Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

PIECPADSMITĀ NODALA

Finkedīns noraudzījās, kā kokā uzšaujas cauna. Pēc tam viņš turpināja ceļu piesardzīgi un klusi. Tas, ko viņš meklēja, varbūt ausījās.

Dienām ilgi Finkedīns bija pārmeklējis vietas, kur viņa pirms daudziem gadiem mēdza medīt. Biezā meža nomalē Lūšu ģints ļaudis bija dzirdējuši baumas; Sikspārņu ģints vīri atraduši pēdas, kas Finkedīnu no jauna veda atpakaļ uz dienvidiem, uz šo ieplaku. Un visu šo laiku Toraks un Rena bija tur, projām, vieni paši pret Eostras varenību.

Ieplakā viss bija rāms. Pirms neilga laika šajās klintīs būtu atbalsojušās ūdens čalas, taču ledus vētra straumi bija apklusinājusi ar ledainas elpas brāzmu. Upes ņirbē­šanai tagad bija lemts turpināties visu ziemu. Vilnim, kas bija sastindzis uz akmensbluķa, lai turpinātu ceļu, nāksies gaidīt līdz pavasarim.

Finkedīns sasniedza vietu, kur taka sazarojās. Viens ceļš vijās uz rietumiem, otrs uz austrumiem dziļāk kalnienē. Pēdu nebija. Kraukļu vadonim nebija citas izejas,

kā vien paļauties uz Mežu un zināšanām par to, ko viņš meklēja.

Viņš spēra dažus soļus pa pirmo taku. Uz priedes stum­bra apmetās dzenis, grozīja sarkano galvu un vēroja Finkedīnu. Tuk, tuk! Pēc tam tas aizlidoja.

Vāvere lēkāja no zara uz zaru, tālumā bija dzirdami klakški. Pie koka stumbeņa viņš atrada mēslu kaudzīti, kas oda pēc muskusa. Cauna iespējams, tā pati, ko Finkdīns nule bija redzējis.

Uz šīs takas bija pārāk daudz iemītnieku. Droši vien tā nebija īstā.

Pagājies atpakaļ, viņš sāka iet pa otru stigu. Egles slē­jās apkārt kā sasaluši, balti konusi. Zem vienas no tām sumbrs ar nagu bija salauzis ledu, lai piekļūtu ugunspuķu pudurim.

No tā vien Finkedīns neko daudz nevarēja izlobīt, taču starp ugunspuķu atliekām atrada atkailinātu priedes sakni, kurai tikai daļēji bija noplēsta miza. Uz saknes gulēja spīdīgs, brūns mats. Kraukļu vadonis prātoja, ka tad, kad sumbrs aizgājis, ieradies staltbriedis, lai paskru­binātu mizu, taču tam nav bijis iespējas pabeigt maltīti. Brieža pēdas, tam aizbēgot pa taku, bija dziļas un slīpi vērstas uz āru. Kāds to bija izbiedējis.

Ne jau lācis; tie guļ ziemas miegā. Lūsis? Vilks? Finke­dīns šaubījās. Viņš sniegā nebija redzējis ne dzeltenus teri­torijas iezīmēšanas pleķus, ne nagu pēdas uz kokiem. Vīrs lēsa, ka briedi visdrīzāk aizbaidījis vientuļš mednieks.

Tuvojās krēsla. Drīz parādīsies pirmās agrīnās zvaig­znes, tomēr mēness neuzlēks līdz pat pusnaktij. Finkedīns nebija ticis tālu un apstājās, lai ieklausītos. Kaut kur ska­nēja sīļa brīdinājuma sauciens. Pēc mirkļa putns ar klusu švīkstu aizlaidās Kraukļu vadonim virs galvas, pamanīja viņu un ieķērcās vēlreiz.

Pirmoreiz sīlis bija ieķērcies tad, kad atradās tuvāk korei. Tas, ko putns pamanījis, atrodas netālu no Kalna. Viņš pazina Kalnus. Priekšā gulēja klinšaina pārkare laba vieta, kur paslēpties un vērot, kas tuvojas. Ja viņš būtu kļūdījies, tur labi varētu pārlaist nakti.

Rāpdamies augšā, Finkedīns saoda malkas dūmus.

Viņš dzirdēja nolūstam zariņu. Varbūt tur sprakstēja ugunskurs?

Nostājies aiz akmeņozola, viņš pētīja apkārtni.

Ak! Prātīgi gan. Nevis pārkares tuvumā, bet gan lejā, gravā, trīsdesmit soļus no takas. Ugunskurs bija noslēpts aiz laukakmens bluķa un izstaroja niecīgu blāzmu. Finke­dīns neko citu nebija gaidījis. Tas, ko viņš meklēja, prata slēpties.

Viņš klusītēm nokāpa gravā. Pustumsā viņš saskatīja kaut ko, kas nebija klints. Tas sēdēja salīcis, ar cirvi pie rokas pār maza briedēna atliekām.

Kraukļu vadonis makstī izkustināja nazi un spēra soli tuvāk. Tad apstājās. Un atkal turpināja iet.

Ēna piecēlās, sagrāba cirvi un atvēzējās pret Finkedīnu.

Viņš satvēra roku ar cirvi aiz plaukstas locītavas.

Abi stāvēja saspringuši aci pret aci.

Pēkšņi roka, kas žņaudza cirvja kātu, atslāba.

Finkedīns palaida to vaļā.

Laiks norēķināties, vecais draugs, viņš teica.