SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Renco autoserviss, An Nabi Junusa, Mosula, Irāka

Peugeot 307 ir gatavs. No rīta Sāra un Hago pametīs Mosulu. Viņi sēž katrs savā dīvāna galā. Televizors ir izslēgts.

Kopš pamošanās dīvānā blakus viņi gandrīz nemaz nav runājuši viens ar otru. Viņi bija gulējuši rokas un kājas savijuši. Ne viens, ne otrs nesaprata, ko par to domāt. Reizēm Hago šķiet, ka Sārai viņš sāk patikt vairāk nekā tikai īslaicīgs sabiedrotais. Viņš pieķer sevi domājam par viņu kā par skaistu amerikāņu tūristi, kuru varētu aizvest uz dejām un uz pludmali, un uz savu gultu, un tad viņš sevi nolamā. Viņa nav viena no tām muļķēm viņa ir skaistajā, bet bīstama un viltīga. Tagad viņi spēlē kopā, bet spēles beigās nevarēs palikt kopā. Ja vien neizdomās, kā apiet noteikumu, ka uzvarēt var tikai viens.

Taču šis nav tas brīdis, un pagaidām Hago nesaprot, vai Sāra ar viņu spēlējas vai ir godīga. Jebkurā gadījumā tāpēc viņš grib viņu vēl vairāk. Sāra svārstās vienubrīd viņa grib Hago, citubrīd ne. Viņa atceras runu savā nelaimīgajā izlaidumā. Viņa domā-ja būs laimīga, izredzes uzvarēt Beigu spēlē būs lielākas. Viņai ir bail no izmisuma, bail no bēdām, bet vairāk par visu viņai ir bail palikt vienai. Bez Teita. Bez Kristofera. Bez Rīnas. Viņa arvien vairāk un vairāk saskata Hago draugu. Par draudzību ciešākas attiecības varētu visu sarežģīt, bet tas viņu iepriecinātu. Tomēr ar prieku vien Beigu spēlē nevar uzvarēt. Lai gan galu galā tieši tas ir vissvarīgākais.

Es esmu laimīga un spējīga, jo (auju sev būt laimīgai, viņa atceras, ko teica klasesbiedriem.

Kāda muļķība.

Naivums.

I iago lasa pežo instrukciju un izliekas Sāru nemaz neievērojam. Viņa pagriežas pret viņu, noliek Tuvo Austrumu modes žurnālus, ko atradusi Renco mantās.

„Hago?”

„Mmm?”

,.Tu jau man mazliet stāstīji, bet kāda bija tava dzīve līdz šim?” Jautājums viņu pārsteidz. Hago noliek instrukciju. „Kāda tam nozīme?” Viņa rotaļīgi viņu uzlūko, uzreiz redzams, ka viņš negrib neko atklāt. Tāpēc viņa pati sāks: „Es jau teicu, ka biju normāla. Mācījos normālā vidusskolā ar parastiem bērniem.”

„Jā,” Hago saka, pamādams ar roku. „Es atceros. Un tev bija normāls puisis.”

„Mmm, jā,” Sara attrauc un aši maina tematu. „Mans tētis ir advokāts, un mamma strādā parku departamentā.”

Hago smejas. „Tu joko?”

Sāra izbrīnā paceļ vienu uzaci, nesaprazdama, kas tur tik smieklīgs. „Nē. Kāpēc tu tā domā?”

„Tas ir… kā angliski saka? Vienkārši un jauki? Piemīlīgi. Tik piemīlīga dzīve bijušajiem Spēlētājiem.”

„Nu un? Ko dara tavi vecāki?”

„Vada lielu noziedzīgu organizāciju. Pārvalda pilsētu.”

,Ā.”

„Tu joprojām domā par visu normālo, Sāra Elopeja,” Hago saka, cieši skatīdamies viņai acīs. „It kā mēs varētu tajā atgriezties. It kā tas attiektos uz mums. Mēs neesam normāli, nedz arī cēlušies no normālajiem. Mēs esam īpaši.”

Sāra lieliski zina, kas viņi ir.

Slepkavas.

Akrobāti.

Viltnieki.

Spiegi.

Hago pirkstu gali maigi slīd pār viņas pirkstiem. Viņa neatraujas. „Noteikumi uz mums neattiecas,” viņš saka.

Viņam taisnība, Sāra domā. Un saprot, kāpēc Hago klātbūtnē lidmašīnas tualetē jutās brīvāk nekā jebkad kopā ar Kristoferu. Tāpēc, ka 1 lago ir tāds pats kā viņa. Viņiem ir līdzīgs tas, ko Kristofers nemūžam nesaprastu. Iedzel vainas apziņa par Kristoferu, viņas pamesto, jauko, normālo puisi.

Bet tobrīd Sāra Elopeja negrib normālo. Viņa grib Hago.

„Un nākamais būs teksts par pasaules galu?” viņa jautā klusā balsī.

„Vai tas iedarbotos?” viņš prasa.

„Nepūlies,” viņa atbild.

Sāra pastiepj roku un maigi velk ar pirkstiem pār rētu uz viņa kakla. Hago smaida, un pežo instrukcijas nokūleņo uz grīdas. Viņš paliecas uz priekšu, noslēgdams tukšumu starp viņiem, un uzguļas viņai virsū.

,,F,s ceru, ka šī nav Spēle,” viņš saka.

„Tas ir kaut kas īsts, Hago. Tik īsts, cik vien var būt.”

Tomēr, to teikdama, Sāra daļēji cer, ka tā nav. Viņa cer, ka tā ir tikai karstasinīgu pusaudžu iegriba un ka viņa nesāk ieķerties Hago. Iemīlēties sāncensī laikam būtu briesmīgākais, kas varētu notikt. Bet tad viņi sāk skūpstīties.

Un skūpstās.

Un skūpstās.

Un Sāra aizmirst.

27.338936, 88.6065041 '"

Загрузка...