Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

SESTĀ NODALA

Ūpis par Vilku ņirgājās.

Šūpodams mazuli nagos, tas atgriezās, lai pārliecinātos, ka Vilks seko, un tad aizplanēja nesasniedzamās tālēs. Lēkšojot tam pakaļ, Vilka ķepas tik tikko skāra zemi.

Viņš auļoja augšup pa nogāzi un lejup ielejā, kur bija viņa sākotne. Nagiem skrapstot, viņš steidzās pa spožocieto-aukstumu, kas kādreiz bijis ātrais ūdens.

Ūpis lidoja tik zemu, ka Vilks dzirdēja spārnu švīkstoņu. Pēc tam tas pacēlās virs koku galotnēm un izgaisa.

Vilks nenoguris skrēja tā, kā skrien tikai vilki. Beidzot viņš apstājās. Vējš pūta astē, tāpēc viņš nevarēja ūpi saost un koku dēļ nespēja saskatīt debesis. Arī kraukļu ķērcieni vairs nebija dzirdami.

Vilks ar visu kažoku juta, ka šoreiz ūpis neatgriezī­sies.

Viņā atvērās liels tukšums.

Tumšais Kažoks bija pagalam. Vilcēni bija pagalam. Tas nevar būt!

Mazuļi bija daļa no viņa. Tas ir tāpat kā zaudēt ķepu. Un ar Tumšo Kažoku Vilks bija viena elpa. Kā viens vilks abi medīja Mežā. Kā viens vilks viņi juta, kurš no kucē­niem plāno pārāk tālu pastaigu un kurš iestrēdzis kaze­nājos. Kad abi gaudoja, balsis pacēlās debesīs.

Tas nevar būt!

Vilks pacēla purnu un gaudoja.

Vilka gaudas atplūda līdz Torakam, kas bija nokritis ceļos klints virsotnē. Tāds posts! Bezgalīgas bēdas.

Toraks nolēma, ka barabrālis viens tās nepārdzīvos. Viņš uzmeklēs Vilku un atradīs veidu, kā to mierināt.

Kad viņš piecēlās kājās, vilku mītne sāka griezties. Toraks aptaustīja pieri. Pirksti kļuva asiņaini.

"Kaut ko vajadzētu uzsākt," viņš apdullis nodomāja. Tomēr pat necentās atvērt ārstniecības līdzekļu dozi.

Vilku guļvieta bija pārvērtusies par nomācošu izvan­dīta sniega jūkli. Ēna gulēja pie oša kā aizmigusi. Asiņu nebija. Ūpis to droši vien bija pacēlis gaisā un nometis no liela augstuma. Kritiens to bija nogalinājis vienā mirklī.

Nometies ceļos blakus līķītim, Toraks iztēlojās, kā mazās dvēselītes klimst apkārt un meklē Vilku, Tumšo Kažoku un barabrāli. Puisis gribēja palīdzēt, taču domāja, ka vilkiem nav nāves ritu un nāves zīmju. Kādreiz viņš par to bija jautājis Rēnai, un draudzene atbildēja, ka vilkiem tās nav vajadzīgas. Vilka ausis un deguns ir tik smalks, ka dvēseles vienmēr turas kopā un nekad nekļūst par dēmonu. Tāpēc Toraks vienkārši noskaitīja lūgsnu visu vilku aizbildnim, lai tas drīzāk nāk un paņem Ēnas garu, pirms viņa paspējusi nobīties.

Toraks ķermeni aiznesa pie kazenājiem un noguldīja paparžu gultā: lai guļ un lai mēness un zvaigznes riņķo tam pāri. Pēc laika tas, tāpat kā visas radības, kļūs par barību citiem Meža iemītniekiem.

Bija tumšs. Ap mēnesi bija gredzens, un tas nozīmēja, ka laiks kļūs vēl aukstāks. Šonakt Toraks nevarēja meklēt Vilku. Viņam jāguļ tepat un rītausmā jādodas ceļā.

Kā sastindzis viņš savāca izsvaidīto mantību un sakūra ugunskuru pie būdas, ko tikai no rīta bija pametis. Pēc tam viņš ārstniecības augu dozē sadabūja kaltētus pelašķus un piespieda tos pie pieres, apsaitēja ar briežādas pieres lenti, ko valkāja, kad bija izraidīts. Rūgtenā pelašķu smarža atgādināja, kā viņš bija sasitis galvu, šķērsodams ūdens­kritumu, un Rena bija kopusi ievainojumu. Toraks ilgojās pēc viņas. Puisis prātoja, vai tikai, pamezdams Kraukļu nometni bez Rēnas, nav kļūdījies. Tad viņš bija pārlieci­nāts, ka ar visu jātiek galā pašam. Varbūt tas bija Eostras triks? Tā gribēja, lai Toraks būtu viens. Un tagad, uzsūtī­jusi savu radījumu apkaut baru un aizvilināt Vilku, šī bija sasodīti pārliecināta, ka viņš patiešām palicis viens.

Dienvidos skanēja barabrāļa gaudošana. Toraks neatgaudoja. Zēns zināja, ka to vienīgo gaudošanu, kuru Vilks gribēja dzirdēt, viņš vairs nesaklausīs nekad.

Rītausmā Toraks atrada krauju ceļu lejup pa klints sienu un pa pusei norāpās, pa pusei nogāzās lejā krast­malā.

Vilka pēdas veda pāri priedes stumbram, kas savienoja abus krastus, taču Toraks tām nesekoja. Vispirms viņš pagā­jās lejup pa straumi un pārmeklēja laukumu zem klints. Varbūt varbūt kritiens Tumšo Kažoku nav nogalinājis! Varbūt viņa tikusi krastā un guļ sadauzījusies, taču dzīva…

Sniegs bija neskarts, upes seklums pārvilcies ar nesa­lauztu ledu.

Toraks pa priedes stumbru šķērsoja Zirgupi un pār­baudīja otru krastu. Atkal nekā! Tumšais Kažoks bija pa­galam.

"Pagalam, pagalam," atbalsojās Vilka vientulīgie kau­cieni.

Toraks sāka iet pa barabrāļa pēdām. Kad sērsna ir pā­rāk stingra, lai uz tās paliktu ķepu nospiedumi, vilks atstāj gluži nemanāmas zīmes: dažus no zara notrauktus sarmas pušķus, mazliet noliektu ērgļpapardes dzinumu. Toraks sekoja Vilkam gandrīz bez domāšanas. Ceļš veda uz dien­vidiem: augšup pa ieleju un lejup nākamajā klinšainā ieplakā ar stāvām sānu malām.

Toraks to pazina uzreiz: Ātrupes ieleja. Kad viņš bija mazs, viņš un tētis šeit vasaras sākumā mēdza apmesties, lai vāktu liepu lūkus virvēm.

Tagad upe bija aizsalusi, taču pirms trim vasarām tā bija pārplūdusi. Toraks pazina lielo, sarkano akmeni, kas izskatījās pēc aizmiguša sumbra. Pie tā viņš bija atradis guļam dubļos noslīkušu vilku ģimeni. Un mazu, slapju, trīcošu vilcēnu.

Šķērsojis aizsalušo upi, viņš sāka rāpties.

Pēkšņi viņš kļuva ļoti rāms.

Pie bērziņa, kas auga desmit soļu augstumā uz Sum­bra klints, ar vīteņaugu riekšu bija piesaitēta bulta. Tā norādīja uz austrumiem, uz Augstajiem kalniem.

Aizturējis elpu, Toraks pierāpās tuvāk. Neuzdrošināda­mies aiztikt, viņš izpētīja spārniņus. Bulta bija piederējusi tētim.

Toraks prātā dzirdēja balsi, it kā tēvs runātu skaļi: "Palīdzi man! Atbrīvo manu garu!"

Varbūt Finkedīnam bija taisnība, varbūt Eostra izman­toja tēta bultu savos nolūkos. Tomēr Toraks nespēja aiz­mirst šo apmaldījušos garu, kas viņu sauca naktī. Eostra viņu aicināja uz savu midzeni Augstajos kalnos, un tētis darīja to pašu.

Un tomēr ja viņš pagrieztos uz austrumiem, kā norā­dīja bulta, tad nāktos šķirties no Vilka.

Dūraiņos savilcis plaukstas dūrēs, Toraks stāvēja neiz­lēmīgs. Vai sekot mirušajam vai meklēt dzīvo?

Viņš zināja, ko darītu Finkedīns.

Pagriezies pret neredzamajiem kalniem, jauneklis izslēja zodu.

Tu mēģināji mani izšķirt no barabrāļa! viņš klie­dza Ūpju burvei. Nu ko, tas tev neizdosies. Es tev to neļaušu!

Pagriezis muguru tēva bultai, Toraks soļoja uz dien­vidiem.

Lai atrastu Vilku.