Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit otrā nodala

Kas tas bija?" Rena nodomāja.

Nejau Vilks. Tas nebija arī neviens cits vilks. Vai suns? Neviens suns neraida šādas skaņas. Paldies Garam, tas bija tālu prom.

Meitene steigšus savilka uz augšu stulpiņus un devās mijkrēslī, bet tagad tik tikko bija redzamas ieplakas malas. Dzeloņplūmju mēnesī nakts iestājas ātri. Rēnai būtu vaja­dzējis to atcerēties.

Viņa aizkaitināta saprata, ka iet pa nepareizu ceļu. Tik vareni klintsbluķi, kas šķērsām guļ cits pāri citam, līdz šim nebija manīti.

Rena sadrūmusi griezās atpakaļ. Ir muļķīgi aizklīst tādu gabalu no apmetnes: viņa tikai gribēja paieties gar upi lejup pa straumi, lai būtu tālāk no acīm. Gadījumam, ja viņa kaut kur dotos viena, Gulbji bija Renu piekodinā­juši iezīmēt ceļu.

Kalnos ir viegli apmaldīties īpaši meitenei no Meža.

Rēnai tas nešķita svarīgi. Toties tagad viņa gatavojās pierādīt, ka Gulbjiem bijusi taisnība.

Viņa nebaidījās. Vēl nebija pavisam tumšs, un tuvumā jābūt nometnei. Gluži kā viņu ķircinātu Toraks, taču Rena nevēlējās šim dot tādu iespēju.

Steigdamās ārā no ieplakas, meitene paslīdēja uz melna ledus un gandrīz pakrita. Viņa nolēma tomēr dot viņam iespēju.

- Torak! Rena sauca.

Atbildes nebija.

- Beidz, Torak, tas nav smieklīgi! Man jāzina, kur tu esi!

Klusums. Vienīgi zaglīga vēja šņākoņa. Un nomācoši modri akmeni.

Rena ar nepatiku atcerējās, ka Gulbji nometni uzslēja pie trokšņainas upes. Toraks viņu nevarēja dzirdēt.

Un viņa, muļķe, nevienam nebija teikusi, ka aiziet!

Klusumu satricināja vēl viens kauciens. Daudz tuvāks nekā iepriekš.

Rēnai uz apakšdelmiem saslējās matiņi. Viņa klausījās, kā noklust atbalss.

Atbildes kauciens beidzās ar diviem aprautiem rējie­niem. Tas bija signāls.

Viņa skrēja un rāpās pār irdenām akmens šķembu kau­dzēm: tur jābūt atpakaļceļam.

Strupceļš.

Viņa klupdama devās atpakaļ. Dūraiņi noslīdēja no Rē­nas delnām, karājās auklās un plakšķēja kā slazdā noķerti putni. Elpa bija saraustīta un skaļa.

Savilkās tumsa. Meitene apstājās, lai ieklausītos.

Ne gaudošanas, ne aprautu, zīmīgu rējienu. Tas bija vēl sliktāk. Tas, kas Renu medīja, tuvojās klusi kā jau mednieks.

Viņa atdūrās klints sienā. Staipīdama kaklu, viņa saska­tīja mirgojam zvaigznes. Rena juta Lielā Sumbra nikno, sarkano skatienu. Pēkšņi meiteni pārņēma šausmas. Kas Eostrai padomā?

Kaut kur nobira oļi.

Sasprindzinājusi redzi, ar acīm urbdamās tumsā, viņa abās pusēs saskatīja stāvas kraujas. Viņa bija nonākusi atpakaļ ieplakā. Rēnai apkārt pārvietojās ēnaini apveidi, kas saplūda kopā.

Augstu virs galvas kaut kas atdalījās no tumsas. Meitene drīzāk juta nekā redzēja, ka tas paceļ galvu un ošņā gaisu.

Lēkdama pār klintsbluķiem un slīdēdama uz laukak­meņiem, viņa bēga. Akmeņi raudzījās Rēnai nopakaļ.

Pēda iesprūda plaisā, un viņa krita; cauri potītei izšā­vās sāpes. Rena vairs nevarēja paskriet un atbalstīties uz kājas.

Aiz muguras viņa sadzirdēja nagu skrapstoņu.

"Slēpies! Tā ir vienīgā iespēja!"

Viņa taustījās apkārt, atrada plaisu un ielīda iekšā, vilkdama aiz sevis savainoto kāju. Rena centās sagramstīt kādu akmeni, ar ko aizdarīt alas ieeju. Neviens, lielāks par plaukstu, nebija atrodams.

Vajadzēja atstāt slēptuvi. Rena to nevarēja. Viņa nespēja to izdarīt.

Radījums skrēja pa ieplaku, oļiem grabot.

Izrāpusies ārā, Rena taustījās pēc akmens. Atradās tik smags, ka to nebija iespējams pacelt; viņa to pa pusei aizripināja, pa pusei aizvilka uz slēptuvi.

Radījums bija tik tuvu, ka varēja dzirdēt tā čērkstošo elpu.

Viens auklā piesietais dūrainis bija palicis zem akmens. No bailēm šņukstēdama, Rena izvilka cimdu, iespiedās alā, pavilka sev priekšā akmeni, stipri to parāva un tā noslēdza ieeju.

Kaut kas tajā ietriecās ar tādu spēku, ka meitene no­drebēja. Viņa turēja akmeni, kas bija vienīgais šķērslis briesmām. Rena sataustīja spraugu, kur tas nepiegulēja klintij, tā bija trju pirkstu platumā. Tobrīd sprauga šķita plata kā aiza.

Ārpusē klusums.

Rēnai pa muguru tecēja sviedri.

No spraugas viņas pirkstus apsvilināja elpa. Meitene iesmilkstējās un atrāva rokas, cik tālu vien spēja.

Klintīs atbalsojās rēciens. Rena aizmiedza acis. Rēkšana norima līdz elsošanai.

Ārpusē sāka skrāpēties vareni nagi. Radījums centās vinu izrakt.

Rena saoda tā smaku. Viņa juta tā neierobežotās alkas iznīcināt. Tas viņu, spiedzošu, izvilks no alas. Tas ielaidīs ilkņus rīklē un viņu saplosīs, bet viņa, vēl dzīva, gulēs un raustīsies agonijā.

Rena nespēja paelpot. Taču viņa bija gatava drīzāk no­smakt nekā sastapties ar to, kas plosījās ārpusē.

Meitene spiedās dziļāk iedobumā, pret gurnu atdūrās nazis. Vina neveikli to izvilka no maksts. Kad briesmonis metīsies virsū, viņa tam starp žokļiem ietrieks nazi. Viņa mirs vīrišķīgi, pat ja to neviens neredzēs. Pēkšņi kārpīšanās mitējās. Rena atvēra acis.

Viņa saklausīja noklakšķam žokļus, it kā neradījums spēji paceltu galvu. Pēc tam kļuva dzirdams, kā, ātri atkāpjoties, uz akmeņiem nošvīkst ķepas. Vai tas tiešām devās projām?

Rena iekoda apakšlūpā. "Paliec šeit! Tā ir viltība." Tās nebija lamatas. Radījums bija prom. Kad atskanēja balsis un Toraks sauca viņas vārdu, Rena joprojām tupēja slēptuvē.