Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

deviņpadsmitā nodala

- Dvēseļu nakts? Vai tu domā, ka viņa to gaida?

Rena viņam deva zīmi klusēt.

- Dvēseļu naktī, Krukosliks paskaidroja, Kalns atsa­kās no saviem mirušajiem. Kad gaudo vējš, mēs tos dzir­dam: klausāmies, kā dārd ragaino nagi un kā vientulībā raud izsalkušie rēgi. Viņa seja atmaiga. Mēs tos mieri­nām. Sakraujam ķērpju kaudzes ragaino gariem un mūsu rēgiem ceļam pajumti. To piepildām ar siltu apģērbu, viņu mīļākajiem ēdieniem un rotaļlietām jaunākajiem. Un sakuram ugunskuru, lai padzītu tumsu.

Krukosliks pasmaidīja.

- Ak, tas ir jauks laiks! Mēs tos izklaidējam dienu un nakti: dziedam dziesmas un stāstām stāstus. Tad viss bei­dzas kā jau tam jābūt un mēs tos sūtām projām. Daudzi no tiem atrod ceļu uz mieru, viņš norādīja uz dūmu atveri, un pievienojas senčiem, kas medī lielos ganāmpulkus, kuri ceļo pāri debesīm. Citiem tas neizdodas, un tie dodas atpa­kaļ uz Kalnu. Taču nākamajā ziemā viņi mēģinās atkal, un mēs palīdzēsim. Mēs nekad viņus nepievilsim.

Toraks pateica to, par ko Rena bija domājusi.

- Bet šoziem…

Krukoslika seja satumsa. Viņš pasniedzās un pieskārās kādam no uzzīmētajiem aizbildņiem.

- Tas sākās aizpagājušajā pavasarī. Mēs zaudējām bēr­nus. Tie izgaisa bez pēdām. Pazuda suņu kamanas. To atliekas atradās tālu projām. Pēc tam uzradās naktstau­riņi un ēnu slimība. Jā, Rena, arī mums tas negāja secen. Tagad ledus vārdzina ragainos. Tomēr mazāk nekā pirms mēneša mūsu burvēm radās aizdomas, kur nešpetnā ierī­kojusi midzeni.

- Ko šī grib? Rena jautāja. Kas Rēgu naktī notiks?

- To neviens nejauš, Krukosliks atbildēja. Kalnu piekājēs dzirdēti baismīgi kliedzieni. Mazi dēmoni ar pūces acīm manīti slapstāmies starp akmeņiem. Mūsu burve redz vīzijas: drūmas šausmas grauž Kalnu no iekšienes. Viņš norija siekalas. Mēs baidāmies, ka viņa to pievākuši sev. Tā… viņa rīkojusies vienmēr.

- Vai tu viņu pazīsti? Toraks jautāja.

- Pat nešpetnā kādreiz bija jauna. Manos zēna gados daži cilvēki no Ūpju ģints vēl bija dzīvi. Labi cilvēki, mēs mēdzām ar viņiem tikties ģinšu saietos. Eostra bija citāda. Izsalkusi pēc mirušo noslēpumiem. Krukosliks paskatī­jās apkārt. Burves bija pārvietojušās uz citu mitekli; visi gulēja. Runā, ka, kļuvusi par burvi, viņš turpināja, viņa veikusi aizliegtu rituālu.

Rena noelsās.

- Viņa tiešām to izdarīja?

- Ko? Toraks bija nesaprašanā. Ko izdarīja?

Krukosliks paliecās uz priekšu.

- Kāds desmit vasaru vecs zēns no viņas ģints gāja bojā akmeņu nogruvumā. Dvēseļu naktī, jaunā mēnesī viņa aizgājusi uz nogruvumu, zem kura gulējis zēns. Lai atdzīvinātu mirušo…

Rena uzlika plaukstu uz ģints aizbildņa spalvām. Viņa aizvēra acis. Meitene redzēja vēja appūsto nogāzi un liela auguma sievieti ar gariem, tumšiem matiem stāvam ak­mens gūzmas priekšā.

Akmeņi sāk cilāties. Tie aizripo. Eostra pavelk augstāk piedurkni un pārvelk ar nazi pār apakšdelmu, nedzīvo miesu slacīdama ar asinīm. Mirušais zēns pieslienas sēdus. Pagriež galvu. Viņa aizmiglotās acis sastopas ar Ūpju bur­ves skatienu. No viņa mutes veļas satrūdējušas putas. Eostra noliecas kā iemīlējusies. Viņas garie mati glāsta zēna seju, un viņa pietuvina galvu vēl vairāk un nolaiza līķa putas no irstošajām zēna lūpām…

Rena satrūkusies atvēra acis. Uz viņas pleca bija Toraka delna.

- Rena, viņš čukstēja.

Meitene ar plaukstu noslaucīja muti.

Krukosliks drūmi vērās ugunī.

- Viņa dabūja, ko gribēja, vīrs teica. Kopš tā brīža viņa ar tiem spēj sarunāties. Drīz vien atlikušos Ūpju ģints ļaudis paņēma sērga. Un Eostra pazuda.

- Un pievienojās dvēseļēdājiem, Toraks sacīja.

- Viņa kļuva par dvēseļēdāju, Krukosilks uzstājīgi paziņoja. Lūk, kas tev jāsaprot, Torak! Cilvēki mēļo, ka dvēseļēdāji pieņēmuši šo vārdu vienīgi tādēļ, lai ļaudis no viņiem bītos, bet saistībā ar Eostru tā ir taisnība.

- Kā to saprast? Rena vaicāja.

- Gulbju ģints bieži izmanto augstkalnu pārejas. Daž­reiz viņi uzdrošinās pietuvoties Slēpņļaužu aizai. Tie viņu ir redzējuši. Cilvēki stāsta, ka viņa staigā ar trīszaru žebērkli rokā un medī dvēseles. Viņi teic: ja dzirdi viņas kliedzienu, esi pagalam.

Pagalam… Rēnas pirksti ap ģints aizbildņa spalvām sakļāvās ciešāk.

- Šis kliedziens, Krukosliks turpināja, izplēš dvēse­les tev no kaula smadzenēm. Ar žebērkli viņa tās noķer. Tās aprij! Eostra patiešām ēd dvēseles.

Toraks novietoja plaukstas uz ceļgaliem.

- Man viņa jāatrod, viņš sacīja.

Rena uzmeta puisim skatienu.

- Tu teici "man", nevis "mums".

Viņš neatbildēja.

Krukosliks purināja galvu.

- Ļaudis teic, ka tā ir tava sūtība, Torak. Bet pēc tā, ko es pastāstīju…

- Krukoslik! Pirms trim ziemām dēmoniskā lāča laikos tu man palīdzēji atrast Pasaules Gara kalnu. Vai palīdzēsi arī šoreiz?

- Tas, ko tu lūdz, nav sīkums. Mūsu burves savulaik mēdza apmeklēt Kalnu, taču tagad viņas turp vairs neiet. Ir tikai viens veids, kā to sasniegt, bet tas ir noslēpums.

- Tev tas jāizstāsta.

Viņi sēdēja viens otram pretim, ārā gaudoja vējš, un ezers lūdza Kalna palīdzību.

Krukosliks apsēdās staltāk. Viņš atkal bija ģints vado­nis, kuram visi pakļaujas.

- Tagad mēs gulēsim. Es atbildēšu rīt.

Rena pamodās no nedabiska klusuma, kas uzdzina šer­muļus.

Ugunskurs kurējās taču bez skaņas. Telts sienas viļ­ņojās, bet viņa nedzirdēja ne to, ne vēja gaudošanu. Toraks pagrieza galvu un miegā murmināja. Arī viņa lūpas kus­tējās bez skaņas.

Rena lēnām pieslējās sēdus.

Tālākajā mītnes galā tumšā durvju ailā kāds stāvēja.

Rēnai sāka dauzīties sirds.

Apveids bija garš, ar muguru pret Renu. Viņa redzēja taisnās, gludās šķipsnās krītošus pelnu krāsas matus. Virs neskaidrā silueta galvas slējās smailas ūpja ausis.

Rena vēlējās pamodināt Toraku, taču nespēja pakus­tēties: rokas gulēja klēpī kā akmeņi.

Apveids, kas vīdēja durvīs, nedrīkstēja pagriezties. Ja tā notiktu ja tā uzlūkotu Renu, viņai apstātos sirds.

Stāvs lēnām pagriezās.