Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit septītā nodala

Augums dūmos bija blāvs kā mēness radīta ēna māko­ņainā naktī, tomēr Toraks zināja. Viņš zināja, ka skatās uz tēvu.

- Tēt, tas esmu es! zēns teica.

Nedzīvās, baltās acis skatījās lejup un viņu nepazina. Tēva gars piederēja Eostrai.

Kaut kur kliedza Rena:

- Pārgriez pavedienu! Padzen tos uz visiem laikiem!

Padzīt tēti? Uz visiem laikiem?

Viņš to nespēja. Viņš atkal bija divpadsmit vasaru vecs; apjucis un pārbijies viņš skatījās, kā tēvs noasiņo. "Tēt, nemirsti! Lūdzu, nemirsti!"

Klumburojot uz akmeņu kaudzes pusi, Torakam pār vaigiem ritēja asaras.

- Pārgriez pavedienu! Rena sauca.

- Nevaru, Toraks nočukstēja. Tēt… es nevaru tevi atkal zaudēt.

Viņš sāka rāpties.

Viņš dzirdēja kaulu graboņu un dvēseļēdājas zavēšanu. Zēns juta pēkšņas sāpes pakausī un ieraudzīja, ka, sakam­pis nagos viņa matu šķipsnu, aizlaižas Ūpis. Tam nebija nozīmes. Nozīmes nebija nekam citam, vienīgi tam, ka viņam jānokļūt līdz tēvam.

Toraks stāvēja kodīgā dūmakā altāra priekšā. Aiz tā pesteļoja Maskotā, kuru ielenca spokainu nemierīgu mirušo virkne. Zēns izstiepa rokas pret tēvu. Dūmos tītais augums nelikās zinis.

Torakam prātā uzzibsnīja vīzija par to, kas varētu notikt, ja tētis paliktu dzīvs: ja abi būtu kopā un uguns opāls nekad nebūtu pastāvējis. Skumjas dūra sirdī kā nazis.

Tomēr uguns opāls pastāvēja. Tas pulsēja zizlī kā vaļēja brūce.

Toraks iekliegdamies sniedzās pāri altārim, sagrāba scepteri un vilka to uz liesmu pusi.

Dvēseļēdājas tvēriens bija kā akmens. Ūpju burve bija neuzveicama. Otrā rokā tā pacēla žebērkli, lai durtu. Toraks tai metās virsū ar akmeni. Žebērklis nograbēja pret grīdu. Puiša apakšdelmu zobos sagrāba tokorots. Toraku paglāba Rēnas delma sargs. Viņš ar akmeni blieza un sadauzīja neradījuma galvaskausu kā olas čaumalu. Jo­projām ieķēries zizlī, viņš pāri liesmām cīnījās ar Eostru. Aiz maskas gailēja Ūpju burves acis. Toraks izmisīgi rāva un iesvieda zizli ugunskurā. Aizrijies ar degošo matu smaku, viņš pacēla akmeni un sadauzīja uguns opālu asinssarkanās lauskās.

Eostra iespiedzās un abas rokas iegremdēja liesmās, kārpīja laukā šķēpeles un pacēla tās gaisā. Pēdējās dego­šās matu šķipsnas savērpušās un sačervelējušās izkūpēja gaisā.

Nemierīgi mirušie sāka irt. Toraks ar asaru aizmiglo­tām acīm nolūkojās, kā izgaist tēvs.

Taču pēdējā mirklī dūmakainā seja mainījās. Tā kļuva tāda, kāda bija dzīvajam tētim. Ieraugot dēlu, tā iemir­dzējās.

- Torak, viņš murmināja klusi kā miegā.

Pēc tam viņa vairs nebija.

Toraks trīcēdams stāvēja altāra priekšā. Daļa viņa būtī­bas saprata, ka Eostra joprojām tur uguns opāla lauskas. Un cita daļa dzirdēja, ka dvēseļēdāja sāk skaitīt buramvārdus.

Eostra aicina garagājēju

Un saista to pie sevis!

Tālumā Rena izkliedza brīdinājumu:

- Torak! Aiz muguras!