Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

devita nodala

Kalna nogāze Torakam priekšā bija bīstams plūdu sanestu stumbru jūklis.

Veltīgi meklēdams barabrāļa pēdas, viņš bija pavadījis veselu mūžību. Tagad viņš nevarēja tikt lejā. Puisis prā­toja, ka Vilks šķērslim tiktu pāri bez pūlēm, taču viņa mēģinājums beigtos ar baļķu nogruvumu.

Muļķis, Toraks murmināja.

Pirms neilga laika viņš pagāja garām līdzenam lau­kumam pie liela akmeņozola, kas bija lieliska apmešanās vieta, taču Torakam tik ļoti gribējās sameklēt Vilku, ka viņš to neņēma vērā. Jocīgi: viņš zināja, ka pieļauj kļūdu, bet, vienalga, rīkojās nepareizi.

Vējš plucināja Toraka kapuci un apmētāja puisi ar za­riem. Koki auroja brīdinājumu: "Ātrāk meklē patvērumu!"

Uz pleca ar būkšķi nometās Rips un lika Torakam sa­grīļoties.

"Krā!" krauklis ieķērcās. Tas izskatījās noplucis. Toraks prātoja, cik tālu viņš un Reka vajājuši ūpi.

Krauklis pacēlās spārnos un aizlidoja Kalna virsotnes virzienā.

No turienes Toraks bija nācis. Varbūt Rips gribēja, lai viņš iet atpakaļ un ierīko apmetni, kamēr vēl nav par vēlu?

"Krā! Seko man!"

Toraks sekoja.

Gaisma bija tik blāva, ka neko lāgā nevarēja redzēt. Lauzdamies caur paaugu, jauneklis manīja balto Ripa spārnu. Tad atvērās mākoņi un izlaida krusu.

"Tā nav krusa," viņš skriedams domāja. "Tas ir stin­dzinošs lietus. Torak, tu esi iekūlies ledus vētrā!"

Saliecies viņš cīnījās augšup pa nogāzi. Diez cik tālu Toraks vairs nevarēja tikt. Vajadzēja atrast kādu iedobi zem akmens vai kaut kā cita un pārlaist vētru.

Ja Rips nebūtu apmeties uz būdas jumta, Toraks tai noteikti būtu pagājis garām.

Būda? Puisis nespēja noticēt. Viņš pazina līdzeno klajumiņu, kaut gan tagad tas izskatījās citādi: akmeņozols bija nogāzies. Un pirms tam šeit nebija būdas par to viņš bija pārliecināts.

Zibens uzplaiksnījums izgaismoja klūgu pinuma durvis, kas bija aizdarītas ar akmeni. Atgrūdis tās vaļā, Toraks iestūma iekšā kraukli un pēc tam ierāpās pats.

Kad viņš aizvilka ciet pinumu, vēja auri mazliet pie­klusa, tomēr ledus bungošana pa sienām bija apdullinoša. Patvertne bija tukša, taču, spriežot pēc ugunskura, tās cēlējs nevarēja būt tālu.

Un saimnieks bija zinājis, ko dara. Purinādams no apģērba ledu, Toraks ievēroja, ka uguns sakurta uz mietu paliktņa lai būtu tālāk no aukstās zemes un apjozta ar akmeņiem, lai uguns neaizbēgtu. Vienā pusē salikta malka, otrā žāvēties pakārts loks un bultu maks; ne pārāk tuvu liesmām. No kamzoļa savīkstīta maisa ar sniegu pustukšā cibā pilēja ūdens.

Rips nadzīgi knābāja guļammaisu. Tas sakustējās. Laukā no tā palūrēja Reka. Kraukļi viens otru sveicināja, kaismīgi grudzinādami un berzēdami knābjus. Toraks apstulba. Kāpēc šeit bija Reka?

Šis loks. Šis kamzolis.

Rena!

Šī ir viņas būda. Viņas bultu maks, viņas bultas. Tālāk mētājās laša plāceņa drumslas, ko viņa bija atstājusi Rekai. Atlikušo ēdmaņu viņa bija nodrošinājusi no kraukļa, pār­tikas tarbu noslogodama ar cirvi.

Rena bija atstājusi ieročus, un tas nozīmēja, ka viņa ir netālu.

Torakam pār muguru pārskrēja skudriņas. Ziemā nav jāiet tālu, lai vētrā nosaltu. Katrai ģintij bija stāsti par cil­vēkiem, kas pazuduši sniegavētrā; sasaluši ķermeņi vēlāk atrasti pāris soļu no apmetnes.

Blakus malkas kaudzītei Rena bija nolikusi dažus nodeguļus, kas tikuši izmantoti par lāpām. Toraks vienu no tiem iebāza oglēs, lai aizdedzinātu. Tad, atstājis mantas un kraukļus būdiņā, viņš satvēra cirvi un metās ārā vētrā.

- Rena! viņš kliedza.

Pat ja būtu Torakam tieši blakus, viņš draudzeni ne­dzirdētu.

Kad viņš uzsāka meklējumus, puisim virsū lidoja zari. Saliecies pret vēju, viņš apgāja būdai apkārt. Lāpa nodzisa. Redzamība bija tik tikko viens solis.

Viņš meta vēl vienu, plašāku apli. Atkal nekā!

Trešajā reizē zibens apgaismoja nokritušo akmeņozolu, caur zariem Toraks pamanīja vīdam kaut ko sarkanu.

Nometies ceļos, viņš plosīja zarus.

- Rena!