Beigu spēle. Aicinājums

KALA MOZAMI

Indijas okeāns, ~120 km no Omānas krasta

Lidmašīna iegāžas ūdenī ar ātrumu 175 jūdzes stundā. Kala visiem spēkiem pūlas saglabāt mieru, bet aviokatastrofa ir liels notikums. Briesmīgs notikums. Trakākais nav trieciena spēks. Ne jau tas, ka tualetes durvis atsprāgst vaļā un visur izbirst dažādi priekšmeti.

Ne jau tas, ka izlietnes mala ietriecas krūškurvī, radot sasitumu un tādu spiedienu, kas varētu pāršķelt viņu uz pusēm. Ne jau aviācijas degvielas, jūras ūdens, dūmu, degošu matu vai svilstošas gumijas smaka. Ne jau neziņa, kas notiks tālāk.

Trakākais ir trokšņi.

Vispirms krītošās lidmašīnas vaidi. Pilota norādījumi, kas tobrīd ir absolūti lieki, tikko dzirdama paniska murdoņa. Tad skaļi plīkšķi, fizelāžai atkārtoti triecoties pret ūdens virsmu. Uzspārņu metāliskā šņirkstoņa, kad tos atrauj no spārniem un tie atsitas pret lidmašīnas korpusu. Dzinēju dūkoņa, kad tie piesmeļas ar ūdeni un pārlūst.

Kad atskan pirmais sprādziens, tas sagādā gandrīz vai atvieglojumu. Kliedzieni, visi kliedz. Žēlabas, vaidi, zīdaiņa raudas. Vēl viens sprādziens tuvāk priekšgalam. Elektrosistēma iziet no ierindas, un gaisma nodziest.

Brīdi, īsu brīdi klusums.

Visdziļākais, vistumšākais, visbezgalīgākais klusums, kādu Kala ir piedzīvojusi.

Iedegas sarkana avārijas gaisma. Kala novērtē savu ķermeni. Uz labās plaukstas locītavas joprojām ir roku dzelžu gredzens. Viņai joprojām rokā ir pistole. Viņa ir sasista un sadauzīta, galvas labo pusi klāj asiņaina masa. Iespējams, lauzta riba, bet par to viņa domās vēlāk.

Vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Sirds darbojas, elpošana ir vienmērīga. Izdalās adrenalīns, un viņa jūt milzīgu enerģijas pieplūdumu.

Viņa parausta durvis, bet tās ir ieķīlējušās. Viņa stipri iesper, un durvis atsprāgst vaļā tikai līdz pusei, jo ceļu aizšķērsojis virsnieka Singa ķermenis. Viņa izspraucas no tualetes un pārkāpj pāri policista līķim. Kala izņem no viņa pistoles maksts rezerves aptveri, žaketes kabatā atrod roku dzelžu atslēgu. Atslēdz otru riņķi un nomet roku dzelžus uz grīdas, ieslidina aptveri savā aizmugures kabatā, paskatās apkārt. Lielākā daļa pasažieru joprojām sēž savās vietās, viņi vaid un cenšas atgūties. Lidmašīnas labajā sānā rēgojas liels caurums. Caur to spiežas saules gaisma, arī cauri logiem un cauri dūmiem. Centrālās ejas vidū deg sieviete, divi vīrieši ar segām cenšas viņu nodzēst. Mazliet tuvāk Kala redz kravas konteineru iztriektu cauri grīdai pasažieru salonā, savukārt sēdekļi piespiesti bagāžas nodalījumiem pie griestiem. Kailie elektrības vadi dzirksteļo. Nokarājas kāja, tās īpašnieks ir saspiests. Dažas rindas tālāk kāds kliedz. Grūti noteikt, vai kliedzējs ir vīrietis vai sieviete. Kala iespraucas ejā un redz, ka krēsla atzveltnē iedūrusies metāla plāksne, kas kliedzējam blakus sēdošajam pasažierim norāvusi galvu. Cilvēks otrā ejas pusē izmisīgi lūdzas: „Kur ir galva? Kur ir galva?”, bet neviens neatbild, un šķiet, ka neviens nezina. Pēc brīža kāds liek prašņātājam aizvērties, taču viņš neklausa.

Lidmašīnas priekšgalā sākas kņada un atskan skaļa, izmisīga murdoņa. Kala saprot, ka lidaparātā smeļas ūdens, turklāt strauji, un korpuss sveras uz priekšu. Kamēr spārni nebūs nolūzuši, tie noturēs gaisa kuģi virs ūdens, bet pamazām tas sasvērsies arvien vairāk un nogrims, viņa zina, ka jātiek laukā tūliņ, tūliņ, tūliņ.

Kāds steidzas pie viņas. Tas ir rietumnieciskā izskata puisis. Viņš ir nobijies un satriekts, taču nav guvis nekādas traumas un, šķiet, arī apzinās, ka no šejienes ātri jāpazūd. Kala paskatās virs galvas un atrod avārijas komplektu un radiobāku. Pirms viņa paspējusi pagriezties uz izeju. Rietumu zēns jautā: „Vai tev nevajag somu?”

Aviokatastrofas ir tik dīvainas, viņa domā.

Jauneklis skatās uz viņu, apstājies pie krēslu rindas, kur viņa pinnīt sēdēja.

„Jā, vajag!” viņa kliedz cauri haosam.

Viņš pasniedzas bagāžas nodalījumā un izceļ viņas somu, tikai viņas somu. Tā nav sagadīšanās. Viņš mani ir novērojis. Vēlāk vajadzēs tikt skaidrībā, kāpēc. Viņa pagriežas pret kambīzi. Divi pārtikas ratiņi ir atāķējušies un nosprostojuši avārijas izeju. Visur mētājas paplātes, glāzes un karafes. Uz grīdas šņākuļo pārsprāgušas Sprite un Coke skārdencs. Pie viņu kājām guļ paplāte ar mazām alkohola pudelītēm. Viņa pieiet pie labās puses durvīm un pavelk lielos, ar dažādiem brīdinājumiem aprakstītos rokturus, atgrūž vaļā durvis, plosts piepūšas. Laukā ir gaišs un rāms. Bezgalīgs ūdens.

To vajadzētu saukt par Okeānu, nevis par Zemi, Kala domā.

Ūdens sāk skaloties pāri slieksnim, un viņa zina, ka drīz lidmašīna nogrims.

„Esi gatava?” puisis jautā nedaudz drebošā balsī.

Viņa jau bija paspējusi viņu aizmirst.

Kala pagriežas, lai pateiktu, ka ir gatava, bet vārdi nenāk laukā. Jauneklis ir stiprs, garš, sportisks. Viņa kreisā roka asiņo. Virs labās acs sāk veidoties zilums.

„Jā,” Kala saka.

Viņa ieliek kāju plostā un dzird vēl kādu skaņu. Meitene arābiski lūdzas māti, lai tā neļauj viņai nomirt. Māte stiprā un pārliecinošā balsī mierina, ka viss būs kārtībā. Kā saprazdams, rietumnieks paceļ pirkstu un pagriežas. Māte un meita atrodas pēdējā rindā. Puisis brien caur tumšo ūdeni, kas neatlaidīgi ccļas un nu jau sniedzas viņam līdz potītēm. Viņš pieiet pie mātes un meitas, abas izskatās veselas, it kā Dievs būtu viņas pasargājis. It kā avārija tās nemaz nebūtu skārusi. Jauneklis saķer māti aiz rokas.

„Nāciet!” viņš angliski kliedz. Kala zina, ka vienīgie vīrieši, kas jebkad pieskārušies šai sievietei, ir viņas vīrs un tēvs. Varbūt vēl vecākais brālis. Tas izraisītu sašutumu, ja notiktu citos apstākļos, kaut kur citur Tuvajos Austrumos.

Puisis kliedz: „Nekavējoties!” un velk līdzi sievieti un bērnu. Ūdens veido baltus mutuļus ap viņu ceļiem. Māte pamāj ar galvu, un abas

brien 11/ durvīm. Kala jau ir plostā. Rietumnieciskais jauneklis palaiž māti un meitu pa priekšu, tad seko pats.

„Un pārējie?” meitene arābiski jautā.

Puisis nesaprot.

„Nav laika,” Kala atbild un ievēro, ka māte viņu uzlūko ar bailēm. Nevainojams hidžābs. Acis kā jaunas vara monētas.

Kala atāķē plostu, bet nespēj atgrūsties no lidmašīnas korpusa. Ūdens durvju ailā tiek iesūkts tik strauji, ka biezais, dzeltenais gumijas pūslis cieši turas pie gaisa kuģa metāliskā sāna. Brīdī, kad durvju aila jau ir gandrīz pazudusi zem ūdens, parādās roka; kāds sauc pēc palīdzības. Taču rokas īpašnieks nespēj mēroties spēkiem ar ūdens vilkmi.

Durvis pazūd. Kala atgrūžas no korpusa. Plosts lēnām attālinās no lidmašīnas, un visi četri ar šausmām skatās, kā lidaparāts grimst. Priekšgals pazūd zem ūdens, un aste ceļas augšā. Kaut kas tiek izskalots no vraka un uzpeld virspusē. Sēdekļu polsterējums. Putuplasta gabali. Ķermeņa daļas. Taču neviena dzīva cilvēka. Kādu minūti vai ilgāk lidmašīna vēl turas, stūre un aizmugurējie stabilizatori ir izslējušies gaisā. Burbuļu strūkliņas liecina, ka izspiesta arī pēdējā gaisa kabata. Lidmašīna zem ūdens sasveras un pazūd.

Vienā mirklī tās vairs nav.

Kopā ar visiem, kas bija iekšā.

Neviens viņus nekad vairs neredzēs.

„Man ir radiobāka,” Kala paziņo.

„Un šeit ir satelīttelefons,” Kristoters saka, papliķēdamas pa Kaļas somu.

Kā viņš zina? meitene prāto. Piemērotā brīdī vajadzēs pajautāt.

Arābu meitene sāk raudāt, māte cenšas viņu mierināt. Jūra ir rāma, nevienas vēja pūsmiņas. Riet saule. Viņi ir vienīgie izdzīvojušie. Paldies par dzīvību, Kala domā. Un par nāvi.

Pēc brīža meitene mitējas raudāt, un visi klusē.

Vieni plostā okeāna vidū.