Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

TREŠA NODALA

Vai tu viņus nedzirdi? jautāja sasirgušais zēns.

- Ko nedzirdu? Rena atjautāja.

- Dēmonus…

Rena no ugunskura paņēma pagali un izgaismoja Mežakuiļu ģints mitekļa kaktus.

- Skaties, Aki! Šeit nav dēmonu.

- Tos atveduši naktstauriņi, viņš murmināja, šūpo­damies uz priekšu un atpakaļ. Tie mani vairs nekad neliks mierā.

- Bet šeit nav…

Sagrābis Rēnas roku, viņš iečukstēja meitenei ausi:

- Tie ir manā ēnā!

Rena atsprāga atpakaļ.

Aki skatījās apkārt ar vajāta zvēra acīm.

- Es tos dzirdu nepārtraukti. Tie klabina zobus. Tie nikni elš. Rīta pusē, kad mana ēna ir gara, es tos redzu. Pusdienlaikā, kad ēna pielien man tuvāk, tie paslēpjas manī. Un zem ādas grauž dvēseles. Ai! Vācieties prom!

Viņš ar nagiem ieķērās savā ēnā.

Rena prātoja, ko darīt. Viņa bija nomocījusies. Jau vairākas dienas meitene darīja visu, kas viņas spēkos, lai pelēkos kukaiņus turētu pa gabalu no Mežakuiļu ģints, jo burvis gulēja slims ar drudzi. Un tagad vēl šis!

Aki pirksti no guļvietas pinuma skrāpēšanas asiņoja. Rena centās viņu no tā atturēt, taču puisis bija pārāk stiprs. Viņa sauca palīgā. Ieskrēja Aki tēvs un satvēra dēlu rokās. Otrs vīrs, novārdzis no drudža, pacēla spirālveida amuletu un ar roku rādīja zīmes.

- Viņš teic, ka ēnā dzīvojot dēmoni, Rena pavēstīja.

Mežakuiļu burvis pamāja ar galvu.

- Es nupat redzēju vēl divus tādus slimniekus, Rena. Ja sērga ir šeit, tā būs arī pie Kraukļiem. Es tagad jūtos gluži labi. Ej atpakaļ pie savas ģints!

Mežakuiļi bija apmetušies pie Kūleņupes mazāk nekā dienas gājuma attālumā no Kraukļiem, taču miglas dēļ Rena virzījās uz priekšu lēni. Klupdama krizdama caur miglu, viņa domāja par pelēkajiem tauriņiem un Eostru Maskoto. Katra krītoša lapa lika satrūkties. Viņa nožēloja, ka noraidījusi Mežakuiļu vadoņa piedāvājumu gabaliņu iet kopā.

Rēnas pagurušais prāts maldījās. Kā pieveikt pelēkos naktstauriņus? Kā cīnīties pret ēnu slimību? Ko tad, ja Seiuna ir pārāk veca un vārga, lai ar to tiktu galā, un viss gulstas uz Rēnas pleciem?

Un pāri visam kā tumša straume urdošas bažas par Toraku.

Rena vairākas dienas bija zīlējusi oglēs un viņnakt zem guļammaisa palikusi sapņu kociņu pīlādža zariņu, ap kuru aptīta Toraka matu šķipsna. Tagad viņa vēlējās, kaut nebūtu to darījusi. Viss liecināja par vienu un to pašu. Rena lūdzās, kaut būtu pārpratuši.

Pusdienlaikā migla izklīda, un viņa apsēdās zem diž­skābarža, lai apēstu laša plāceni. Rena taisīja vaļā pārti­kas tarbu, kad zigzagveida tetovējumi uz plaukstu locīta­vām sāka kņudēt. Viņa gausi aizsaitēja kuli un nopētīja koku.

Stumbra pretējā pusē kāds bija ierobījis dīvainu smaiļotu zīmi. Tā bija apmēram plaukstas platumā, un tā bija iecirsta nevis iegrebta, bet iecirsta gludajā, sudrabotajā mizā.

Rena neko tamlīdzīgu nebija redzējusi. Zīme lika domāt par lielu putnu ar izplestiem spārniem. Vai par kalnu.

Ievainojums kokā bija svaigs, no tā sūcās koka sula. Lai kas to izdarījis, tas bija rīkojies aiz naida un vēlmes sagādāt sāpes.

Izvilkusi nazi, Rena pētīja Mežu. Tuvojās krēsla. Zem kokiem savilkās ēnas.

Viņa zināja tikai vienu radījumu, kas spēj just tādu mežonību. Tokorots. Dēmons bērna ķermenī.

Rena pieskārās rētai plaukstas virspusē; tur kāds no tiem pirms divām vasarām bija iekodis. Viņa iztēlojās netī­rus, savēlušos matus. Niknus zobus un nagus. Viņa iztēlo­jās, ka redz sakustamies zarus, dzird klukstošus smieklus, kad neradījums lēkā no koka uz koku.

"Nekā šeit nav," Rena sev sacīja.

Viņa jau brāzās augšup pa nogāzi.

Jau tuvu! Tikai pāri Kalna korei, un viņa būs Pelnupes ielejā; tālāk ceļš visu laiku vedīs lejup.

Kad Rena sasniedza Kraukļu nometni, bija iestājusies salta nakts. Ģints locekļi, sakumpuši ap ugunskuru, nomākti sveicināja Renu ar galvas mājienu. Neviens nejautāja, kāpēc viņa ir izbijusies. Gaisā virmoja bailes. Mežakuiļu burvim bija taisnība: arī šeit klājās slikti.

Divi jauni mednieki, Saielots un Pois, bija sasirguši; abi teica, ka viņu ēnās slēpjoties dēmoni. Visu dienu viņi bija grebuši dīvainas smaiļotas zīmes: bluķos, zemē, savā miesā. Finkedīns pie upes ziedoja. Un Toraks bija projām. To rīt viņš bija aizgājis uz Kalniem.

To padzirdējusi, Rena aprauti iekliedzās un metās uz savu mītni.

Iekšpusē Kraukļu burve zīlēja oglēs.

- Kāpēc viņam to ļāvi? Rena sauca.

Seiuna pat nepacēla skatienu zem sava aļņādas ap­metņa, meta ugunī alkšņa mizas sloksnes, skatījās, kā tās sačokurojas, un centās saklausīt, ko šņāc gari.

- Rēgu kalns, viņa nočukstēja. A… Jā…

Rena nosvieda savu mantību un pierāpās tuvāk.

- Rēgu kalns. Vai tajā zīmē, ko atradu uz koka?

- Tā ierīkojusi midzeni Kalnos. Tā cenšas gūt varu pār mirušajiem. Jā… To tā vēlējusies vienmēr.

Rena domāja par Toraku, kurš iet cauri Mežam un nezina, kas viņu gaida. Meitene sāka pārtikas tarbā stūķēt laša plāceņus.

- Vai dosies ceļā naktī? Seiuna ķircināja. Visapkārt ir naktstauriņi, ēnu slimība, un Mežā gaida tokorots.

Rena pārtrauca darboties.

- Tad līdz ar pirmo gaismu.

- Tu nedrīksti iet. Tu esi burve. Tev jāpaliek un jāpa­līdz savai ģintij.

- Tu viņiem palīdzēsi, Rena atcirta.

- Esmu veca, Seiuna sacīja. Drīz satikšu savu nāvi.

Rēnas acis sastapās ar krama cietu skatienu. Pa to

neilgo laiku, kamēr viņa bija pie Mežakuiļiem, Kraukļu burve bija sakritusies vēl vairāk. Zem lāsumainās galvas ādas galvaskauss izskatījās tik trausls kā pūpēdis: viens pieskāriens, un tas varētu sabirzt putekļos.

Taču burves prāts bija palicis tik ass kā kraukļa nagi.

- Kad būšu mirusi, viņa paziņoja, tu būsi Kraukļu burve.

- Nē, Rena teica.

- Izvēles nav.

- Viņi atradīs kādu citu. Tā gadās. Cilvēki patiešām izvēlas burvjus no citām ģintīm.

- Dumjā skuķe! Seiuna nospļāvās. Es zinu, kāpēc tu vairies no sava pienākuma! Vai domā, ka pat tad, ja viņš paliks dzīvs pēdējā cīniņā ja pieveiks dvēseļēdāju un spēs par to pastāstīt, vai domā, ka viņš paliks pie Krauk­ļiem? Viņš ir klejotājs, tas viņam ir asinīs! Tu paliksi viņš aizies. Lūk, kas notiks!

Tajā mirklī Rena Seiunu ienīda un gribēja sapurināt trauslos plecus, cik stipri vien spētu.

Seiuna noprata viņas domas un rejoši iesmējās.

- Tu mani neieredzi tāpēc, ka saku taisnību! Taču arī tu to zini, jo esi lasījusi zīmes.

- Nē, Rena nočukstēja.

Burve sagrāba viņas plaukstas locītavu.

- Pastāsti Seiunai, ko redzēji!

Burves pirksti bija smalki un auksti kā putna nagi, taču Rena nespēja izrauties.

- Kristāla… kristāla Mežs sabirst lauskās, viņa stos­tījās.

- Ēna atgriežas, Seiuna piebilda.

- Baltais aizbildnis starp zvaigznēm…

- …bet nespēj izglābt Klausītāju.

Rena norija siekalas.

- Klausītājs Kalnā guļ sastindzis.

- Ak… Kraukļu burve nočukstēja. Ogles nekad ne­melo.

- Droši vien kļūdās! Rena iesaucās. Es pierādīšu, ka tās kļūdās!

- Ogles nekad nemelo. Eostra paņems tikai viņu vienu. Bez tevis. Bez Vilka.

- Nepaņems! Rena saniknojās. Šī nespēj mūs šķirt, un Toraks nav viens!

- Ak satiks gan! Es to redzēju oglēs, zīlēju ar kauliem, un tie man pastāstīja jā, un sirds dziļumos tu arī to zini tie pastāstīja, ka garagājējs mirs.

Pēc briesmīgās nakts Rena ieslīga miegā bez sapņiem. Pamodusies viņa pārbijusies atklāja, ka rīta cēliens ir jau pusē.

Bija uzsnidzis pirmais sniegs, un, kad Rena ar dulnu galvu un smagiem locekļiem iznira no mitekļa, baltā spozme lika mirkšķināt plakstus. Apmetnē valdīja rosība. Cilvēki jauca nost mītnes un no jauniem kociņiem un zie­meļbriežu ādām taisīja ragavas. Suņi zināja, ko tas nozīmē, skraidīja apkārt un nevarēja vien sagaidīt, kad tiks iejūgti. Kraukļi noārdīja nometni.

Rena atrada Finkedīnu nojaucam pajumti.

- Uz kurieni? viņa vaicāja. Un kāpēc tagad?

- Uz austrumiem, uz Kalniem. Tur pulcēsies ģintis. Tuvāk Biezajam mežam būs drošāk. Viņš pamanīja Rēnas sejas izteiksmi un apklusa. Vai dosies viņam pakaļ?

-Jā.

Rena gaidīja, ka Finkedīns centīsies viņu atrunāt, taču viņš turpināja darbu. Viņa seja bija pelēka. Meitene saprata, ka viņš nav gulējis.

- Kāpēc jauc nost nometni tagad?

- Es jau teicu. Tuvāk Biezajam mežam būs drošāk.

- Viņiem? Vai tad tu nebūsi ar viņiem kopā?

- Nē. Kamēr manis nebūs, viņus vadīs Tulls. Kad ģintis būs sapulcējušās, Seiuna viņam dos padomus.

- Ko? Rena skatījās uz Finkedīnu. Bet tagad tu cilvēkiem esi vajadzīgs kā nekad! Tu tagad nedrīksti aiziet!

Finkedīns pagriezās pret Renu.

- Vai domā, ka es pamestu savus ļaudis, ja nebūtu pār­liecināts, ka tā ir vienīgā iespēja? Dienām par to domāju. Tagad esmu pārliecināts.

- Kāpēc? Kurp tu dodies?

Viņš vilcinājās.

- Jāatrod kāds cilvēks, kas palīdzēs Torakam. Kas palī­dzēs mums visiem.

- Kas viņš ir?

- Nevaru tev to teikt, Rena.

Meitene sarāvās.

- Nevari? Vai negribi?

Finkedīns neatbildēja.

Iekliegušies Rena pagrieza viņam muguru. Viss nori­tēja pārāk ātri. Vispirms Toraks. Tagad Finkedīns.

Rena juta, kā tēvoča plaukstas, kas uzgūla pleciem, maigi pagriež viņu. Viņa redzēja sniegu, kas bija pārklājis Finkedīna virsjakas balto kažokādu, un sudrabotos pave­dienus, kas caurauda tumši rudo bārdu.

Rena, paskaties uz mani! Paskaties uz mani! Es nedrīkstu stāstīt. Jo zvērēju pie savām dvēselēm. Es zvē­rēju, ka nekad nestāstīšu.

Zirgupes krastos ziedēja leduspuķes. Koki no sala sprakšķēja. Dzeloņplūmju mēnesim laiks bija neparasti auksts. Tas šķita nepareizi.

Rena prātoja: Toraks būs nospriedis, ka ņemt viņu līdzi ir pārāk bīstami. Viņš būs arī mēģinājis tikt vaļā no Vilka, un tas nozīmē, ka sākumā viņš devies uz guļvietu atvadīties. Lai ietaupītu laiku, Rena šķērsoja upi un gāja pret straumi gar mierīgāko dienvidu krastu. Nešķita, ka Toraks būtu rīkojies tāpat. Viņa neatrada nekādas pēdas.

Rena bija pārāk uztraukusies, lai skaistos. Trīs ziemas Toraks bija dzīvojis ar savas sūtības slogu, un pagājušajā vasarā viņa pamanīja, ka viņš saspringst vēl vairāk. Puisis nekad par to nerunāja, taču dažreiz, kad viņi sēdēja pie ugunskura vai spēlējās ar vilcēniem, Rena redzēja sprie­dzi viņa acīs un zināja, ka Toraks domā par to, kas viņu gaida.

Kaut viņš nedomātu, ka viss jāpaveic vienatnē!

Viņa bija devusies ceļā tik vēlu, ka nenonāca pat tu­vumā vilku guļvietai; vajadzēja meklēt vietu apmetnei. Rena vīlusies sakoda zobus. Toraks bija dienas gājuma tiesu viņai priekšā, turklāt viņš soļoja ātri.

Un dienas gājums varēja izšķirt visu.