Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA

Kafejnīca un konditoreja Grečenas gardumi, Frontier Airlines uzgaidāmā zāle, Eplijas lidlauks, Omaha, Nebraska, Savienotās Valstis

Sāra un Kristofers sēž pie maza plastmasas galdiņa, starp viņiem stāv neaiztikts melleņu kēkss. Viņi ir sadevušies rokās, ceļi saskaras, un viņi cenšas izlikties, ka šī nav visdīvainākā diena viņu mūžā. Sāras vecāki sēž 30 pēdu attālumā pie cita galdiņa un bažīgi skatās uz meitu. Viņi uztraucas par to, ko viņa varētu pateikt Kristoferam un ko zēns zēns, pret kuru viņi allaž izturējušies kā pret dēlu varētu darīt. Viņu īstais dēls, Sāras brālis Teits ir kapličā, gaida kremēšanu. Visi saka, ka Tcitu vēl paspēs apraudāt vēlāk, taču var izrādīties, ka tā nav taisnība.

Pēc 57 minūtēm Sāra sēdīsies lidmašīnā, kas aizvedīs viņu no Omahas uz Denveru, no Denveras uz Sanfrancisko, no Sanfrancisko uz Seulu, no Seulas uz Pekinu. Viņai nav atpakaļbiletes.

„Tātad tev jābrauc prom, lai piedalītos spēlē?” Sārai šķiet, ka Kristofers to jautā jau septiņpadsmito reizi.

Sāra ir pacietīga. Nav viegli saprast viņas slepeno dzīvi. Viņa jau sen sapņoja izstāstīt Kristoferam par Beigu spēli, tikai nebija domājusi, ka tas tiešām būs jādara. Tagad meitene jūt atvieglojumu, jo beidzot var būt pret viņu atklāta. Tāpēc nav svarīgi, ka viņš atkal un atkal uzdod vienu un to pašu jautājumu. Šie ir viņas pēdējie brīži kopā ar viņu, un viņai tie būs dārgi, pat ja viņš tiepjas.

„Jā,” Sāra apstiprina. „Beigu spēlē. Pasaule nedrīkst zināt ne par to, ne par tādiem cilvēkiem kā es.”

„Par Spēlētājiem.”

„Jā, par Spēlētājiem. Padomēm. Slepenajām cilvēku ciltīm…” Viņas balss noklust.

„Kāpēc pasaule to nedrīkst zināt?”

„Tāpēc, ka neviens nespētu dzīvot normālu dzīvi, zinot par Beigu spēles draudiem,” Sāra atbild, un viņu pārņem skumjas, ka pirms dažām dienām viņas „normālā dzīve” izkūpēja gaisā.

„Tev ir normāla dzīve,” Kristofers nepiekāpjas.

„Nē, nav.”

„Jā. pareizi,” Kristofers nobola acis. „Tu esi nogalinājusi vilkus un viena pati izdzīvojusi Aļaskā, un trenējusies visādos karatē un citās muļķībās. Jo tu esi Spēlētāja. Kā tev izdevās izbrīvēt laiku arī futbola treniņiem?”

„Grafiks bija diezgan saspringts,” Sāra smīkņādama atbild. „Sevišķi pēdējos trīs gadus, jo par Spēlētāju bija jākļūst Teitam, nevis man.” „Bet viņš zaudēja aci.”

„Tieši tā.”

„Starp citu, kā viņš to zaudēja? Jūs man to nekad neesat stāstījuši,” Kristofers saka.

„Sāpju sliekšņa pārbaudījumā. Bija jāiztur tūkstošiem bišu dzēlienu. Diemžēl viena iedzēla tieši acs zīlītē, sākās alerģiska reakcija, un viņš zaudēja aci. Padome pasludināja, ka viņš vairs nav derīgs, un lēma, ka man jāstājas viņa vietā. Jā, tas pamatīgi sačakarēja manu grafiku.” Kristofers blenž uz Sāru, it kā viņa būtu nojūgusies. „Zini. es domātu, ka tas ir stulbs joks, ja šeit nebūtu tavu vecāku. Ja nebūtu nokritis meteorīts un Teits nebūtu… Piedod, to vienkārši ir grūti aptvert.”

„Es zinu.”

„Tu falhiski esi iesaistījusies nāves sektā.”

Sāra savelk lūpas, viņai sāk zust pacietība. Viņa cerēja, ka Kristofers viņu atbalstīs; vismaz tā viņa bija iztēlojusies šo sarunu. „Tā nav nāves sekta. Es to neizvēlējos. Un nekad neesmu gribējusi tev melot, Kristofer.”

„Man vienalga,” Kristofers saka, viņa acis iemirdzas, it kā tikko būtu rasts risinājums. „Kā es varu pieteikties?”

„Kam?”

„Beigu spēlei. Es gribu būt tavā komandā.”

Sara pasmaida. C ik mīļi. Mīļi un neiespējami. „Tā tas nenotiek. Nav nekādu komandu. Pārējie visi 11 Aicinājumā neieradīsies ar savām komandām.”

„Pārējie. Tādi paši Spēlētāji kā tu?”

„Jā,” Sāra atbild. „Pasaules pirmo civilizāciju pēcteči, no kurām neviena vairs nepastāv. Mēs katrs pārstāvam kādu pasaules iedzīvotāju cilti, un mēs Spēlējam par šīs cilts izdzīvošanu.”

„Kā sauc tavu cilti?”

„Kehokieši.”

„Tātad Amerikas pamatiedzīvotāji. Man šķiet, ka manā dzimtā no tēva puses ir algonkini. Vai tas nenozīmē, ka esmu daļēji piederīgs tavai ciltij?”

„Droši vien,” Sāra atbild. „Lielākajā daļā Ziemeļamerikas iedzīvotāju rit mazliet kehokiešu asiņu, pat ja viņi paši to nenojauš.”

Kristofers berzē ar īkšķi zodu. Sāra pazīst visus Kristofera nervozos žestus, tāpēc zina tas nozīmē, ka viņš grasās strīdēties pretī, tikai vēl nezina, kā to labāk noformulēt. Līdz izlidošanai palikušas 52 minūtes. Viņa pacietīgi gaida, lai gan pamazām sāk uztraukties, ka tā paies viņu pēdējā stunda kopā. Viņa bija cerējusi aizšmaukt no vecākiem, atrast kādu nomaļāku kaktiņu un vēl pēdējo reizi pamaigoties.

„Labi,” Kristofers nokrekšķinādamies saka. „Tātad divpadsmit senas ciltis dzīvo pēc šiem dīvainajiem noteikumiem un gaida kaut kādu zīmi. Un tieši tā tu esi nolēmusi tulkot meteorīta nokrišanu, kas, jāatzīst, ir diezgan apstulbinoša un vājprātīga sagadīšanās. Bet ja nu tas tiešām nav nekas vairāk? Tikai sagadīšanās, un tu izturies kā seksīga nāves mašīna ar izskalotām smadzenēm tikai kaut kāda stulba, patiesībā neeksistējoša pareģojuma dēļ.”

Kristofers ievelk elpu. Sāra skatās uz viņu un skumji smaida.

„Tā ir īstenība, Kristofer.”

„Kā tu zini? Vai šo spēli vada kaut kāds komisārs? Kā Nacionālajā futbola līgā?”

„Viņi.”

Kristofers nolaiž zodu. „Viņi?”

„Viņiem ir daudz vārdu,” Sāra saka, lai gan negribēja izteikties tik mīklaini. Meitenei ir grūti ietērpt turpmāko sakāmo sakarīgos vārdos.

„Nosauc kaut vienu,” Kristofers pieprasa.

,.Kehokieši viņus sauc par Debesu ļaudīm.”

„Debesu ļaudis?”

„Jā,” Sāra paceļ roku, pirms viņš paspējis pārtraukt. „Klausies. Tu droši vien zini, ka visas pasaules kultūras tic, ka viņu dievs vai dievi, vai augstākā vara, vai apgaismības avots, sauc kā gribi, nāk no augšas?” Kristofers parausta plecus. „Laikam. Es nezinu.”

„Viņiem ir taisnība. Dievs vai dievi, vai augstākā vara, lai kas vai kurš tas būtu, tiešām ieradās no augšas. Viņi, dūmu un uguns pavadīti, nolaidās no debesīm, radīja mūs, iedeva mums likumus, saskaņā ar kuriem jādzīvo, un devās prom. Visi pasaules dievi un mīti ir tikai vienu un to pašu leģendu varianti, viena un tā paša stāsta, vienas vēstures varianti.”

Kristofers purina galvu. „Tas ir vājprāts. Tāds pats vājprāts kā Jēzus ierašanās dinozaura mugurā.”

„Nē, tev nav taisnība. Ja tā padomā, viss ir pilnīgi loģiski.”

„Kā tas var būt?”

„Viss notika tik sen, ka katra kultūra ir pielāgojusi šo stāstu savai pieredzei. Bet kodols ka dzīvība ieradās no augšas, ka cilvēci radījuši dievi ir patiess.”

Kristofers blenž uz viņu.

„Debesu ļaudis. Tu gribi teikt…” Viņš purina galvu. „Tas ir vājprāts. Tā nevar būt taisnība. Es nekad mūžā neesmu dzirdējis neko trakāku! Un tu būsi traka, ja aizbrauksi.”

„Piedod, Kristofer. Es tavā vietā droši vien reaģētu tāpat. Varbūt pat vēl sliktāk. Tu mani pazīsti kā Sāru Elopeju, savu draudzeni, bet es esmu vēl kaut kas, un, lai gan Spēlēt vajadzēja Teitam, es arī vienmēr esmu bijusi vēl kaut kas. Mani, tāpat kā 300 paaudzes pirms manis, audzināja par Spēlētāju. Viss, kas tikko notika meteorīts, atrastais

akmens, mana kulona saplūšana ar to, vēstījums un šifrs viss bija tieši tā, kā vēstīts mūsu leģendās.”

Sāra pēta Kristoferu, gaida viņa reakciju. Viņa seja ir kļuvusi absolūti nopietna; viņš vairs necenšas atrunāt viņu no Beigu spēles, kas tāpat nebūtu izdevies.

„Kāpēc tagad?”

„Ko tu ar to domā?”

„Kāpēc tai jāsākas tagad?”

„Es droši vien uzdošu sev šo jautājumu līdz pat savai nāves stundai, Kristofer. Es nezinu atbildi. Es zinu, kas teikts leģendā, bet nezinu Viņu patieso iemeslu.”

„Kas teikts leģendā?”

„Tajā teikts, ka Beigu spēle sāksies, ja cilvēku suga parādīs, ka tā nav pelnījusi būt par cilvēkiem, ka tā ir veltīgi izšķiedusi apgaismību, kuru Viņi mums dāvāja. Leģenda arī vēsta ja mēs uztversim Zemi kā pašsaprotamu, ja mūsu savairosies pārāk daudz un mēs apgrūtināsim šo svētīto planētu, sāksies Beigu spēle. Tā sāksies, lai mūs iznīcinātu un atjaunotu uz Zemes kārtību. Lai kāds būtu iemesls, notiks tas, kam jānotiek.”

„Lai Dievs nogrābstās.”

„Jā.”

„Kā var uzvarēt?” viņš klusā balsī vaicā.

„Neviens nezina. Bet es to uzzināšu.”

„Ķīnā.”

„Jā.”

„Un tas būs bīstami?”

„Jā.”

„Tu savā runā pieminēji izvēli izvēlies to nedarīt.”

Sāra purina galvu. „Nē. Tam bija dzimuši mani vecāki, tam bija dzimis mans brālis, tam esmu dzimusi es. Tas ir manas tautas pienākums, un tā ir bijis, kopš mēs parādījāmies uz šīs planētas, tāpēc es izvēlos to darīt.” Kristoferam trūkst vārdu. Viņš negrib, lai viņa brauc prom. Negrib, ka viņa pakļauj sevi briesmām. Sāra ir viņa meitene. Viņa labākā

draudzene. Viņa līdzzinātāja, pēdējais cilvēks, par kuru viņš domā aizmiegot, un pirmais, par kuru domā pamostoties. Sāra ir viņa sapņu meitene, vienīgais patiesais lielums. No domas vien, ka kāds varētu censties nodarīt viņai pāri, iekšas sažņaudzas kamolā. Un apziņa, ka viņš tajā mirklī būs tūkstošiem kilometru tālu, savelk kamolu vēl ciešāk.

„Cena ir briesmīga, Kristofer. Tu droši vien nekad vairs mani neredzēsi. Mamma un tētis, Omaha, Teits es jau tagad atskatos uz to no attāluma. Es tevi mīlu, mīlu no visas sirds, bet var gadīties, ka mēs nekad vairs viens otru neredzēsim.”

„Ko tas, velns parāvis, nozīmē?”

„Es varu neatgriezties.” *

„Kāpēc?”

„Ja es neuzvarēšu, es miršu.”

„Mirsi?”

„Es cīnīšos, lai paliktu dzīva, es apsolu. Bet, jā. Tā var gadīties. Elementāri. Neaizmirsti, ka es esmu rezerviste. Šajā vietā vajadzēja būt Teitam, nevis man. Pārējie Spēlētāji noteikti sāka trenēties, pirms iemācījās staigāt.”

Viņi cieši skatās viens uz otru. Apkārt virmo lidostas trokšņi paziņojumi par izeju maiņu, čemodānu ritentiņu čuksti, kroseņu čīkstēšana uz pulētajām granīta grīdām.

„Es neļaušu tev mirt,” Kristofers saka. „Ja tev jāuzvar, lai izdzīvotu, tad es braukšu tev līdzi. Man pie kājas visi noteikumi.”

Sāra sašļūk. Viņa zināja, ka atvadas nebūs vieglas, taču neko tādu nebija gaidījusi. Savā ziņā tieši tāpēc viņa mīl Kristoferu vēl vairāk. Laipno, dāsno, stipro, skaisto Kristoferu.

Viņa purina galvu. „Spēlētājiem jāierodas Aicinājumā vieniem, Kristofer.”

„Tad pārējiem nav paveicies. Jo es braukšu tev līdzi.”

„Paklausies,” viņa saka jau citā tonī. „Nedomā vairs par mani kā par savu meiteni. Pat ja tu varētu braukt līdzi, es tev to neļautu. Man nav vajadzīga tava aizsardzība. Un, godīgi sakot, tu nemaz to nespētu.”

Te nu bija atradīsim klusu kaktiņu, kur pamaigoties. Sāra zināja, ka līdz tam varētu nonākt, ka viņai būs jāsaka skarbi vārdi. Un viņa redz, ka šie vārdi draugu ir aizskāruši, viņa pašlepnums ir ievainots. Viņai žēl, taču tā ir patiesība.

Kristofers purina galvu un neatlaižas. „Man vienalga. Es braukšu.”

Sāra nopūšas. „Es pēc mirkļa celšos kājās. Ja mēģināsi man sekot, viņi tevi apturēs.” Sāra pamāj ar galvu uz savu vecāku pusi.

„Viņi nevar mani apturēt.”

„Tev nav ne jausmas, ko viņi spēj. Mēs trīs ātri un viegli varētu nogalināt visus cilvēkus šajā lidostā un bez grūtībām aizbēgt.” Kristofers neticīgi nošņaukājas. „Jēziņ, Sāra. Tu to nedarītu.”

„Saproti mani, Kristofer,” Sāra saka, paliekdamās uz priekšu un sakozdama zobus. „Es darīšu visu, lai uzvarētu. Ja es gribu, lai tu, mani vecāki un visi, kurus pazīstu, paliktu dzīvi, man jādara viss, kas būs vajadzīgs.”

Kristofers klusē. Viņš uzmet skatienu Elopejiem, kuri viņu vēro. Saimons velta viņam bargu, saltu skatienu. Nekad agrāk viņš tādu nebija manījis. Kristofers domāja, ka pazīst šos cilvēkus. Viņš jutās tuvāks viņiem nekā pats savai ģimenei, bet tagad…

Sāra redz, ka Kristofera sejas izteiksme mainās, pamana, ka tajā iezogas bailes, un uztraucas, ka aizgājusi par tālu. Viņas balss atmaigst. „Ja gribi man palīdzēt, paliec šeit un palīdzi tiem, kam tas ir vajadzīgs. Palīdzi maniem vecākiem pārdzīvot Teita nāvi un varbūt arī manējo. Ja es uzvarēšu, es atgriezīšos un atradīšu tevi, un visu atlikušo mūžu mēs dzīvosim kopā. Es apsolu.”

Kristofers ieskatās dziļi Sārai acīs. Viņa balss dreb. „Es tevi mīlu, Sāra Elopeja.” Viņa mēģina pasmaidīt, bet tas neizdodas. „Es tevi mīlu,” viņš no visas sirds atkārto. „Un zvēru, ka nemūžam nepārstāšu tevi mīlēt.”

Viņi abi reizē pieceļas un apskauj viens otru. Viņi skūpstās, un, lai gan skūpstījušies daudz, daudz reižu, neviens skūpsts nav nozīmējis tik daudz un šķitis tik ilgs. Un kā visi šādi skūpsti, tas nav pietiekami ilgs.

Viņi atraujas viens no otra. Sāra saprot, ka šī droši vien ir pēdējā reize, kad redz viņu, runā ar viņu, pieskaras viņam.

„Es arī tevi mīlu, Kristofer Vanderkamp. Es arī tevi mīlu.”

30.3286, 35.4419x,iv