Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit ceturtā nodala

VĒjš auroja Kalnos un traucās pāri pakalniem. Tas plu­cināja biezokni, kas apjoza aizsalušo ezeru, kura krastā blakus ugunskuram, čokurā sarāvušies, sēdēja viri.

Pīlādžu ģints vīri bija ieradušies suņu kamanās un atveduši trīs medniekus no Meža. Tie gandrīz bija pabrau­kuši garām labi noslēptajai Finkedīna apmetnei, taču galu galā suņi bija viņu atraduši.

Etāns, mednieks no Kraukļu ģints, bēra vārdus kā pupas un stāstīja savam vadonim:

- Finkedīn, mēs lūdzam: brauc kopā ar mums atpakaļ! Tulls mūs nesūtītu, ja nebūtu tik izmisis. Ēnu slimība pārņēmusi visas ģintis. Vairs nav atlicis daudz cilvēku, kas justos pietiekami labi, lai varētu medīt. Tie, kas to spēj, tālu neuzdrošinās iet, jo baidās no tokorotiem. Viņi sāk plēsties par pārtiku.

Finkedīns klusēdams apsvēra. Pēc tam viņš teica:

- Tulls nav vienīgais vadonis. Ko dara pārējie?

- Kādu laiku saglabāt kārtību palīdzēja Vītolu ģints vadonis, tāpat arī Duraina no Staltbriežiem. Pēc tam sērga uzbruka arī viņiem. Viņi ir spiesti palikt savās mītnēs. Un tagad mirst Seiuna.

- Seiunai ir ēnu slimība? Finkedīns skarbi jautāja.

- Nē. Burve ir nomocījusies, jo rūpējusies par saviem ļaudīm. Kad mēs braucām projām, viņai strauji kļuva slik­tāk. Tulls teic, ka bez Seiunas nespējot vadīt. Viņam ir taisnība. Ģintis viņu neklausīs.

- Nāksies, Finkedīns sacīja. Man jāsasniedz Kalns.

- Kāpēc? Etāns nemierīgs pētīja biežņu, kur ārpus ugunskura gaismas loka slapstījās ēnai līdzīgs apveids.

- Kas ar tevi ir kopā? vaicāja Pīlādžu ģints mednieks.

- Kāpēc tie nenāk tuvāk un nenosauc savu vārdu?

Finkedīns neatbildēja. Ēna virzījās dziļāk tumšajā bie­zoknī.

- Ko tu šeit ceri panākt? Etāns jautāja. Ko gan pats Finkedīns var iesākt pret ļaunuma sakni?

- Ja mums ir iespēja uzveikt Eostru, Kraukļu vadonis atbildēja, skaidri izrunādams dvēseļēdājas vārdu, tad tas darāms nevis ar spēku, bet ar burvestībām. Es ceļoju kopā ar kādu, kas tās prot un zina, kā Rēgu kalnā atrast Eostru un kā palikt viņas un viņas neradījumu neatklātam. Tas ir viss, ko varu jums pavēstīt.

Etāns ieskatījās viņam acīs.

- Varbūt kaut kas cits liks tev pārdomāt. Seiuna pati sūta tev ziņu. Viņa teic, ka tikai tu spēj stiprināt ģintis.

- Seiuna bija pret manu aiziešanu, Finkedīns teica.

- Skaidrs, ka viņa grib, lai es atgrieztos.

- Burve aicina tevi atcerēties, ko viņa redzējusi oglēs. Garagājējs mirs, viņa saka. To novērst nevari pat tu. Viņa pauž, ka Kraukļu vadoņa vieta ir starp dzīvajiem. Viņa teic, ka tev jāatgriežas.

Nosprakšķēja ugunskurs. Mednieki gaidīja Finkedīna atbildi. Siluets biežņā skatījās un klausījās.

Finkedīns piecēlās un platiem soļiem aizgāja līdz mež­malai, kur vientuļš laukakmens sargāja ezeru. Tālumā pret zvaigznēm Kalni izskatījās melni. Līdz tiem joprojām bija tāls ceļš. Ja Finkedīns tagad atgrieztos Mežā, vai viņš var būt pārliecināts, ka līdzgaitnieks sasniegs mērķi vien­atnē?

Viņš paskatījās zvaigznēs. Tās neatbildēja. Pasaules Gars bija tālu un cīnījās pret Lielo Sumbru. Cilvēku nelai­mes viņam nerūpēja.

Un kaut kur bija Toraks un Rena nošķirti un neaiz­sargāti kā divas sīkas dzirkstelītes, ko draud nodzēst nakts.

Finkedīns ar delnu paberzēja akmensbluķi. Pienākums viņu sauca uz Mežu. Sirds vilka uz Kalniem.

Vējš noklusa līdz čukstam. Granīts zem viņa plaukstas bija ciets

Finkedīns izsoļoja no tumsas un devās uz ugunskura pusi.