Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VANDERKAMPS

Sjiatfas Sjiaņjanas starptautiskā lidosta, 2. terminālis, Ķīna

Kristofers ierodas lidostā.

Šeit varētu būt Sāra. Ja Kala pamet Ķīnu, tad būtu tikai loģiski pieņemt, ka arī pārējie Spēlētāji dodas prom.

Viņš neredz Kalu, taču par to neuztraucas. Viņš zina, ka agri vai vēlu viņu ieraudzīs.

Varbūt Sāra tieši šobrīd stāv rindā.

Viņš pie letes saņem iekāpšanas karti. Reģistrējamas bagāžas viņam nav.

Pērk biļeti.

Viņš iet gar stikla sienu uz drošības pārbaudi.

Vai varbūt viņa jau ir mirusi? Varbūt es dzenos pakaļ rēgam?

Viņš nepaskatās laukā. Viņš pamet Sjiaņu uz neatgriešanos, tāpēc kāda jēga skatīties uz vietu, kurai uzgriež muguru?

Nē, es zinātu, ja viņa būtu mirusi; es to kaut kā justu.

Kristofers iet cauri lidostai, iejucis skaņās, smaržās, pūlī. Viņš nepamana pāri, kurš atkāpjas no biļešu tirdzniecības letes un vieglā gaitā, rokās sadevušies, dodas prom, izlikdamies, ka viņiem nav nekāda sakara ar to, kas tiek saukts par teroristu uzbrukumu Terakotas armijas muzejam pirms nieka 132 minūtēm.

Kristofers ieiet drošības pārbaudes zonā, viņš uzgriež muguru Ķīnai. Un, pat nenojauzdams, cik tuvu bijis, uzgriež muguru savai mīlestībai, tai, kurai dzen pēdas, savai labākajai draudzenei, savai sapņu meitenei Sārai Elopejai.