Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VANDERKAMPS, KALA MOZAMI

Bardi Turcijas tūristu autobuss, 15. un 16. vieta, šoseja D400, 7 km no Kiziltepes, Turcija

Kristofers nespēj izmest no prāta Sāru. Viņas matus. Viņas kailos plecus. Viņas skrējienu. Viņas smieklus, pirkstu savīšanu, bikstīšanu ar kāju vakariņu laikā Vecajā tirgū.

Viņš nespēj nedomāt.

Viņš ir kopā ar Kalu, un viņi ir divu stundu brauciena attālumā no objekta Turcijas dienvidos.

Šī vieta ir viņas norādē.

Viņas noslēpumainajā norādē.

Viņi brauc tūristu autobusā kopā ar sava vecuma jauniešiem. Cilvēki dzer un smejas, maigojas un dejo. Kala Dubaijā mazliet parakņājās internētā un atrada kopienu, kas sevi dēvē par „Meteora bērniem”, no Ankaras un Stambulas. Viņi, riskējot ar dzīvību, rīko neatļautu lāzerrcivu par godu nezināmajiem senčiem, kas būvējuši Gebekli Tepi un viņi to darīs pašā Gebekli Tepē. Šonakt.

Viņu Facebook profilā bija rakstīts: Māciet un ballējieties līdz pasaules galam vietā, kur viss sākās! Gaismas un transcendence, un deju transs tuksnesī. Piekāst pasauli!

Kristofers klausās, kā bariņš meiteņu ķiķina un pļāpā turciski. Viņš nesaprot nevienu vārdu. Sāra arī ķiķināja. Viņš prāto, vai viņa to joprojām dara. Viņš pagriež galvu pret Kalu, kas sēž blakus vietā pie ejas. „Vai esi droša, ka viņa ieradīsies?”

„Es tev tūkstošo reizi saku jā. Es viesnīcā ar viņu runāju.”

„Kad biji mani izslēgusi.”

„Jā, kad biju tevi izslēgusi.” Viņa pievērš viņam savu zaļo acu skatienu.

„Vai tu nevarētu klusēt, lai man atkal nevajag tevi izslēgt?”

Kristofers novēršas. „Labi.” Viņa balsī skan bailes. Viņam ir bail no Kaļas, bet viņš arī mazliet pietēlo. Viņš grib. lai meitene uzskata viņu par kucēnu vai jēriņu. Pilnīgi bezpalīdzīgu.

Bet viņš tāds nav.

Viņš pārāk stipri ienīst Kalu, lai no viņas baidītos. Ienīst to, ko viņa plostā izdarīja ar māti un meitu. Ienīst to, ka Kala ir Spēlētāja, kuras uzdevums ir glābt mazu cilvēces daļiņu. Viņam ir žēl viņas tautas, kurai ir tik plānprātīga pārstāve.

Nedrīkst pieļaut, ka viņa uzvarētu.

Ja vien viņam būs kaut mazākā iespēja veicināt Kaļas sakāvi, viņš to darīs. •

Taču viņa to nedrīkst zināt. Vēl ne. Kamēr Kristoferam nav radusies izdevība dot triecienu. Kamēr Kristofers nav atradis līdzekli, kā neitralizēt viņas pārāko izveicību, apmācību, spēku, aprīkojumu visu, kas viņā ir pārāks.

Ceļš turpinās. Jaunieši autobusā kļūst arvien satrauktāki, skaļāki. Kāds zēns, klumburodams garām, ietriecas Kalai plecā. Viņš paskatās uz viņu jauna, smalka, skaista un mēģina pateikt kaut ko asprātīgu. Viņa neliekas ne zinis.

Viņš ierunājas vēlreiz, Kala uzlūko viņu ar savām zaļajām acīm un pasmaida, viņa sagrābj zēna roku un izgriež to. Zēns iekaucas un noslīgst ceļos aci pret aci ar Kalu. Viņa kaut ko turciski pasaka, un zēns smilkstēdams izgrūž visā pasaulē saprotamo apstiprinājumu: „Okci, okei.” Tad pieceļas un aizmetas prom.

Kristofers izliekas, ka neko nav pamanījis. Joprojām skatīdamies laukā pa logu, viņš lūdz: „Atkārto vēlreiz, ko teica Sāra.”

Kala ir nokaitināta. „Beidz prašņāt. Ballītē tu viņu satiksi.”

„Labi.” Viņš neko vairāk nesaka. Ir vēla pēcpusdiena. Ainava aiz loga ir kalnaina un sausa. Līdzīga Nebraskas rietumiem pēc ražas novākšanas, tikai nav neviena koka.

Kala sarauc pieri.

Kala zina, ka melo. Kehokiete nav atbildējusi. Vēl nav. Viņa cer,

ka sāncense piezvanīs. Varbūt Kala nepareizi novērtējusi situāciju un kehokiete ir aukstasinīga maita, kurai vienaldzīgs viņas dārgais, grūtsirdīgais, kaitinošais puisis. Lai būtu kā būdams, viņi brauc uz Gcbekli Tepi meklēt Kaļas norādi. Ja tad, kad viņa to atradīs, Sāra viņai vēl nebūs piezvanījusi, šumeriete puisi nogalinās.

Kristofers pie sevis smaida. Viņš domā, ka viltība ir izdevusies. Kala par viņu neko nezina. Viņš atceras, kā. bruņojies tikai ar dunci, kopā ar tēvoci Ričardu Teksasas ziemeļos gāja mežakuiļu medībās. Viņš domā par vajāšanu un to, kā ietrieca asmeni spalvainajā miesā.

Viņam vajag tikai dunci un iespēju.