Beigu spēle. Aicinājums

MAKABĪ ADLAJS, BAITSAHANS

Viesnīca Surmeli, 101. luksusa numurs, Ankara, Turcija

Makabī nenāk miegs. Viņš ir izstiepies uz dīvāna, tieši tik liela kā viņa ķermenis. Viņš apveļas uz sāna un paskatās uz gultu, kurā saritinājies jaunais, nekaunīgais, slepkavīgais, atriebīgais Baitsahans.

Aizmidzis.

Ar smaidu sejā.

Ankarā viņi dzīvo vienā luksusa numurā. Viņi sastrīdējās par labāko veidu, kā nosvinēt Zemes atslēgas iegūšanu. Makabī gribēja sievietes, Baitsahans piekristu tikai tad, ja drīkstētu tās nogalināt, kad būs beiguši. Makabī gribēja iedzert, Baitsahans paziņoja, ka nepieskarsies alkoholam. Makabī gribēja apskatīt pilsētu, Baitsahanam riebjas visas pilsētas, izņemot Ulanbatoru.

Tāpēc viņi nopirka XboxOne un spēlēja Call oJ Dutv: Ghosts, līdz acis kļuva raibas.

Makabī gāja bojā biežāk nekā Baitsahans, tāpēc bija spiests gulēt dīvānā. Viņš aplūko rētu uz rokas; tā radās, noslēdzot asins brālību ar zēnu. Viņš zināja, ka tie ir meli. Zināja, ka Baitsahans arī melo. Makabī pārlaiž pirkstus pistoles spalam. Viņš varētu paņemt spilvenu un caur to nošaut zēnu, un beigta balle. Varētu paņemt Zemes atslēgu un Spēlēt tālāk.

Viņš varētu.

Guļošais zēns nosmīkņā.

Plati smaida.

Tikko gāja bojā viņa brālis. Viņam vajadzētu sērot. Kas viņam kaiš? Makabī paņem vienā rokā pistoli, otrā spilvenu. Iespiež stobru

spilvenā. Noņem drošinātāju, mazliet nospiež mēlīti. Spilvens slāpēs troksni. Viņš varēs darboties klusi.

Baitsahans iekliedzas. Makabī salecas. Ierocis neizšauj. Viņš ļauj spilvenam uzkrist tam virsū, Baitsahans kaujas ar palagiem, it kā tajos pēkšņi būtu ieperinājušās čūskas un žurkas, un skorpioni.

„Viss kārtībā, Baitsahan?”

Zēns iebrēcas un taustās zem drēbēm, izvelk lodi, tā ir nokaitēta līdz baltkvēlei. Mētā no vienas plaukstas otrā, it kā tā būtu 1000 grādus karsta, sviež pāri istabai. Makabī pasniedzas un noķer lodi, gaisma iekšpusē nodziest. Tā nemaz nav karsta. Drīzāk pat mazliet vēsa. Baitsahans skatās apkārt, it kā viņam varētu uzbruki vēl kāds mošķis. Beidzot skatiens apstājas pie Makabī. „Kā tu vari to noturēt?”

„Kāpēc tu nevarēji?”

„Tā dedzināja.” Jaunais Spēlētājs parāda plaukstas. Tās ir sarkanas, jau sāk veidoties tulznas.

„Mani nededzina.” Makabī rūpīgi nopēta lodi, pagroza rokā. „Man šķiet, ka šeit ir vēstījums.”

Baitsahans pieceļas kājās. „Kur?”

„Šeit.”

Dunhu pāriet pāri istabai. „Es tev teicu, ka tā ir Zemes atslēga.”

„Es nestrīdos, brāl,” Makabī saka.

„Tas ir tikai laika jautājums, līdz keplers 22b to apstiprinās.”

„Varbūt tas tieši šobrīd notiek. Skaties.”

Baitsahans ieskatās lodē. Pastiepj pirkstu un pieskaras tai. Āda nočūkst, un viņš atraujas atpakaļ. ,,Au!”

„Es to paturēšu, brāl. Neuztraucies.”

Baitsahans piesardzīgi paliecas uz priekšu, skatās. Sākumā parādās simbols

Tad seja.

„Aksūmietis!” abi vienā balsī iesaucas.

Uzvirmo pasaules karte, pietuvinās, vēl tuvāk, vēl. Viņi redz Etiopijas lauku apvidu. īsu brīdi izgaismojas spožs punkts, it kā lodē būtu zvaigzne. Tas pazūd, Makabī skatās uz Baitsahanu, Baitsahans skatās uz Makabī. Viņi abi smaida.

Abi reizē saka: „Laiks Spēlēt.”