Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

TRĪSPADSMITĀ NODALA

Vicēns galīgi nesaprata, kas notiek.

Kā viņš nokļuvis šajā tukšajā kalna nogāzē tik tālu no guļvietas? Un kur palicis viņa bars?

Viņš atcerējās kraukļu ķērkšanu un briesmīgo ūpja uzbrukumu mammai. Vilcēns, paslēpies zem kadiķa krūma, bija skatījies, kā tie cīnās: māte lēkāja un kampa, lielais ūpis laida darbā nagus. Tad mātes vairs nebija, pret ūpi cīnījās tēvs, un Slaikais Bezastainis uzrēja kucēnam, lai tas paliek vietā, taču viņš to nespēja. Vilcēns bēga, un pēkšņi viņam sānos iecirtās nagi un viņš vairs nejuta zem kājām zemi; viņš lidoja.

Vilcēns locījās un smilkstēja, bet neviens to nedzirdēja. Kamēr baisais ūpis nesa viņu augstāk, tēvs un Slaikais Bezastainis sarāvās par punktiem. Pat kraukļi atpalika. Un tad vairs nebija arī Meža vienīgi tukšs baltums, izraibināts ar mietiem, kas izskatījās pēc kokiem.

Vilcēns no bailēm bija smilkstējis.

Ūpis lidoja bezgalīgi ilgi. Vilcēns atžirga no nikniem ķērcieniem, un no debesīm iznira kraukļi. Tie metās virsū ūpim, kas vairījās un novirzījās no ceļa. Vilku mazulis cen­tās tam iekost kājās, taču nevarēja tās aizsniegt. Kraukļi uzbruka vēl un vēl. Pēkšņi ūpis vilcēnu palaida vaļā un viņš krita.

Viņš noplakšķēja spožajā-mīkstajā-aukstumā un, pārāk nobijies, lai pakustētos, palika trīcēdams guļot.

Tā kā nekas nenotika, viņš pieslējās stāvus un izbāza laukā galvu.

Briesmīgais ūpis bija pazudis.

Tāpat kā viss cits. Nebija kraukļu. Nebija Meža. Nebija vilku. Tikai vējš un baltums.

Izracies no spožā-mīkstā-aukstuma, vilcēns klumpačoja augšup kalnā, lai paošņātu smaržas; tā bija darījis tēvs. Viņam smeldza sāni un trīcēja kājas. Viņš bija izbadējies un ļoti, ļoti nobijies. Vilcēns pacēla purnu un gaudoja.

Neviens nenāca.

Vilku mazulis bija apēdis mazliet spožā-mīkstā-auk­stuma; tas nedaudz piepildīja vēderu, taču bads neatkāpās.

Viņš novārdzis slāja pa nogāzi. Vējš bija pierimis, un tuvojās tumsa. Kucēns juta, ka viņa nagi ir dīvaini savil­kušies, un neatkāpās sajūta, ka viss pakalns, spožaismīkstais-aukstums un pat debesis kaut ko gaida. Kaut ko sliktu.

Viņš nonāca pie nelielu, sagriezušos vītolu skupsnas, kas tvērās pie nogāzes. Šī vieta vilcēnam atgādināja guļ­vietu, tāpēc viņš nolēma palikt tās tuvumā.

Izokšķerējis apkārtni, viņš atrada kaut ko, kas izska­tījās pēc midzeņa. No tā plūda interesants aromāts, kādu viņš nespēja atcerēties.

Tieši tobrīd kaut kas vilcēnam iebelza pa degunu. Ievaukšķējies viņš atsprāga atpakaļ un kaut kas ieblieza viņam pa sēžamvietu. Tagad tas slānīja visu kažoku un pēra muguru, ausis un ķepas. Tas nāca no debesīm. Viņš pacēla galvu. Un dabūja pa aci. Vilcēns pašāvās zem vītola.

Pakšķēšana pieņēmās spēkā un pārauga par pērkonu. No debesīm gāzās spožais-cietais-aukstums un, dauzīdams kucēnu, krakšķināja zarus.

"Midzenis! Lien iekšā midzeni/"

Sagrābis zobos visu drosmi, viņš drāzās uz alu.

Ha! Spožais-cietais-aukstums tur netika klāt! Vil­cēns dzirdēja, kā tas nikni rūc par to, ka nevar viņu aiz­sniegt.

Midzenis izrādījās tikai mazliet lielāks par viņu, un tā dziļumā interesantā smarža bija stiprāka. Tagad vilku mazulis to atminējās. Amrija.

Āmrijas ir ārkārtīgi niknas, taču, par laimi, šī nekustē­jās. Kucēns paošņāja gaisu. Viņš piesardzīgi izstiepa ķepu. Šis vairs neelpoja.

Vilcēns bija pieradis pie maigas, viegli sakošļājamas gaļas, ko atvēma māte un tēvs, viņam nācās grūti iecirst zobus kādā āmrijas ķermeņa daļā. Gaļa bija sīksta; šķita, ka viņš gremo koka bluķi, tomēr pēc ilgstošas graušanas izdevās gabalu noplēst un norīt.

Vilcēns ēda, līdz sāka sāpēt žokļi un vēders šķita pilns. Pēc tam viņš ieripoja puvuma smakā un aizmiga.

Kad viņš pamodās, spožais-cietais-aukstums joprojām dauzīja nogāzi, tāpēc viņš uzēda vēl mazliet āmrijas gaļas un devās pie miera. Viņš pamodās. Paēda. Aizmiga…

Kad vilcēns pamodās no jauna, viss bija kluss. Sapnī viņš kopā ar baramāsu bija kāpelējis pāri mātei, rotaļā­damies kodis tai astē, bet viņa bija ar purnu bikstījusi abiem vēderā.

Tagad viņš atkal bija viens.

Kucēns iesmilkstējās. Šis troksnis klusumā viņu iztrū­cināja, tāpēc viņš apklusa un vēl mazliet pagrauza āmriju. Pēc tam viņš devās uz migas izeju.

Spilgtā gaisma apžilbināja acis. Nekādu smaržu. Vienī­gās skaņas bija dīvaina krakšķēšana un vēja šņākoņa.

Mirkšķinādams acis, viņš ieraudzīja, ka vītols guļ no­lauzts zem spožā-cietā-aukstuma. Visa pasaule gulēja zem spožā-cietā-aukstuma.

Vilcēns uzdrošinājās izrāpties laukā. Slīdēja ķepas, un viņš novēlās. Iecirtis nagus ledū, viņš pieslējās stāvus.

Virs galvas slējās balts kalns. Zem viņa tas izliecās uz leju, bet tālāk no jauna pacēlās uz augšu. Vilcēns neuzdro­šinājās pakustēties. Nebija, uz kurieni kustēt. Viņš pacēla purnu un gaudoja.

Tas bija skaļākais un noteiktākais kauciens, kāds viņam jebkad izdevies; taču neviens neatsaucās.

Tā vietā lejup traucās krauklis un piezemējās dažu lē­cienu attālumā no viņa. Pēc tam vēl viens.

Kucēns ar asti pātagoja zemi un gaudoja no prieka. Šie bija viņa kraukļi, tie piederēja pie bara! Pieglaudis ausis un slīdēdams uz spožā-cietā-aukstuma, viņš lēkšoja pie tiem.

Kraukļi smiedamies aizlidoja. Vilcēnu tas neskumdināja, jo viņš pie to trikiem bija pieradis: kraukļi bieži vien knāba viņam astē un zaga gaļu. Aizmirsis, ka jāiecērt spožajā-cietajā-aukstumā nagi, kucēns skrēja tiem pakaļ un noslīdēja no kalna.

Joprojām ķērcoši smiedamies, atlidoja kraukļi.

Vilcēns dusmīgs piecēlās un noskurinājās.

Kraukļi pacēlās debesīs un aizlidoja.

Viņš ierējās. "Atgriezieties/"

Kraukļi pariņķoja virs viņa un tad, astes grozīdami, atkal aizlidoja un pazuda aiz kalna. Krā! Seko!

Vilcēns pūlējās tos panākt. Sasniedzis virsotni, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika bailēs iesmilkstēties.

Virs galvas slējās lielākās klintis, kādas viņš jebkad redzējis, daudz lielākas pat par akmensbluķi guļvietas malā.

Krā! Ķērca kraukli.

Vilcēns bija nobijies, taču negribēja atpalikt.

Samiedzis acis vējā, viņš devās līdzi kraukļiem uz Aug­sto Kalnu pusi.