Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmitā nodala

Tumšā Kažoka elpa bija kā sēcošs klepus, kas lika cilā­ties sāniem.

Kad Rena nometās ceļos vilcenei blakus, tā paslēja galvu un centās sasveicināties, pa jokam iekampjot. Pie­pūle bija pārāk liela. Viņa atzvēlās atpakaļ.

Nometusi dūraini, Rena uzlika plaukstu uz Tumšā Kažoka sāniem. Bija sataustāma katra riba. Vilcene nebija ēdusi dienām ilgi.

Kā gan tā bija pieveikusi šo ceļu?

Rena iztēlojās, kā Tumšais Kažoks pēc ūpja uzbrukuma izrāpjas no upes un dodas projām: sasitusies, noilgojusies pēc mazuļiem un apņēmusies atrast draugu. Varbūt viņu aicināja Vilka gaudošana, bet varbūt stiprā saikne, kas pastāvēja starp abiem.

Ar vilkiem piemītošo enerģiju, ko varētu apskaust stip­rākais vīrs, viņa bija pārdzīvojusi ledus vētru un spējusi šķērsot pauguraini. Rena atcerējās Krukoslika stāstu par to, ka mednieki, kas atraduši beigtu vilku, atstāj pārtiku

tā garam. Iespējams, tā bija atgadījies ar Tumšo Kažoku. Varbūt dzīvību bija izglābusi svešinieku laipnība.

Atrāvusi vaļā pārtikas kuli, meitene pie vilcenes purna nolika gaļas stērbeli. Tumšais Kažoks to neņēma vērā.

Atlidoja Rips un sāniski virzījās tuvāk.

Nē! Rena bārās. Viņai ēdiens vajadzīgs vairāk.

Krauklis uzmeta viņai pārmetošu skatienu un uzpūtīgi aizsoļoja.

Rena pabīdīja gaļu tuvāk. Joprojām nekādas atsau­cības.

Meitene apmulsusi pieskārās lielajai, melnajai priekšķepai.

Tumšais Kažoks saspringa un dobji ierūcās.

Rēnas bažas pastiprinājās. Ķepa dega kā ugunī. Pēc tam viņa ievēroja, ka slikti izskatās arī vilcenes deguns. Un mēle tai bija pelēka.

Rena pieliecās tuvāk un atsprāga atpakaļ no smakas. Ne jau bads bija nogāzis vilcēni. Ūpja nagi bija uzšķēr­duši viņas priekškāju no pleca līdz apakšstilbam, un brūce pūžņoja. Rena redzēja sūcamies netīras, zaļganas strutas.

Domas auļoja. Tumšais Kažoks gulēja iedobē pie klints. Ātri vien to varētu pārvērst par patvertni. Pirms brīža viņa ieplakā bija pagājusi garām viršiem līdzīgo augu pudurim Džūksakajs tos izmantoja ugunskura kurināšanai. Ārst­niecības līdzekļu maisiņā Rēnai bija augi pirms aizie­šanas no Gulbjiem viņa bija papildinājusi to krājumus -, un viņa prata dziedināšanas vārdus.

Viņai prātā uzzibsnīja, ka tas viss mazina iespēju atrast Toraku, taču jācer, ka aizkavēšanās nebūs ilga. Pārsiet ievainojumu, piedabūt Tumšo Kažoku ēst un atstāt viņu veseļojamies. Cik ilgu laiku tas varētu prasīt?

Būdama par sevi pārliecināta, Rena strādāja raiti. Drīz vien bija uzcelta patvertne un atmodināta uguns. Pie akmensbluķa, uz kura notiesāt laupījumu bijis apmeties vanags, viņa atrada mazītiņu sniega peles galvaskausu iedarbīgas zāles pret drudzi. Purpurkrāsas putna mēsli uz akmens liecināja par to, ka tuvumā ir kadiķu audze. Tas bija spēcīgs līdzeklis kopā ar buramvārdiem.

Atgriezusies pie vilcenes, Rena uzkarsēja ūdeni un pagatavoja brūvējumu no skābeņu saknēm, peles kau­liem un kadiķogām. Atdzesējusi to ar sniegu, viņa sāka tīrīt brūci, uzpilinādama dažus pilienus savainotajam ple­cam.

Tumšā Kažoka rūcieni satricināja visu augumu.

Rena norija siekalas. Viņa mēģināja vēlreiz. Atkal tas pats.

Meitene vēlējās, kaut viņa būtu Toraks un prastu vilku valodu. Ja vien viņa spētu Tumšajam Kažokam pateikt, ka ārstēšana nāks par labu.

- Tumšais Kažok, lūdzu, viņa teica. Es cenšos palī­dzēt.

Zaļganais dzintarkrāsas skatiens pievērsās Rēnai, tad aizslīdēja projām.

"Varbūt tā vajag," Rena nodomāja. "Vienkārši jā­runā."

- Man žēl kucēnu, viņa bubināja. Un tevi sāpināja Ūpis. Bet Vilks ir dzīvs. Jūs atkal satiksieties. Vienīgi ļauj sev palīdzēt.

Vilcene joprojām bija saspringusi, garo kāju cīpslas karājās laukā no miesas kā striķi. Taču viņa paklausīja.

Rena turpināja runāt maigi un nepārtraukti. Meitene lūdzās, kaut Tumšais Kažoks no viņas balss noprastu, ka viņai padomā nav nekas ļauns.

Nākamreiz, kad meitene uzpilināja ievainojumam zāles, vilcene gulēja mierīga.

Cietušās kājas mazgāšana vilkās mokoši lēni. Rena izdarīja tik, cik uzdrīkstējās, un tad sagatavoja kompresi. Viņa sakošļāja kadiķogas, saberza savvaļas skābeņu sak­nes kopā ar okeru un kadiķa lūkiem un to visu sajauca siltā masā.

Klusi murminādama buramvārdus, viņa slēpa kompre­sei domāto maisījumu aiz muguras un pieliecās vilcenei tuvāk.

Tumšais Kažoks atkailināja biedējošos, baltos zobus.

Rena sastinga, starp lāpstiņām izsprāga sviedri.

Kad vilcene nomierinājās, Rena lēnām paņēma pa tvē­rienam ziedi.

Tumšais Kažoks nošūpoja galvu tieši pie Rēnas sejas. Meitene juta karsto elpu, skatījās atvērtajos žokļos.

Viss… viss ir labi, viņa stomījās.

Žokļi sakļāvās. Vilcene atgūlās un aizvēra acis.

Rena trīcēdama uzklāja ziedi ievainojumam. Tumšais Kažoks nekustējās.

Kraukļi pievirzījās tuvāk un aizlidoja ar gaļu. Rena bija pārāk saspringta, lai tos ņemtu vērā. Viņa dzirdēja, kā abi ķildojas un tad miegaini bužina spalvas, lai dotos pie miera.

Pie miera?

Viņa izrāpās no patvēruma.

Kamēr Rena aprūpēja Tumšo Kažoku, bija aizslīdējusi dienas atlikusī daļa. Toraks laikam jau sasniedzis Rēgu kalnu. Rīt, kad norietēs saule, iestāsies Dvēseļu nakts.

Par vēlu Rena saprata Eostras viltību. Dvēseļēdāja bija ļāvusi Tumšajam Kažokam tik tālu nokļūt ar nolūku: lai Rena nepanāktu Toraku. Un nebija grūti saprast, kāpēc viņas abas neapdraudēja suņi. Tie vajāja citu medījumu. Kādā vientulīgā vietā tie lenca Toraku un Vilku. Rena redzēja ļaunprātīgās galvas ierautas starp pleciem: tie sakļāva rindas, lai uzbruktu…

Meitene dusmīgi padzina iedomas un ielīda atpakaļ miteklī, kur atrada Tumšo Kažoku raustāmies miegā.

Rena iekoda lūpā. Viņa saprata, ka nakti nāksies pār­laist tepat. Bet ko pēc tam? Vai viņai jāpaliek un jāpa­rūpējas par vilcēni? Vai arī jāļauj tai tikt galā pašai un jāpanāk Toraks?

Vilki izveseļojas daudz ātrāk nekā cilvēki. Pat ja tā, ievainojumam nepieciešama apmazgāšana un pārsiešana. Droši vien aizietu zudumā vēl vesela diena.

Rena nezināja, ko iesākt. Viņa jutās tā, it kā viņu vilktu uz dažādām pusēm uzticības un mīlestības saites.

Blakus Tumšais Kažoks miegā būkšķināja asti. Notrī­sēja vilcenes lūpas. Tā smaidīja. Un kaismīgi un saspringti iesmilkstējās.

Rēnas sirds sažņaudzās žēlumā. Tumšais Kažoks miegā sauca mirušos mazuļus.

Pēc neilga laika vilcene pamodās. Viņas acis uz mirkli iemirdzējās. Sapnis bija izgaisis, un viņa žēli nopūtās.

Rena maigi noglāstīja vilcenes priekšķepu. Ja viņa sekotu Torakam un Tumšais Kažoks nobeigtos, kā gan Rena jebkad skatītos acīs Vilkam? Kā viņa sadzīvotu ar sevi?

Šaubas izgaisa. Ja viņa tagad pamestu Tumšo Kažoku, tad jebkurā gadījumā uzvarētāja būtu Eostra lai kas arī notiktu Rēgu kalnā. Vilcene bija pārcietusi bēdas un grūtības. Kaut gan Rēnas gars tiecās sekot Torakam, viņa bija izlēmusi.

Viņai bija jāpaliek.