Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VANDERKAMPS

Audi A8, izbraucot no Gebekli Tepes

Kristoferu velk augšā pa trepēm, laukā naksnīgajā gaisā, tuvāk reivam. Apmetuši uzdzīvotājiem līkumu, abi Spēlētāji nok|ūst autostāvvietā, kur puisi iegrūž melna sedana aizmugurējā sēdeklī. Viņš aizšļūc līdz tālākajām durvīm. Kāja briesmīgi sāp. Kristofers iespiež seju plaukstās un sāk raudāt.

Makabī apsēžas pie stūres un Baitsahans priekšējā pasažiera sēdeklī. Baitsahans pagriežas un pēta Kristoleru, riebumā saviebis pietūkušās lūpas. „Ja mēģināsi bēgt, es tevi uzšķērdīšu,” viņš noņurd. „Un ja turpināsi raudāt, es tevi uzšķērdīšu.”

Kristofers pūlas savaldīties. Viņš nespēj paskatīties Baitsahanam acīs. Puisis līdz sirds dziļumiem ienīda Kalu, bet neviens nav pelnījis tādu likteni. Šie divi ir briesmoņi.

Viņi izbrauc no autostāvvietas, Kristofers blenž laukā pa logu. Viņš redz lāzeru starus un smaidošus cilvēkus, un meiteni, kas apskurbusi skrien pāri stāvlaukumam. Šiem laimīgajiem jauniešiem ir tik daudz, kā dēļ dzīvot. Tādi paši kā viņš pirms meteorītu nokrišanas, tādi paši kā reiz Sāra. Kristofers priecājas, ka viņi nezina to, ko zina viņš, ka var dzīvot brīvi, tikai šim mirklim. Vismaz pagaidām.

Viņš atceras Sāras vārdus: Beigu spēle ir mīkla. Atrisinājums ir dzīvība. Bet saprot, ka draudzene nav izstāstījusi visu. Beigu spēlē varbūt ir dzīvības atslēga, bet pati Beigu spēle ir nāve, tieši tā, kā teica Kala.

Bet Spēle ir nāve, viņš domā, it kā runātu ar Sāru.

Un tad, truli blenzdams laukā pa logu un prātodams, ko Baitsahans un Makabī ar viņu darīs un vai viņš drīz mirs, un kā tas notiks, un cik briesmīgi tas būs, viņš ierauga Sāru pie garām braucošas mašīnas stūres.

Tik piepeši.

Vai viņa bija īsta? Viņš nezina. Nav drošs. Viņa parādās un pazūd, izgaist tālumā. Viņa ir prom.

Spēle ir nāve.

Viņš piespiež plaukstas pie stikla un zina. Viņš mirs. Viņš mirs un nekad vairs neredzēs Sāru Elopeju.