Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit sestā nodala

Eostras varza brāzās virsū nepielūdzama kā paisums.

Tie bija lielāki par jebkuru vilku vai suni, kādus Toraks jebkad redzējis. Puisis saskatīja savēlušās krēpes, saķepušas no netīrumiem. Asinīm pieplūdušajās acīs nebija nekādas izteiksmes.

Noslidinājis dūraiņus, Toraks tos ietūcīja piedurknēs. Viņš satvēra cirvi. Vilks blakus rauca purnu un rādīja ilkņus.

Toraks dobji ieņurdējās: "Jāturas kopā." Nenovērsis acis no suņu bara, Vilks pievirzījās tuvāk barabrālim.

Pilnībā sakopojuši uzmanību uz medījumu, suņi klu­sumā virzījās tuvāk.

Toraku pārņēma spīts. Nu labi! Paskatīsimies, kā cīnā­ties.

Viņam virsū metās milzīgs, melns nezvērs. Jauneklis savēcināja cirvi. Vilks lēca. Radījums atsprāga atpakaļ un pazuda miglā.

Cits suns mēģināja uzbrukt, tad divi kopā: tie tuvojās un attālinājās, un nemitīgi centās izvērsties ielenkumā.

Toraks zināja, ko tie grib panākt. Vilki un suņi medī­bas parasti sāk tieši šādi. Tie liek upuriem pretoties un piespiež tos bēgt. Atrod visvājāko. Un cenšas to pieveikt.

Bet vājākais bija Toraks. Viņš to zināja. Vilks to zināja. Suņi to zināja.

Pakampis akmeni, puisis to no visa spēka meta un trāpīja raibam briesmonim pa plecu. Suns noskurināja ausi, it kā atvairītu uzmācīgu lapseni.

No debesīm, nikni ķērkdami, lejup šāvās kraukli un ar nagiem skāra uzbrucēju muguru. Suņi to neņēma vērā. Rips un Reka izbijušies pacēlās augstāk. "It kā riņķotu virs līķa," Toraks nodomāja.

Viņš meta vēl vairākus akmeņus, un suņi atkāpās vir­puļojošajā baltumā. Taču Toraks juta, ka aplis savelkas ciešāk.

Cirvja kāts bija kļuvis slidens no sviedriem. Cirvis varēja noderēt tikai tuvcīņā, taču, ja nonāktu līdz tai, Torakam nebūtu izredžu. Vienīgais noderīgais ierocis bija loks, bet tas atradās sniega alā piecus soļus tālāk. Tikpat labi tie varēja būt piecsimt soļi.

Zibenīgi kā uzbrūkoša čūska Vilkam metās virsū liels, pelēks neradījums. Vilks izvairījās un ielaida tam zobus sēžamvietā. Suns, iegaudojies un izrāvies no kampiena, aizbēga, šķiezdams asinis.

Bars turpināja viņus ielenkt.

Vilks neskarts noskurinājās.

Toraks ar acs kaktiņu pamanīja, ka virsū drāžas melns apveids. Viņš savēcināja cirvi un sāniski cirta tam pa gal­vaskausu. Radījums ar būkšķi nogāzās, bet tad pielēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis.

Kamēr bars ložņāja apkārt, raibais nezvērs vadonis smagi bīdījās uz priekšu un apstājās triju soļu attālumā no Toraka. Zēns juta, ka Vilks saspringst uzbrukumam. Viņš steigšus tam piekodināja palikt vietā.

Vadoņa mazās, trulās ačeles uzlūkoja Toraku, un pui­sis vienā mirklī saprata, kas tam prātā. Tas savā priekšā redzēja nevis zēnu, bet gan miesu, kas jāsaplosa gabalu gabalos. Nežēlīgā sirds pukstēja naidā pret visu ņudzošo, gaudojošo dzīvību dzīvību, kas jāiznīcina.

Toraks ar pūlēm novērsās.

Viņš ieraudzīja sevi guļam bez dzīvības. Pēc tam zēns saprata, ka tas nevar būt, tas bija svešs ķermenis: Eostrai viņš bija vajadzīgs dzīvs. Tā gribēja no Toraka atšķirt Vilku nogalināt barabrāli.

Puisim metās virsū divi suņi. Vilks lēca iekšā kažoku un ilkņu jūklī. Lāsumainais vadonis uzbruka Torakam no aizmugures. Viņa cirvis to plakaniski trāpīja pa ribām. Suns iekaukdamies atkāpās tikai vienu soli.

Kamēr Toraks skrēja palīdzēt Vilkam, vadonis lēca no jauna, sagrāba zobos puiša tunikas apakšmalu un centās viņu nogāzt gar zemi. Viņš cirta vēlreiz. Suns izvairījās un, būdams stiprs kā lācis, vilka Toraku sev līdzi. Zēns paslīdēja un gandrīz zaudēja pamatu zem kājām. Izlik­damies par piekusušu, viņš ļāva radījumam sevi pievilkt tuvāk un tad ar papēdi blieza tam starp acīm. Milzīgie žokļi uz mirkli atslāba. Toraks atguva tuniku un steberēja atpakaļ pie Vilka.

Vadonis, šķiezdams no žokļiem siekalas, nopurinājās un pielieca galvu nākamajam uzbrukumam.

Trīs suņi lēca virsū Torakam, četri Vilkam. Taču pusceļā uzbrucēji iesmilkstējās un izlocījās, it kā tiem no aizmugures kāds būtu iebliezis. No miglas lidoja akmeņi.

Varza saminstinājās un lūrēja apkārt pēc neredzamā ienaidnieka.

Torakam šķita, ka viņš manījis miglā izgaistam bālu augumu.

"Kas tas bija?" viņš jautāja Vilkam.

"Bezastainis," Vilks atbildēja.

Pār suņiem bira akmeņu krusa: drīz no vienas, drīz no citas puses. Tie apjukuši atstāja mierā Toraku un Vilku un meklēja noslēpumaino uzbrucēju.

Toraks ar drebošu roku pieskārās barabrāļa skaustam. Vilkam asiņoja mugura, kreisā auss bija saplēsta, taču acis bija spožas; viņš pat neelsoja.

Toraks gan. Viņš nespēja ievilkt plaušās pietiekami daudz gaisa.

Zēns steigšus domāja. Lai arī kas novērsa suņu uzma­nību, viņš nespēs to darīt ilgi. Tie atgriezīsies. Vilks varētu aizsargāties visu dienu, Toraks uz to nebija spējīgs. Drīz vien viņš tiks pieveikts. Un tad tie nogalinās arī Vilku.

Aiz muguras Toraks otrpus radzes ieraudzīja šauru spraugu plaisu Kalnā. Viņš atmuguriski kāpās tai tuvāk.

Vilks uzmeta puisim brīdinošu skatienu. "Nē!"

Toraks neapstājās. Vilks viņam negribīgi piebiedrojās. Suņi, cīnīdamies pret akmens krusu, to nemanīja.

Sniegs bija līdz ceļiem, tomēr Toraks beidzot sasnie­dza spraugas malu. Puisis atvieglots ar plecu sajuta cietu klinti. Tagad viņš varēja cīnīties visu dienu: ēst sniegu un atvairīt uzbrukumus tikai no priekšpuses.

Pēkšņi akmens krusa mitējās. Neredzamais palīgs bija projām. Mirkli jauneklis prātoja, kas tas varēja būt, bet tad to aizmirsa. Suņu varza tuvojās no jauna.

Vilks blakus Torakam no vilšanās bozās. Viņš tika seko­jis barabrālim, jo bija uzticīgs, taču tas bija pret dabas likumiem: neviens vilks neatkāpjas uz vietu, no kuras ir tikai viena izeja.

Toraks to nespētu izskaidrot, jo Vilks neprata domāt kā medījums. Torakam tas viss šķita viegli saprotams: viņš bija redzējis pietiekami daudz vilku un ziemeļbriežu sastapšanos, lai zinātu, kā tas notiek. Vilki un suņi medī tos, kas bēg. Ja esi medījums, gudrākā izvēle ir palikt uz vietas un cīnīties.

Torakam bija taisnība, taču viņš bija par zemu novēr­tējis Vilku.

Dzintardzeltenās acis uz mirkli sastapās ar Toraka skatienu. Zēns nojauta, ko Vilks gatavojas uzsākt. "Nē, Vilk, nē tieši to šie gaida!"

Par vēlu! Suņu barā parādījās sprauga un Vilks šāvās tai cauri. Suņi steidzās viņam pakaļ.

Viss notika acumirklī, un Toraks saprata, ka jāizmanto izdevība, ko bija sagādājis Vilks.

Aizbāzis cirvi aiz jostas, viņš sasniedza klintis un sāka rāpties. Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms pazuda plaisā, bija Vilks: viņš nesās lejup pa nogāzi ar Eostras varzu pie astes.