Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit devītā nodala

-Vienu dienu, Rena teica, klupdama pār akmeņiem. Tas ir viss, ko es lūdzu. Vienu dienu!

Nošvīkstēja akmens un sašķīda viņai aiz muguras.

Piedodiet, meitene nomurmināja atvainošanos slēpņļaužiem.

Tiem nepatika viņas skaļā balss. Tiem Rena diez ko nepatika vispār. Līdz šim tie viņu bija pacietuši varbūt pīlādžu zariņu saišķīšu dēļ, ko viņa atstāja pie visām klin­tīs iecirstajām ceļa zīmēm.

Bija pagājušas divas dienas kopš Toraka aiziešanas. Tajā pašā laikā gribēja doties atpakaļ arī Gulbji, taču Rena uzstāja, ka tiem jāpaliek pie ieejas Slēpņļaužu aizā. Viņa bija pavadījusi mokošu dienu nometnē, kur, zobus griez­dama, gaidīja, līdz mitēsies sāpēt potīte. Nākamajā rītā Rena sameloja Gulbjiem, ka jūtas labi, un devās pakaļ Torakam. Tie viņu necentās aizkavēt. Gulbji iedeva mei­tenei pārtiku un nolūkojās, kā viņa aiziet.

Sākumā viss veicās labi. Toraka pēdām bija viegli sekot, un, kaut gan smeldza potīte, viņa varēja paiet. Meitene salēcās no katras skaņas, taču burves nojauta lika noprast, ka Eostras neradījumi ir tālu. Un pusdienlaikā viņu sagai­dīja iepriecinošs atklājums: akmeņaina patvertne, ko neap­šaubāmi bija uzslējis Toraks. Nakti Rena pārlaida tajā un aizmiga, prātodama, ko teiks tad, kad puisi panāks.

Viņa pamodās stīva, nosalusi un nobijusies. Rīta debe­sīs karājās bāls mēness sudrabs. Nākamā būs Dvēseļu nakts.

Rena nebija necik tālu aizgājusi, kad atrada zaķa kau­lus, ko kraukļi bija noknābājuši tīrus. Tas nebija nekas neparasts, tomēr viņas roka sataustīja ģints aizbildņa spalvas. Gaisā vēdīja nelaime. Šeit bija noticis kaut kas slikts: klintīs bija iesūcies ļaunums.

Tas notika pirms laika, bet Rena joprojām bija sa­traukta. Zābaki skaļi gurkstēja pa sasalušajiem pundurkrūmiņiem un melniem ķērpjiem, kas bija trausli kā izde­dži. Dzeramtrauka saturs klunkšķēja soļu ritmā. Rena apstājās, lai pārliecinātos par to, ka neviens netuvojas.

Tie nav īsti, viņa skaļi teica. Šeit nekā nav.

Akmeņi saspringa. Meitene juta, ka viņu vēro slēpņļauži.

Un Eostra.

Virs klintīm sāka savilkties mākoņi. Tie zaglīgi aprija Aizu un aptvēra Renu mitrā, vēsā apskāvienā. Eostra nebija sūtījusi suņus, lai Renu aizdzītu atpakaļ. Šai tas nebija vajadzīgs.

Meitene ar acs kaktiņu manīja Ūpju burves klātbūtni kā spārnotu ēnu. Migla iezagās Rēnai kaklā un neļāva elpot. Potīte pulsēja. Drosme saplaka. Kāpēc turpināt ceļu, ja lemta neveiksme?

Renu neatstāja dīvaina sajūta, it kā viņa uz sevi ska­tītos no augšas. Tur nu viņa bija aizā paslēpusies kliba meiča. Viņai nekad neizdosies atrast Toraku. Viņš aizgāja, jo vēlējās viens pats stāties pretim Eostrai, jo gribēja mirt un būt kopā ar tēvu. Un drīz šī vēlēšanās piepildīsies.

Tālumā ieķērcās krauklis.

Rena pacēla galvu. Tas bija Rips.

Pēc brīža vēl tālāk viņam atbildēja Reka.

Klausīdamies, kā noklust kraukļu sasaukšanās, Rena sažņaudza dūres. Rips un Reka neizklausījās sakauti. Abi šķita risinām kādu noslēpumainu kraukļu jautājumu, kas droši vien bija saistīts ar ēdamo.

It kā sasaukdamies ar kraukļiem, iekurkstējās Rēnas vēders. Vai nu migla bija, vai ne, bet viņa jutās izsal­kusi.

Atvērusi pārtikas tarbiņu, viņa izņēma divas kūpinātas ziemeļbrieža mēles sloksnes, kas bija salipinātas kopā ar kaula smadzenēm. Rena apsēdās uz akmensbluķa un sāka ēst. Tā izrādījās garšīgākā maltīte, kādu viņa jebkad bija baudījusi.

Meitene nolēma, ka arī viņas lokam derētu mazliet pārtikas. Džūksakajs Rēnai bija iedevis pūsli ar ziemeļ­brieža kāju locītavu eļļu. Viņš teica, ka tas esot labākais līdzeklis, lai koks un cīpsla nezaudētu lokanību pat auk­stākajā laikā. Rena veltīja stopam mazliet eļļas. Pēc tam viņa pārbaudīja Krukoslika dāvanu: bultas ar lieliskiem kvarca uzgaļiem un baltiem pūces spalvu spārniņiem.

Labās pūces, viņa klusi nomurmināja.

Migla nikni vērpās Rēnai apkārt.

Ēdiens, eļļa, bultas: visas šīs lietas bija gatavojuši jauki cilvēki. Apģērbs, ko viņa no tiem saņēma, bija domāts, lai dāvātu drosmi un siltumu. Kalnu Zaķi bija teikuši, ka apmetņu priekšpusi viņi vienmēr šuj no ziemeļbrieža krūšādas. "Jo ragainā krūtis pukst dižena sirds."

"Dižena sirds." Rēnas domas aizklīda pie Finkedīna. Viņa apsēdās staltāk.

Esmu Kraukļu ģints vadoņa asinsradiniece, mei­tene sacīja miglai, un balss apņēmībā uzvirmoja. Esmu Rena! Esmu burve!

Kad viņa devās tālāk, migla tik bieza vairs nešķita.

Juzdamās krietni piemērotāka cīņai nekā visu dienu, Rena pievērsās tam, ko zināja par Eostras plāniem.

Upju burve gribēja dzīvot mūžīgi. Tā vēlējās aprīt Toraka pasaules dvēseli un iegūt viņa spēku.

Rena apstājās kā zemē iemieta.

Līdz šim viņa sev nebija jautājusi, kā Eostra iecerējusi to paveikt. Ja viņa to noskaidrotu, varbūt rastos iespēja dvēseļēdājas plānus izjaukt.

Labākais, ko Rena varēja izdomāt, bija dvēseļu satu­rēšanas rits, par ko reiz tika stāstījusi Seiuna. Tas tika veikts tad, kad māte vai tēvs par mirušo bērnu sēroja tik gauži, ka juka vai prātā. Burvim vajadzēja noķert bez ķer­meņa tikko palikušo garu pīlādža mizas cibu, kas jāaizsien ar mirušā matiem. Tad sērotājam sešus mēnešus jādzīvo atsevišķi no ģints, un viņa vienīgā sabiedrība cibas dvē­seles. Pēc tam tās tika atvērtas un dvēseles atbrīvotas; Kalna galā tika sadedzināti mati, lai dūmi uzvītos līdz Pirmajam Kokam debesīs.

Nometusi dūraini, Rena pakasīja pakausi. Kāds ar to sakars Eostrai?

Viņas pirksti sastinga.

Mati!

Mati satur daļu no tavas Nanuakas. Tāpēc nāves zīme pasaules dvēselei tiek uztriepta uz pieres.

Rena pēkšņi saprata: naktī pēc ledus vētras tos samek­lēt bija ieradies tokorots. Pēc Toraka matiem. Ja Eostrai Dvēseļu naktī būtu kāds nieks viņa matu, tā pievāktu Toraka pasaules dvēseli un spēku.

Tas bija šausmīgi un vienkārši. Un varbūt vēl kāda iemesla dēļ Eostra bija atsūtījusi tokorotu. Ūpju burve ņirgājās, jo gribēja darīt zināmu, ka Toraka matus var iegūt jebkurā laikā.

Rena sāka skriet. Viņa klumpačoja caur kupenām un slīdēja pa apledojušām akmens šķembām. Viņa drāzās garām milteņu audzēm; ogas kvēloja tumšsarkanas kā izšļakstītas asinis.

Pāri galvai aizšāvās liels putns un pieskārās kapucei.

Spārnu vēdas noklusa. Rena paslēpās aiz akmens. Putns lidoja atpakaļ. "Pārāk skaļš, lai būtu ūpis," mei­tene nodomāja.

Uz klints apmetās Rips un aizrautīgi klabināja knābi.

Rena spalgi iesmējās. Rips pacēlās gaisā un lidoja pro­jām. Krā!

Kad Rena nesekoja, krauklis atgriezās.

Viņa iekoda lūpā. Toraka pēdas veda taisni uz priekšu, bet Rips gribēja, lai Rena tam sekotu lejup ieplakā.

Krā! putns nepacietīgi ieķērcās.

Rena sekoja.

Viņa nebija tālu tikusi, kad migla sāka izklīst un mei­tene pamanīja kaut ko guļam uz akmeņiem. Kraukļi riņ­ķoja gaisā, it kā būtu atraduši liemeni.

Rēnai sagriezās vēderā. Tas bija liemenis.

Viņa meimurojot tuvāk; visi trokšņi noklusa.