Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit ceturta nodala

-kas tu esi? Rena prasīja.

- Tumšais, puisis atbildēja.

- Kas?

Izlocījusies no viņa tvēriena, meitene izvilka nazi.

- Tas ir mans vārds. Tumšais!

Rena atmeta galvu.

- Lai kas tu būtu, tu teic, ka pazīsti Toraku. Bet kā lai zinu, ka tā ir taisnība?

- Es zināju tavu vārdu, vai ne?

- Tu varēji viņu piespiest to pateikt.

- Tev ir rudi mati. Viņam ap zāļu ragu ir apsaitēta to šķipsna. Lūk! Vai tagad man tici?

Rena vilcinājās. Kur viņš ir?

- Es jau teicu: Kalnā! Arī es centos tajā iekļūt, taču šie noslēdza ieeju. Bet ir vēl viena. Tu nāksi vai ne?

Viņa joprojām svārstījās.

Jauneklim uz pleca uzmetās balts putns.

Krauklis. Baltais aizbildnis.

Rena aizmeta dzeramtrauku un guļammaisu.

- Ejam! viņa teica.

Tumšais no jauna sagrāba Rēnas plaukstu un, balta­jam krauklim lidojot pa priekšu, sāka skriet. Ja puisis šajā tumsībā kaut ko spēja redzēt, šim droši vien bija sikspārņa acis. Rena tikko spēja saskatīt zemi, bet viņš stingri turējās uz kājām.

- Es tev neļaušu nokrist, Tumšais sacīja, it kā dzir­dētu viņas domas.

Un Rena nezin kāpēc noticēja.

Pēc grūtās rāpšanās līkločiem viņai sāpēja potīte, un, kad abi apstājās klintssienas piekājē, Rena jutās atvieg­lota.

"Vismaz šī ir klintssiena," viņa nodomāja. Mākoņi aiz­sedza zvaigznes; nakts bija melna kā bazalts. Rena norau­dzījās, kā aizlido krauklis balts uzplaiksnījums, ko aprija tumsa.

- Gaismu, puisis murmināja, nometies uz ceļgaliem. Uzliesmoja bērza tāss lāpa, kas apspīdēja viņa dīvaino, bālo seju. Mums jātiek tur iekšā, viņš teica.

Rēnai pakrūtē savilkās kamols. Tā bija robota plaisa, tāda kā mute ar apdrupušiem zobiem, kurā tik tikko pie­tika vietas āpsim. Viņiem nāktos līst uz vēdera.

- Es nevaru, viņa teica.

- Tu neiesprūdīsi. Es rāpšos pirmais. Tu pastum uz priekšu savu cirvi un loku, es tos paņemšu. Būs labi!

Rena viņam sekoja un juta, kā sakļaujas akmens žokļi, spiež krūtis un neļauj elpot. Meitene locījās uz priekšu un centās nedomāt par Kalnu virs viņas. Renu pārņēma bailes. Rokas bija saspiestas zem krūtīm. Viņa nevarēja pakustēties. Viņa bija iestrēgusi tāpat kā toreiz Tālajos Ziemeļos. Šķiet, ka šoreiz neizdosies tikt laukā.

- Esam klāt, zēns sacīja un sagrāba Rēnas kapuci, lai izvilktu viņu telpā, kur atbalsojās skaņas.

Viņa apdauzīja galvu un nervozi ieķiķinājās.

- Kuš! Daži akmeņi ir vaļīgi, tu vari izraisīt nogru­vumu. Un uzmanies no bedrēm!

Redzēt tikai soli uz priekšu bija biedējoši. Aiz lāpas drebošās gaismas tumsa bija tik melna, ka sāpēja acis.

Rena ar bultu bakstīja zemi sev apkārt. Viņa paklupa. Plauksta sataustīja kaut ko gludu un ieapaļu. Galvas­kauss! Viņas izsauciens lika puisim steigties atpakaļ. Gaismā kļuva redzams lāča galvaskauss: tas bija milzīgs un pārakmeņojies.

- Jā, šeit ir lērums kaulu, Tumšais teica. Kopš se­niem laikiem, kad Kalns bija darbīgāks. Tas apraka daudz radījumu.

Kad viņi bija nonākuši dziļāk, Rena izdzirdēja ūdens urdzēšanu. No neredzamām ejām ieplūda vēss gaiss. Viņa pamanīja slapju, pelēku pīlāru puduri. Kad viņa gāja tam garām, starp pīlāriem šaudījās ēnas. Rena novērsa ska­tienu no Rēgu kalna slēpņļaužiem.

- Uzmanīgi, tā ir dziļa, zēns brīdināja.

Rena pārkāpa pāri plaisai un tālu lejā saklausīja ūdens čukstus.

Tumšais apstājās tik spēji, ka viņa ieskrēja tam mu­gurā.

- Kas ir? viņa jautāja.

- Tā ir ciet, puisis truli atbildēja.

Eju aizšķērsoja akmensbluķis. Uz tā ar ģipsi bija uz­triepts tēls, kas vīdēja pretīgi balts. Milzīgs ūpis. Tas bija aizgriezies Rena redzēja uz muguras sakļautos spārnus taču galvu tas bija pagriezis un pār plecu lūrēja uz atnā­cējiem. Nozīme bija skaidra. Eostra redz visu.

- Viņa zina, ka esam šeit, Rena teica.

- Protams, zina, Tumšais piekrita.

Viņš pavirzījās sānis, paņēmis līdzi lāpu, un ūpis iegrima tumsā. Rena joprojām juta tā nikno skatienu.

- Šķiet, ka jābūt vēl vienai ejai, Tumšais murmināja, vilkdams garos, bālos pirkstus pa klintīm, it kā censtos sajust, vai tās nedos kādu ziņu. Ak! Redz, kur ir!

Viņš aizveda Renu pār akmens krāvumu mitrā alā. Šī eja bija šaurāka viņiem nācās spraukties sāniski -, bet Rēnai par atvieglojumu drīz kļuva platāka.

Tumšais no jauna apstājās.

- Šo es neatceros.

Pacēlis lāpu, viņš Rēnai parādīja alu, kuras griestus klāja dzeltenīgu klinšu krokas. No tās atzarojās trīs ejas. Kreisā bija zemākā, apmalota ar pilošiem akmens zobiem. Vidējās ieeja atradās virs sarkanīga stumbeņa, kas atgā­dināja pārrautu locekli. Trešo, kas bija lielākā, uz pusēm dalīja no zemes izvirzīts akmens pīķis.

- Kura ir īstā? Rena vaicāja.

- Nezinu. Visas šķiet aizdomīgas. Man šķiet…

- Tu nezini? Rena spraucās viņam garām, pieskrēja pie pirmās ejas un, izvairīdamās no akmens zobiem, uzlika rokas uz tās malas. Klints zem meitenes plaukstām izsta­roja nešķīstu Citpasaules karstumu.

Viņa skrēja pie ejas ar akmens pīķi. Un sajuta to pašu dēmonisko svelmi.

Rena izmisusi uzrausās uz akmens stumbeņa un ap­taustīja trešo atveri. Mirkli šķita, ka klints zem viņas pirkstiem izliecas, jo dēmoni atvēra žokļus, lai kostu.

Viņa atsprāga atpakaļ. Visās trijās aiz sienām slēpjas dēmoni.

- Tieši to gribēju tev teikt, Tumšais sacīja.

- Kuru tad izvēlēsimies?

- Nekusties! viņš teica pārvērstā balsī.

- Ko?

- Kuš! Viņš spēji pacēla lāpu.

Plaisā virs galvas Rena pamanīja vēl vienu akmens ūpi. Tā acis bija aizvērtas un pušķainās ausis saspicētas.

- Rāpies lejā, cik klusi vien spēj! Tumšais pamā­cīja.

Upis atvēra acis un viņai uzšņāca.

Rena iekliegdamās krita un atmuguriski uztriecās virsū Tumšajam. Lāpa aizlidoja. Mirkli pirms tumsas iestāšanās Rena redzēja, ka ūpis izpleš spārnus un aiz­planē projām.

Klusums. Tālīns šļaksts.

- Tā ir lāpa, Tumšais teica.

- Vai tev ir vēl kāda?

- Nav.

Rena elsodama piecēlās.

- Ko tagad darīsim?

- Nezinu.

Meitene iebāza mutē pirkstu kauliņus. Kaut kur bries­mīgā Rēgu kalnu iekšienē Toraks viens pats stājās pretim Eostrai.

Plaukstas locītavu aizskāra vēsa roka.

- Vai tas esi tu? Rena nočukstēja.

- Ko? Tumšais jautāja dažu soļu attālumā.

Auksts pirksts pieskārās viņas vaigam.

- Pārtrauc! meitene iesaucās.

- Es neko nedarīju!

Rena aizvēra acis. Pēc tam atvēra. Viņa redzēja. Šādā tumsā tas nebija iespējams, tomēr viņa redzēja.

- Vai arī tu to redzi? viņa izdvesa.

- Redzu, Tumšais klusi atbildēja. Bet nezinu, kas tas ir.

Taču Rena zināja. Tas bija izplūdis kā miglā, tomēr šķita, ka tam ir pašam sava gaisma kā jau garam. Rēnas izbīlis izgaisa, un tā vietā uzradās neskaidra zaudējuma izjūta.

Viņas priekšā atradās sakrities stāvs, kam Rena bija pretojusies visu mūžu. Viņa pēdējo reizi uzlūkoja krama cietās acis un muti, kurai trūka lūpu un kura nekad nebija redzēta smaidam.

Apveids izstiepa vārgo roku un norādīja uz eju, ko sada­līja akmens pīķis.

- Paldies! Rena nomurmināja. Paldies… Un lai aiz­bildnis lido kopā ar tevi.

Piespiedusi abas plaukstas ģints aizbildņa spalvām, viņa paklanījās Kraukļu burves garam.

Kad meitene izslējās, tas bija pazudis.

Rena uzsvieda augstāk plecā bultu maku un loku. Pēc tam viņa pasniedzās un saņēma Tumšā roku.

- Nāc! viņa teica. Tagad mēs zinām ceļu.