Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

OTRĀ NODALA

Viņš tas nevarēja būt, Finkedīns teica.

- Tas bija tētis, Toraks sacīja, saritinādams guļam­maisu. Viņa bulta, viņa ugunskurs, viņa balss. Viņa gars.

Finkedīns būdas priekšā ar nūju bikstīja zemi.

- Balsi var atdarināt. Tie, kas pazina tavu tēvu, atceras, kā viņš kurināja ugunskurus. Kas attiecas uz bultu…

- Zinu, Toraks iejaucās, ka to varēja atrast ikviens, jo es viņu atstāju Mežā. Bez pīlādža zariem, bez lūgs­nām. Tikai ar nemākulīgi uzvilktām nāves zīmēm. Nav brīnums, ka viņam nav miera.

Pakampis kaltētas gaļas sloksnes, kas karājās pie spā­res, viņš ietūcīja tās pārtikas kulē. "Kaltētā briežgaļa," bija elsojis tēvs, gulēdams uz miršanu. "Ņem to visu!" Taču Toraks steigā to bija atstājis.

- Tu biji divpadsmit vasaru vecs, Finkedīns klusi sacīja. Tu darīji, ko spēji.

- Ar to nebija diezgan. Tagad viņš lūdz manu palī­dzību.

- Vai arī Eostra grib, lai tu tā domātu.

Puisis sastinga. Sajās dienās ne viens vien uzdrošinājās šo vārdu izrunāt skaļi.

- Tas ir viņas dabā, Kraukļu vadonis teica. Viņa iezogas domās un sapņos. Viņa vairo bailes.

- Zinu.

- Vai tiešām? Vai tev maz ir apjausma, cik viņa ir varena? Eostrai kalpo tokoroti. Viņai pieder Uguns opāls. No viņas baidījās visi pārējie dvēseļēdāji. Un tu vēlies šo uzmeklēt aci pret aci!

Toraks pārstāja darboties. Dūmaka bija sabiezējusi par miglu, un agrajā rītā nometnes cilvēki pavīdēja un izgaisa kā spoki. Viņš redzēja nomāktas, izbiedētas sejas. Puisis prātoja, vai arī miglu uzsūtījusi Eostra.

Atvēris ārstniecības augu maisiņu, Toraks sameklēja melnsaknes gabalu, ko bija izlūdzies no Seiunas gadīju­mam, ja nāktos pārtapt. Bet kāds gan no tās labums pret Ūpju burvi?

- Var jau būt, ka tev taisnība, viņš teica. Iespējams, ka pagājušās nakts sapņi ir viņas darbs. Tētis kādu laiku bija dvēseļēdājs. Varbūt tā ir mantojusi varu pār viņa garu. Tomēr man kaut kas jāuzsāk.

- Vēl ne. Pagājušas tikai dažas dienas, kopš uzradušies naktstauriņi. Kaut ko tādu nav redzējusi pat Seiuna. Aprunājos ar Durainu no Staltbriežu ģints, un viņa ar mani ir vienisprātis. Ģintīm jāsanāk kopā. Ja ne ja pado­simies bailēm, kritīsim par upuri Eostrai.

- Ilgāk gaidīt vairs nevaru! Toraks iekarsa. Nezin cik reižu esmu gribējis doties ceļā, bet tu vienmēr esi teicis "nē"! Kalni esot bezgala plaši, tu sacīji, es meklēšot visu mūžu un tomēr viņu neatradīšot. Tagad esam briesmās. Kas zina, ko vēl viņa uzsūtīs! Stāties šai pretim ir mans liktenis, Finkedīn. Vai man jāgaida, līdz viņas varā nonāks viss Mežs?

- Ko īsti tu darīsi? Dosies uz Kalniem un paļausies uz veiksmi?

- Nebūt ne! Viņai vajadzīgs mans spēks. Kad Eostra būs gatava, viņa man dos ziņu.

- Kad būs gatava, Torak! Tad, kad viņa tevi varēs sa­stapt vienu. Tad būs par vēlu. Nē. Es nelaidīšu tevi pro­jām!

- Tu nespēj mani aizkavēt.

Viņi stāvēja viens otram pretim. Finkedīns bija plecī­gāks un stiprāks, taču Torakam vairs nevajadzēja uz viņu lūkoties no apakšas uz augšu.

Pacēlis ārstniecības augu maisiņu, zēns stingri savilka tā auklu.

- Kad atgriezīsies Rena, pasaki, ka es viņai atvaino­jos. Iet man līdzi viņai ir pārāk bīstami. Vismaz šo manu lēmumu tu atzīsti par labu, viņš piebilda ar rūgtumu.

Kopš Torakam apritēja piecpadsmit tas ir vecums, kad ģinšu likumi ļauj puisim meklēt dzīvesbiedri, šķita, ka Finkedīns cenšas abus turēt vienu no otra pa gabalu.

Aizsviedis projām nūju, Finkedīns paspēra dažus soļus, taču tad atgriezās.

- Saprotu vēlēšanos tikties ar tēvu. Tici, ka saprotu! Tad, kad nomira tava māte… Bet, Torak! Tai jāpretojas. Dzīvais nevar būt kopā ar mirušo. Dzīvajam tas ir kaitīgi, viņš kļūst neprātīgs.

Finkedīns runāja uztraukti, un Toraks mirkli bija sa­triekts. Pēc tam viņš uzmeta plecā bultu maku un loku un pacēla cirvi.

- Viņš ir mans tēvs, jauneklis teica.

- Tavs tēvs. Tava sūtība. Bet vai jācīnās tikai tev vie­nam? Ļaunums apdraud mūs visus!

- Tāpēc man jāiet. Ilgāk vairs nevaru sēdēt un noska­tīties.

Drīz pēc tam Toraks pameta Kraukļu nometni. Migla viņu nomāca, toties nemanīja pelēkos kukaiņus. Soļodams uz austrumiem, viņš nejuta draudus.

Ap pusdienlaiku migla izgaisa, un parādījās saule. Uz dzintardzeltenām ērgļpapardēm un sudrabzaļām usnejām [1] dzirkstīja rasas pērles. Zem zeltainiem bērziem un liesmojošiem pīlādžiem blāzmoja pēdējās purpursarkanās ugunspuķes: pēdējais Meža mirdzums pirms ziemas miega. Toruden bija padevusies laba riekstu un ogu raža, un paaugā čabinājās sīki radījumi, kas svinēja ražas svēt­kus. Sīļi ķildojās par ozolzīlēm. Vāveres slēpa riekstus nobirušajās lapās.

Trokšņodami kā dzeņi un izlikdamies, ka neievēro Toraku, garām aizlidoja Rips un Reka. Abi bija īgni par to, ka nācies atstāt Kraukļu nometni, kur viņi bija noba­rojušies resni, knābādami ziedojumus, īpaši jau Rips. Pavasarī cīņā pret Ozolu burvi viņš bija zaudējis spārnu spalvas, nu tās bija ataugušas baltas. Tas nozīmēja, ka ģintī šis tika godāts.

Toraks kraukļus tik tikko ievēroja. Viņš ar pūlēm pa­meta Renu. Droši vien viņa to nekad nepiedos. Un tomēr Toraks zināja, ka tā jānotiek, jo vīzija par izkauto nometni varēja izrādīties īstenība. Kad viņš sastapsies ar Ūpju burvi, tam jānotiek bez Rēnas.

Un bez Vilka.

Tāpēc viņš izvēlējās aplinkus maršrutu uz Kalniem. Taisnākais ceļš būtu šķērsot Pelnupi un doties uz dien­vidaustrumiem, virzīties pret straumi gar Ātrupi un tad uz pauguraini. Tā vietā Toraks gar Zirgupi gāja uz zie­meļaustrumiem, uz kalna kori pie upes, kurp Vilks un Tumšais Kažoks nesen bija aizveduši vilcēnus.

Lai atvadītos.

Guļvieta bija līdzenas zemes laukums klints virsotnē, ko no vienas puses sargāja nogāzies osis, bet no otras kazenāju audze. Kad Toraks to sasniedza, bija vēla pēc­pusdiena, un Tumšais Kažoks un vilcēni viņu sajūsmināti sveicināja, bet Vilks bija devies medībās.

Toraks jutās atvieglots. Tagad viņš varētu uzsliet būdu un gaidīt bara brāli. Iešanu tālāk varēja atlikt uz rītu.

Kad iestājās krēsla, viņš, pakarinājis savu mantību pie­tiekami augstu, lai tai netiktu klāt ziņkārīgi purni, atmo­dināja uguni un pie oša uzcēla egļu zaru nojumi. Vilcēni bija tikai divi. Tas ar lapsas ausīm, kuru Rena bija iesau­kusi par Klikšķi pirms mēneša bija nobeidzies no kaut kādas slimības.

Kad patvērums bija gatavs, Toraks devās lasīt melle­nes, un vilcēni viņam sekoja: Ēna, melnā vilcenīte, kurai piemita neatvairāma tieksme grauzt zābakus, un Olis, kurš pagājušajā vasarā pirmais izlīda no midzeņa, lai sasveicinātos ar Toraku.

Mellenes bija tik pārgatavas, ka izšķīda pirkstos, un vilcēni tās šņaukādamies laizīja viņam no plaukstas. Ēna uzlika priekšķepas Torakam uz ceļgaliem un pieslējās pakaļ­kājās, lai sniegtu siekalainu vilka buču, bet Olis, notriepis purnu purpurkrāsā, pa tam lāgam lēkšoja projām, lai liktos virsū nojumei. Sakampis zobos zaru, šis vilka tā, ka visa būve drebēja, un vilcēns brāzās atpakaļ pie mātes.

Toraks vēroja, kā Tumšais Kažoks laiza mazuļus, un saprata, ka rīkojas pareizi. Tie bija tikai trīs mēnešus veci: pārāk mazi, lai ceļotu uz Kalniem. Un Vilks tos nekad neatstātu.

Tā domādams, Toraks ielīda guļammaisā.

Nakts bija salta, un viņš priecājās par savām ziemas drēbēm: pīļādas kamzoli un stulpiņiem, siltu briežādas virsjaku un bebrādas zābakiem.

Puisim nebija ļauts gulēt ilgi, viņu pamodināja sajūs­mināta smilkstēšana.

Bija atgriezies Vilks. Nolocīdami gaļu, ko Vilks tiem bija atvēmis, Tumšais Kažoks un vilcēni luncināja asti, bet Rips un Reka, cerēdami uz pārpalikumiem, lavījās tuvāk. Tumšais Kažoks tiem bija par gudru, un arī vilcēni bija brīdināti par kraukļu zaglīgumu, tāpēc dzina tos prom ar rūcieniem un niknām kustībām.

Guļvieta vizuļoja mēnesgaismā un salā, vilku acis spī­dēja sudrabotas. Vilks pielēkšoja pie Toraka, un abi, bikstīdamies ar deguniem un laizīdami viens otram ģīmi, aiz­ripoja. "Medības ir veiksmīgas, mazuļi ir spēcīgi," Vilks teica.

Paskatījies augšup, Toraks ieraudzīja, ka tumšās debe­sis ir nosētas ar mīkstām, baltām pārslām.

Tas bija vilcēnu pirmais sniegs, un šiem tas patika. Tie dzenāja un kampstīja šo dīvaino, klusējošo medījumu,

trenkāja to ar ķepām un laizīja cits citam no kažoka. Toraks nometās ceļos, un tie spiedās zēnam klāt, bakstī­dami ar maziem, aukstiem degunteļiem. Vilks un Tumšais Kažoks pievienojās, visi dzenāja cits citu augšup pa krauju un apkārt guļvietai, skraidīja tik tuvu malai, ka oļi bira un plunkšķēja Zirgupē, kas plūda dziļi lejā.

Beidzot Toraks notupās pie ugunskura, bet vilki pacēla purnu un gaudoja pret mēnesi. Puisis klausījās viļņojo­šos jauno vilku kaucienos un spēcīgās, pārliecinātās viņu vecāku balsīs. Šķita neiespējami, ka viņam izdosies aiziet. Sliktākais bija tas, ka viņš neko nedrīkstēja teikt Vilkam, jo tad draugs tiktu nostādīts mokošas izvēles priekšā: vai nu sekot Torakam un atstāt ģimeni, vai arī palikt kopā ar viņiem un pamest barabrāli.

Vilks juta, cik Toraks ir nelaimīgs, pārtrauca gaudot un pietecēja viņam klāt. Biezajā ziemas kažokā dzirkstīja sniegs, bet, kad tas nolaizīja Torakam vaigu, mēle bija silta.

"Tu esi bēdīgs," Vilks teica.

"Nē" Toraks meloja.

Vilks nepārjautāja, bet, priecīgs par viņa klātbūtni, piespiedās barabrālim.

Būdams drošībā kopā ar baru, Toraks gulēja un nebai­dījās no pelēkajiem Eostras naktstauriņiem. Viņš pamodās rītausmā. Apbiruši ar smalku sniedziņu, vilcēni gulēja, saspiedušies kopā; Tumšais Kažoks un Vilks bija sariti­nājušies blakus.

Toraks klusītēm apdzēsa ugunskuru un uzmeta plecā mantas.

Vilka ķepas miegā raustījās, bet, kad Toraks nometās tam blakus ceļos, tas atvēra acis un paluncināja asti.

"Vai ej medīt?" tas jautāja, pagrozīdams ausi.

"Jā," Toraks atbildēja vilku valodā.

Iebāzis seju barabrāļa skaustā, viņš dziļi ieelpoja mīļoto smaržu, pēc tam piespieda sevi aiziet.

Bija dzeļoši auksts rīts, un zem puiša zābakiem krakšķēja sērsna. Augstāk vējš bija atkailinājis panīkušu mil­teņu audzes: tās bija satraucoši sarkanas kā izšļakstītas asinis. Kādā vietā Toraks atrada beigtu pelēko naktstau­riņu. Viņš pieskārās tam ar zābaku, un tas sabirza pīš­ļos.

Viņš virzījās uz priekšu un uzgāja neskaitāmus kukai­ņus, kas klāja paaugu. Tos bija nobeidzis sals.

"Varbūt Eostrai tie vairs nav vajadzīgi?" Toraks bažīgi prātoja. "Varbūt tie savu darbu jau padarījuši?"