pieri līst sviedri. Cilvēki laukā klaigā. Apakšā esošajā kafejnīcā vaimanā sieviete. Senajā pilsētā pie Bosfora šauruma starp Marmora un Melno jfiru gaudo sirēnas.

Televīzija rāda stadionu, ko pārņēmušas liesmas. Spēlētāji, policisti, skatītāji, treneri skraida apkārt, dzirksteļodami kā sajukuši sērkociņi. Komentētāji kliedz pēc palīdzības, piesauc Dievu, jo viņi nesaprot. Tie, kas vēl nav miruši vai drīz mirs, sabradā cits citu, cenzdamies glābties. Atskan vēl viens sprādziens, un ekrāns satumst.

Markusa sirds grib izrauties no krūtīm. Smadzenes ir uzkarsušas tāpat kā futbola laukums. Kuņģis ir pilns ar akmeņiem un skābi. Plaukstas ir karstas un lipīgas. Viņš paskatās lejup un redz, ka ir iešķēlis ar seno dunci apakšdelmā, asins straumīte tek pār roku un tālāk uz krēsla, uz grāmatas. Grāmata ir sabojāta, bet tam nav nozīmes; viņam to vairs nevajadzēs. Jo tagad Markusam būs pašam sava Odiseja.

Markuss atkal paskatās uz satumsušo televizoru. Viņš zina, ka starp atlūzām viņu kaut kas gaida. Viņam tas jāatrod.

Viens fragments.

Sev, savai ciltij.

Viņš smaida. Markuss visu mūžu ir trenējies tieši šim brīdim. Kad viņš netrenējās, tad sapņoja par Aicinājumu. Visas pusaudža iztēles radītās iznīcības vīzijas nebija salīdzināmas ar to, ko Markuss redzēja šovakar. Meteorīts iznīcināja futbola stadionu un nonāvēja 38 676 cilvēkus. Saskaņā ar leģendu paziņojumam bija jābūt iespaidīgam. Vismaz vienreiz leģenda ir pārvērtusies skaistā realitātē.

Markuss ir gribējis, gaidījis un gatavojies Beigu spēlei visu mūžu. Viņam vairs nav garlaicīgi un nebūs nekad, līdz viņš uzvarēs vai mirs. Tas ir noticis.

Viņš zina.

Tas ir noticis.

.