Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA

Viesnīca Duchi d'Aosra, 101. istaba, Trieste, Itālija

Pa puķu pļavu.

Tās pinas viņam potītēs.

Viņš krīt.

Pieceļas.

Skrien.

Krīt. Pieceļas. Skrien.

Kailās pēdas ir brūnas un gludas.

Debesīs peld biezi mākoņi.

No tiem līst skaitļi un burti, un zīmes.

Tās kapā viņa galvu un kaklu, un rokas.

Mugurā ietriecas liels akmens O.

Viņš krīt.

Neceļas.

Apveļas.

Mirst.

Čijoko spēji atver acis pulksten 2:12 naktī.

Viņa ieelpo asu gaisu.

Viņa guļ uz palaga, kaila, viena; dūres ir sažņaugtas, kāju pirksti savilkti. Logi vaļā. Pār ādu slīd vēsais jūras gaiss. Pūka uz vēdera saslienas stāvus. Uz rokām uzmetas zosāda. Viņa paceļ rokas, stiepj tās pretī griestiem. Atslābst.

Sapnis par Aņu atkāpjas.

Viņa pieceļas sēdus, nolaiž kājas pār gultas malu. Gluži tāpat kā tonakt.

kad Nahā nokrita meteorīts. Pieši tāpat kā tonakt, kad Beigu spēli pirmoreiz skāra nāve.

Laiks Spēlēt.

Viņa pieceļas kājās. Pieiet pie krēsla un uzvelk kombinezonu. Viss ir savā vietā, kā vienmēr. Viņa sakārto matus aiz apkakles un uzvelk kapuci. Uzvelk sejas masku. Tikai acis paliek neaizsegtas. Viņas tumšās, tukšās acis.

Viņa uzvelk mīkstās kurpes, aizsprauž aiz jostas Hago doto brauniņu, pārbauda drošinātāju. Čijoko pieiet pie durvīm, piespiež ausi pie koka. Gaida. Pagriež rokturi. Atver durvis. Iziet laukā.

Viņa nedzirdami iet pa gaiteni, dzird, kā aiz letes skan nakts dežuranta televizors, dzird apkures un ventilācijas sistēmas dūkoņu, dzird, kā tepat netālu ritmiski šūpojas gultas atsperes.

Viņu neviens nedzird.

Viņa notupstas pie 21. istabas, izvelk no piedurknes mūķīzeri, atver durvis, ieiet iekšā, nesteidzīgi un bez skaņas aizver durvis, pagriežas. Cauri aizkaram iespiežas ielas laternas gaisma. Hago guļ viens, bez krekla, uz vēdera. Čijoko brīnās. Viņa domāja, ka olmeks būs izkonkurējis dumjo amerikāņu zēnu. Bet tas nav svarīgi. Labāk, ka viņš ir viens. Viņa redz uz krēsla pie loga mugursomu.

Tik nevērīgs.

Viņa to paņem, atver, iebāž roku iekšā, sajūt zem pirkstiem vēso disku. Viņa savelk mugursomas lences ciešāk, nometas ceļos un pārmeklē Hago bikšu kabatas, atrod un izņem pežo atslēgas.

Ļoti nevērīgs.

Viņa pieiet pie gultas, pastāv blakus Hago. Mu izņem savu „vakizaši". Tā tēraudam ir 1089 gadi. Neviens nezina, cik cilvēku tas nokāvis. Viņa pārvelk pirkstu pār maksti, domā, cik viegli tagad būtu viņu nogalināt. Viņš vajās Čijoko, viņa to zina. Būs dusmīgs, paštaisns, atriebīgs. Bet viņš bija godīgs pret viņu, un Sāra arī, un viņa nenogalinās Spēlētāju miegā. Viņa pagriežas un bez skaņas izlec pa logu. Kreisā roka satver notekcauruli, un viņa noslīd uz ielas, melna kā nakts, klusāka par nāvi.

Viņa atstāj zobenu, kā nožēlas ķīlu par to, ka nav turējusi vārdu. Uz tā uzdurts mazs papīra gabaliņš.

Viņa pieiet pie pežo, atver durvis, apsēžas pie stūres, iedarbina dzinēju, aizbrauc.

.